Negaidīti telpu pieskandināja skaļi smiekli. Puika, kurš bija uzsācis sarunu ar mani, turoties pie galda malas, viegli kratījās.
- Džeison, kas noticis? Ej atpakaļ pie darba un neslinko! pāri visai telpai sauca plecīgā sieviete. Citādi pusdienas tu nedabūsi! Viņas bargais tonis lika puikam rimties.
- Bet šī meitene ir tik smieklīga! Viņa pat nemāk tomātus normāli sagriezt, paskaties! Viņš rādīja uz lielo trauku. Koši piesarku un nolaidu galvu. Gribēju izskriet no virtuves, lai nevajadzētu paciest izsmējīgos skatienus, taču atkal nespēju pakustēties. Kājas bija kā sasalušas.
- Pietiks, pietiks! Ja neturpināsim darbu, pie ēdiena netiksim! man aiz muguras iesaucās Rens. Momentāni, it kā būtu iedarbojusies kāda maģija, visi atsāka savu nodarbi un atsākās arī čalošana. Jauneklis pienāca pie puišeļa, saņēma viņu aiz elkoņa un, pievilcis sev klāt, kaut ko iečukstēja ausī. Džeisons neapmierināts izrāvās no Rena tvēriena. Dusmīgi paņēmis rokā nazi, viņš atgriezās pie saviem gurķiem. Toties Rens ar rokas mājienu aicināja mani sev līdzi.
Rens dezinficēja savainoto pirkstu un pārsēja ar baltu marli. Pilsētā to visu darītu citādi. Pietiktu ar speciālu ziedi, un pušums līdz vakaram būtu sadzijis kā nebijis.
Turpretī šādi man nāksies pavadīt vairākas dienas, jūtot nepatīkamo sūrstēšanu. Kad jauneklis jautāja, kā es iegriezu pirkstā, atzinos, ka aizdomājos un biju neuzmanīga. Rens saprotoši pamāja, lūdzot, lai nākamreiz vairāk pievēršos darbam. Zaglīgi pametu skatienu apkārt. Bez mums mazajā pieliekamajā neviena cita nebija. Apmierināti pasmaidīju.
- Klau, klusi nočukstēju. Kā tu domā, vai ir iespējams sazināties ar cilvēku sapņos? Šis jautājums puisim droši vien varētu šķist pat ļoti dīvains.
- Man liekas: jā. Es spēju kaut kam tādam noticēt. Kāpēc tu jautā? Tā jau domāju: Rens noteikti vēlēsies zināt, kādēļ es interesējos par kaut ko tik fantastisku.
- Es īsti nezinu, kā lai to paskaidro.
- Saki, kā ir. Nepārliecinoši pamāju ar galvu. Kopš dienas, kad ierados rūpnīcu rajonā, Rens pret mani izturējās vairāk nekā draudzīgi. Zināju, ka viņš neuzskatīs mani par traku, ja visu izstāstīšu. Sapņos ar mani runā tēvs, nedroši izdvesu.
Gaidīju atskanam puiša smieklus, taču istabiņa slīga klusumā. Atviegloti nopūtos, kad ieraudzīju, ka Rens ir ieintriģēts.
- Es dzirdēju no Haneula, ka tu esi Suzuki Takeo meita, vai ne? viņš jautāja. Pamāju. Tad es nemaz nebrīnos, ka šis vīrietis ir atradis iespēju sazināties ar tevi sapņos. Viņš ir viens no zinātniekiem, kas strādājuši pie cilvēku organisma pētniecības un bioaparāta funkciju adaptācijas. Kad tiku pieņemts šajā ģimenē, Kaito paskaidroja, ka abi ar padomnieku esot strādājuši pie kāda projekta, kura laikā izveidojuši kodu, kas atslēdz visu sistēmu.
- Jā, tā ir, piekritu. Diemžēl mans tēvs gandrīz nekad nerunāja par savu darbu, tādēļ es par to gandrīz neko nezinu, atzinu, nezin kāpēc jūtoties vainīga. Rens iedrošinoši papliķēja man pa plecu.
- Viss kārtībā, nesāc lieki uztraukties. Labāk pastāsti man, ko tādu Suzuki san tev sapnī sacīja!
īsumā atstāstīju visus sapņus, kuros biju redzējusi tēvu, sākot no tā, kurā pirmo reizi tika pieminēts mans brālis. Jauneklis saspringti klausījās, viņa sejā mijās bažas ar pārsteigumu, visbeidzot tā ieguva jautājošu izteiksmi. Kad beidzu runāt, Rens sacīja, ka jādodas kaut ko apēst.
- Pēc tam iesim pie Daniela. Ja tavs tēvs apgalvoja, ka tev ir jāsameklē informācija par desmit gadus veciem notikumiem tā arī darīsim. Esmu pārliecināts, ka tas noteikti tev palīdzēs!
