Piekrītoši pamāju. Neatskatīdamās pavēru durvis un pārkāpu pāri nodeldētajam slieksnim.
Atpakaļ mēs vairs nelidojām, bet gan lēni gājām cauri visam rūpnīcu rajonam, kas, kā izrādījās, bija pietiekami liela pilsētas daļa. Krietni lielāka, nekā es biju iedomājusies agrāk.
Kad tikām cauri nožogojumam, kurš atdalīja rūpniecības rajonu no pārējās kārtīgās un sakoptās pilsētas, kas kā kauna zīme bija iededzināts uz Nironas skaistās, bālās ādas, Kaoru bija atguvis savu ierasto sejas krāsu. Pasitis dēli padusē, puisis lēni vilkās man nopakaļ. Pati biju pilnībā nomierinājusies, un, kad tikām laukā, es beidzot ieelpoju tīru, svaigi pārstrādātu gaisu, un visas nepatīkamās atmiņas par šodienu šķita jau pagātne.
Gar pašu ielas malu uz milzīgo strūklaku pilsētas centrālajā laukumā plūda piecus metrus plats kanāls, pilns ar kristāldzidru ūdeni. Uz mirkli apstājos, neviļus ielūkodamās tajā. Redzēju tuvāko namu atspulgu, virs tiem mašīnas, pa ielu mums garām ejošos cilvēkus. Kanālā peldēja dažādu zivju projekcijas, un, ūdenim saviļņojoties, pilsētas ainava sajaucās neizšķiramā krāsu paletē. Pieliecos, lai ar pirkstu galiem pieskartos siltajai šķidruma virsmai. Maza, dzelteni zila zivtele piepeldēja tiem pavisam klāt, un es jutu bioaparāta pieskāriena impulsu. Veikli noķēru ūdens radību plaukstā un cieši to saspiedu, aizvērusi acis.
- Airī, ko tu tur dari? Kaoru pienākdams vaicāja. Gluži kā no sapņa izrauta, mulsi palūkojos uz jaunekli.
- Neko tādu, ejam, attraucu un pastūmu jaunekli uz priekšu, tajā pašā laikā izlaižot noķerto zivi no plaukstas.
Bridi karājusies gaisā, hologramma iemirdzējās, pārvērtās par taureni un aizspurdza debesīs, izgaisdams no redzesloka. Pasmaidīju. Nekas nevarēja būt labāks par dzīvi tik skaistā, drošā, brīnumainā un tehnoloģiski attīstītā pilsētā.
Kad abi sasniedzām krustojumu, kuru šķērsojot varēja nokļūt Dzīves Telpas Labiekārtošanas birojā, Kaoru negaidīti apstājās un spēji satvēra mani aiz rokas. Pagriezos, lai jautājoši palūkotos uz jaunekli, varbūt puisis vēlējās atvainoties par to, ka nebija spējis mani aizstāvēt iepriekš, lai gan pirms tam dižojies ar savu spēku?
Viss kārtībā, iedrošinoši noteicu un grasījos doties pāri ielai, taču drauga ciešais tvēriens neļāva man izkustēties.
Kaoru atvēra muti un centās izdabūt pāri lūpām to, kas varētu izteikt acīm redzamo.
Iespējams, es to biju pamanījusi jau agrāk, vajadzīgie maņu orgāni vienkārši nebija laikus aizgādājuši redzamo informāciju līdz smadzenēm. Spītīgi, kā turoties pie pēdējām pagājušā momenta paliekām, skatījos uz Kaoru, pūloties saprast, kādēļ viņš kulsta lūpas kā no akvārija izmesta zivtiņa.
Beidzot draugam izdevās izdvest skaņu, kas pārspēja apkārtējo troksni. Viņš iesmilkstējās. Kaoru sāka raustīt mani aiz rokas, sparīgi kratot galvu. Nu jau viņa izturēšanās man šķita smieklīga. Vēlreiz izgrūdis savādo, smilkstienam līdzīgo troksni, jauneklis nometa uz zemes liddēli un nervozi izstiepa roku uz priekšu. Beidzot izlēmu sekot puiša acu skatienam un pavēros norādītajā virzienā.
Varētu teikt, ka pilnībā apstulbu no ieraudzītā. Gribēju sacīt, ka laiks mosties, vai palūgt, lai kāds man iekniebj, bet tie nebūtu bijuši īstie vārdi. Kā justos jūs, ja kādā dienā, kas šķietami neatšķiras no vakardienas vai rītdienas, nedaudz aizgulētos, gandrīz nokavētu darbu, tiktu sūtīti uz aizdomīgu rūpnīcu rajonu, lai nogādātu tikpat aizdomīgu paciņu visai baisiem klientiem, un, atgriezušies atpakaļ un vēloties iedzert tasi nomierinoša dzēriena, atklātu, ka stāvat uz ietves un lūkojaties uz gruvešiem, kas vēl šorīt skaitījās jūsu darba vieta?
Kad ieraudzīju sagrauto ēku, man šķita, ka visa pasaule sabrūk līdzi tai. Cauri prātam izšāvās desmitiem jautājumu. Kas notika? Vai neviens nav cietis? Vai visi ir izdzīvojuši? Un kur tagad ir priekšnieks, kas varbūt pat ir izglābis mūsu dzīvību? Kā vispār Nironā kaut kas tik šaušalīgs varēja atgadīties? Varbūt tie ir teroristi no kaimiņvalsts?…
Kaoru apsēdās uz ietves malas un ar neko neredzošām acīm sāka cītīgi blenzt uz pretējās mājas pelēko fasādi. Iespējams, puisis centās aptvert notikušo, varbūt mēģināja sev iegalvot, ka viss ir tikai murgs; patiesību es uzzinātu vien tad, ja spētu nolasīt viņa domas.
Apsēdos jauneklim līdzās.
Šādos brīžos mani mēdz pārsteigt mūsu pilsēta. Dzīve šķita vienmēr traucamies uz priekšu, visi turpināja savas dienas gaitas, ari tādos apstākļos, kad tuvumā noticis negadījums. Dažreiz likās, ka centrālajā laukumā varētu uzsprāgt ūdeņraža bumba, bet cilvēki paietu postažai garām tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Pie mums pienāca glītā, tīrā formastērpā ģērbies vīrietis, stādījās priekšā kā Nironas Drošības specdienesta divīzijas pārstāvis (tobrīd biju tik ļoti šokēta, ka pat nepiefiksēju šī cilvēka vārdu) un jautāja, vai mēs esot Tiama Kaoru un Suzuki Airī, kas strādājuši Dzīves Telpas Labiekārtošanas birojā. Mēmi pamāju. Varēju necensties runāt kārtības sargs par mums abiem jau noteikti visu zina.
Viens klikšķis speciālajam dienestam paredzētajā datubāzē, un informācija no mūsu bioaparātiem jau atradās viņa personālajā elektroniskajā piezīmju blokā.
- Tātad vēlētos jums uzdot vienkāršus jautājumus, vīrietis sacīja dienestā notrulinātā intonācijā. Pamāju. Runāt negribējās. Baidījos, ka balss izklausīsies pārāk klusa, pārāk samocīta, pārāk… ne pēc manis.
- Vispirms runāšu ar jums, Tiama kungs. Pēc tam ar jūsu pārinieci. Specdienesta divīzijas pārstāvis ar rokas kustību aicināja Kaoru piecelties un paiet nedaudz nostāk. Jauneklis pieslējās, un es redzēju, ka viņš ir uz spēku izsīkuma robežas. Bet varbūt man tā tikai šķita un es redzēju viņā pati savas sajūtas?
Kad drošībnieks atradās apmēram desmit soļu attālumā no manis, jutu, kā kabatā nopīkst komunikāciju iekārta. Jauna ziņa. Izņēmu savu mazo mobilo atmiņas nesēju un ieslēdzu izvēlni, uzspiežot uz ziņu saņēmēja. Parādījās hologrāfiskais skārienjutīgais ekrāns.
- Jums ir pienācis viens vēstījums, paziņoja ieprogrammētā mehāniskā sievietes balss. Nospiedu atskaņošanas pogu un vēroju, kā uznirst teksts.
"Airī, tev man ir jāuzticas! Drošības specdienesta darbinieks šobrīd izjautā Kaoru. Dodies pie viņiem un saki, ka pārinieks nejūtas labi un tu vari izstāstīt visu, ko šodien darījāt. Piekriti visiem vīrieša izteiktajiem apgalvojumiem."
Izberzēju acis. Izlasīju ziņu vēlreiz, taču nekas nemainījās tajā vēl joprojām kāds, kura numuru neatpazina komunikators, man pieprasīja doties pie drošībnieka un, iespējams, melot par šodien veikto uzdevumu. Izslēdzu iekārtu un turpināju sēdēt, domājot, ka neesmu nevienam neko parādā. Viss, ko vēlējos, bija ātrāk doties mājās un aizpildīt darba pieteikuma anketu, lai jau rīt varētu sākt jaunas vietas meklējumus. Pēc tam ieiet nomierinošā dušā un ielīst gultā, lai aizmigtu un nepamostos līdz pat tam brīdim, kad atskanēs modinātājs.
Ierīce rokās atkal ievibrējās. Gribēju to izslēgt, taču aiz uztraukuma netrāpīju uz īstās pogas un tā vietā atvēru jauno ziņojumu. Acu priekšā gailēja septiņas rakstu zīmes.
"Lūdzu!!" Palūkojos apkārt. Varbūt ziņas sūtītājs mani šobrīd vēro? Taču nevienu aizdomīgu personu nemanīju.
Nopūtos. Šķiet, tik smagu izelpu no manis reti var sagaidīt. Piecēlos un nogurušā gaitā devos uz drošībnieka pusi. Godīgi sakot, man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tā izdarīju. Varēju taču tās ziņas vienkārši ignorēt!
Vīrietis redzēja, ka es tuvojos.
- Domāju, ka nevēlēsieties, lai es jūs ilgi aizkavēju. Tiama Kaoru, paldies par sadarbību, varat doties. Jauneklis pamāja un, pagājis man garām, klusi sacīja: Es tevi pagaidīšu, labi? un devās atpakaļ uz vietu ietves malā, kur bija sēdējis iepriekš.