- Kas notiks, ja viņš nepiekritīs? Mana balss bija tik tikko dzirdama. Rens piecēlās un, uzlicis savu silto plaukstu uz manas galvas, sabužināja matus. Šoreiz saviebos.
- Neuztraucies, gaišmatīt! Daniels ir no tiem cilvēkiem, kuriem nesagādā nekādas grūtības piekļūt informācijai. Es domāju, ka viņš priecāsies, ja viņa ikdienā būs neliela pārmaiņa. Rens izklausījās ļoti pašpārliecināts. Nedaudz nomierinājos.
Brokastīs apēdu vien pāris kumosu maizes un vienu tomātu, un uzreiz devāmies uz tehnikas telpu. Pie durvīm jutu, kā sirds sāk nodevīgi dauzīties.
"Viss būs labi, Airī, neuztraucies!" mierināju sevi.
Uztraukti berzēju apsaitēto pirkstu. Jau apmēram pusstundu biju kā pielīmēta krēslam, skatoties lielajā ekrānā virs jaunekļa galvas. Mana elpa bija saraustīta. Sirds skaļi klauvēja. Plauksta kņudēja, bet, par laimi, bioaparāts nepīkstēja. Koncentrējos uz tīmekļa sniegto informāciju. Acu priekšā slīdēja teksta kalni ar dažādiem vēsturiskiem faktiem: politiskajām norisēm, sadzīviskiem notikumiem un dažādiem vienmuļiem atgadījumiem, kas risinājušies Nironā pirms desmit gadiem. Nekas nešķita ievērības cienīgs. Kad tīmeklis izmeta rakstu par to, kā parasta mājsaimniece esot veikusi svarīgu atklājumu elektronisko mājdzīvnieku paradumos, es nogurusi sašļuku, atbalstot galvu pret galda virsmu. Kādēļ mans tēvs vēlējās, lai skatos pagātnē? Ko tieši man tur vajadzēja atrast? Viens bija skaidrs tas noteikti nav nekas tāds, kas būtu saistīts ar kādas Elaīzas Hačiko negaidītajiem sasniegumiem Dito paradumu izprašanā.
Jau padodies? Man aiz muguras atskanēja izsmiekla pilna balss. Daniels sēdēja uz dīvāna telpas stūrī, nenovērsis acis no portatīvā datora ekrāna. Izslējos un paberzēju acis. Viņam bija taisnība. Pagājusi tikai pusstunda! Ja Takeo Suzuki vēlējās savai meitai kaut ko ārkārtīgi nozīmīgu pateikt, liekot viņai šķetināt vecus faktus, tad šī meklēšana aizņems daudz laika.
Domas par tēvu piespieda apzināties, ka laika man nemaz nav tik daudz, kā gribētos. Varbūt lūgt palīdzību Danielam, kurš tīmeklī noteikti jutās kā zivs ūdenī? Nē, man jātiek galā pašai! Izbraucu cauri vēl pāris pilnīgi nederīgām mājaslapām, kurās visās bija aprakstīti nesvarīgi sīkumi.
Dzirdēju, kā Daniels pienāk pie manis. Nemaz nevajadzēja puisi redzēt, lai zinātu, ka viņa sejā atplaucis triumfa pilns smaids.
- Varbūt tev noderētu mana palīdzība? jauneklis saldi lipīgi sacīja. Atļāvu izlauzties grūtsirdīgai nopūtai un piecēlos, palaizdama Dānieļu atpakaļ savā vietā.
- Ko mēs īsti meklējam? viņš painteresējās. Sakniebu lūpas. Rēnam es spēju izstāstīt par tēva sapņiem, taču Danielam neko nevēlējos teikt.
- Man, ēē… saminstinājos. Es vēlētos kaut ko uzzināt par notikumiem, kas risinājušies pilsētā pirms desmit gadiem. Centos būt maksimāli godīga. Zināju, ka puisim tas neko neizsaka, un cerēju, ka viņš neuzplīsies ar jautājumiem, diemžēl kļūdījos.
Ievadot atslēgas vārdus dažādos meklētājos, jauneklis vaicāja:
- Kādēļ tev kaut kas tāds ir nepieciešams? Nolēmi atkārtot Nironas vēsturi? Daniels atvēra vairākas adreses, norādot uz to saturu. Noliegumā savilku degunu. Apģērbu ražotāju krīze noteikti nebija tas, ko meklēju.
- Tā varētu teikt, sacīju. Tam ir jābūt kam ļoti svarīgam, piebildu. Daniels pēkšņi izslēdza tīmekļa pārlūku.
- Klau, ja tu man nepaskaidrosi, kāpēc tu te buries, tad šādi es varu blandīties apkārt gadiem ilgi, meklējot adatu dūņās, viņš burkšķēja. Varēja nepārprotami manīt, ka šādas paslēpes viņu neiepriecina un ka tērēju viņa nesamaksājamo laiku šķietami nevajadzīgā nodarbē.