- Es… Pie svētajiem un nesvētajiem gariem, kas man būtu jāatbild? Vai es tiešām uzdrošinātos visu izstāstīt Danielam? Vainīgi nokāru galvu.
- Tad es tev nevaru palīdzēt. Puisis noplātīja rokas un ar galvas mājienu norādīja uz durvīm. Jau pēc mirkļa viņš iegrima savā mazajā tehnikas pasaulītē, pilnībā ignorējot faktu, ka esmu vēl turpat. Apmēram pusminūti es nekustīgi nostāvēju, vērojot, kā puisis ķimerējas ar kādu programmu, uz ekrāna bija milzīgi gara man neizprotamu skaitļu rinda. Beidzot padevusies, es piebikstīju Danielam. Viņš negribīgi novērsās no darba.
- Man IR vajadzīga tava palīdzība. Tēvs vēlas, lai sameklēju savu brāli, bet es pat nezināju, ka man ir brālis, un, lai viņu atrastu, ir nepieciešams izdibināt pagātni, nobēru tik ātri, ka atlika vien pašai pabrīnīties, kā man tas izdevās. Jauneklis, pilnīgi neko nesapratis, gaidīja paskaidrojumus. Apsēdos viņam pretī tukšajā krēslā un visu izstāstīju. Man palaimējās, jo puisis spēja veikli sagremot lielu daudzumu informācijas. Kad beidzu runāt, Daniels, neko vairāk nejautādams, ieslēdza man nezināmu tīmekļa pārlūka programmu. Viņš paskaidroja, ka to ir izstrādājis pats un ar tās palīdzību spēj iekļūt jebkurā valdības kontrolētā datorā.
- Šaubos, vai informācija, kuru tu meklē, atrodas viegli pieejamā vietā, puisis prātoja. Viņš ievadīja dažādus atslēgvārdus, kamēr es sāku knibināt pirksta apsēju. Pēc kādām desmit minūtēm Daniels priecīgi pasmaidīja un rādīja uz iekārtas ekrānu.
- Šis tevi noteikti ieinteresēs! viņš pārliecināti sacīja. Tā bija kāda tīmekļa vietne, paredzēta tikai valdības vajadzībām, datubāze, kurā varēja atrast svarīgākos notikumus. Pārsteigti iepletu acis par šeit sastopamajiem virsrakstiem. Lielākā daļa no tiem bija ikdienas pilsoņiem nepieejama informācija, kas Nironas iedzīvotājiem tikusi noklusēta. Tas, ka Daniels tam visam piekļuva desmit minūšu laikā, tiešām bija apbrīnojami.
Beidzu pētīt mājaslapu un sāku lasīt rakstu. Virsraksts vēstīja par negadījumu Hakramas bērnudārzā. Šausmās viebos, redzot uzfilmētos kadrus. To, kā no ierindas iziet mājas elektronika, kā ēkā uzsprāgst elektrības ģenerators…
Pretīgumā aizvēru acis. Vai šādu gadījumu ir bijis daudz? Zinu, ka tad vēl biju maza, tādēļ nebrīnījos, ka neko no tā visa nespēju atminēties. Interesanti: cik bieži bioaparāts tiek izmantots, lai dzēstu no cilvēku atmiņām šādas drausmas?
Paskaties taču uz fotogrāfijām! Daniels iegrūda man dunku sānos. Negribīgi palūkojos uz attēlu raksta apakšā. Tajā bija redzams Liliuma nams pazinu ēku pēc pērļu baltās sienas. Šeit noteikti norisinājusies piemiņas ceremonija. Nākamais attēls piesaistīja daudz vairāk. Fotogrāfijā līdzās Suzuki Takeo un Majuko stāvēju es septiņus gadus veca meitene. Biju cieši iekrampējušies tēva rokā. Acis šķita aukstas, gandrīz nedzīvas. Paraksts zem foto vēstīja, ka Nironas valdība izsaka dziļu līdzjūtību visām negadījumā cietušajām ģimenēm.
Jau stundu sēdēju uz dīvāna, truli blenžot tukšumā. Gar acīm ik pa laikam pazibēja kāds cilvēks. Uz mirkli ienāca Rens, atnesdams tēju. Ilgi gan jauneklis uzkavēties nevarēja viņam vajadzēja doties salabot kādu iekārtu, par kuras lietderību man nebija ne mazākās jēgas.
Lai arī kā es pūlējos, nekādi nespēju atcerēties notikumus, par kuriem izlasīju tīmekļa rakstā. Zināju, ka tēvs noteikti ir parūpējies par to, lai negadījuma šausmas tiktu izdzēstas no manām atmiņām.
Man ir brālis. "Labojums, Airī. Tev BIJA brālis." Šķita, ka ne uz ko savā dzīvē vairs nevaru paļauties. Iespējams, kāds izmainījis manu kodu tiktāl, ka viss, ko varēju nosaukt par savu bērnību, bija vieni vienīgi meli. Ja nu patiesībā mēs ar tēvu nemaz nebijām tik tuvi, kā es līdz šim biju domājusi? Ja nu agrāk nemaz nemēdzām pavadīt kopā laiku, spēlējot šahu?
Sparīgi sapurināju galvu. "Airī, met ārā no galvas šādas muļķības. Tēvam patika spēlēt šahu, tavā dzīvoklī vēl joprojām atrodas vecais figūru komplekts!"
Kas notiks tagad? Kas man būtu jādara?
"Sameklē brāli!" atkārtoju sapnī teikto. Kā lai atrod cilvēku, kurš ir miris jau desmit gadus? Izberzēju acis. Jutos nogurusi. Varbūt vajadzētu pagulēt? Ieslīgt sapņos un aizmirsties?
Vai Daniels iebilstu, ja es pasnaustu uz viņa divāna, tepat, kur tehnikas klusā zumēšana nomierinātu un ieaijātu, līdz aizmiegu?
Negaidīti atcerējos iepriekšējo reizi, kad te gulēju, atcerējos silto roku uz savas galvas. Tūlīt sajutu karstumu izplatāmies pa visu ķermeni. Vaigi dega. Pastiepos pēc tējas krūzes, taču aptvēru, ka trauks ir tukšs. Piecēlos.
- Ak tad esi vēl dzīva! Daniels zobgalīgi izsaucās. Kurp dosies? puisis, neatrāvies no monitora, painteresējās.
- Esmu izslāpusi, paskaidroju un aizvēru aiz sevis durvis. Tagad vajadzēja atcerēties ceļu uz virtuvi un cerēt, ka tajā nevienu nesastapšu. Rens bija minējis, ka pusdienas visi ēdot tieši trijos. Interesanti: cik tagad varētu būt pulkstenis?
Negaidīti sadzirdēju soļus, kas atbalsojās gaitenī. Apstājos kā iemieta. Tik ļoti negribējās ar kādu satikties. Tas varētu būt Džeisons, kas no rīta smējās par manu neveiklo tomātu griešanu. Pie sevis klusi lūdzos, kaut nācējs neizrādītu par mani nekādu interesi un vienaldzīgi paietu garām.
Vispirms es ieraudzīju garus, rudus matus. Tā bija meitene. Viņas gaita šķita viegla. Ja es nezinātu, ka mēs nemēdzam planēt virs zemes bez tehnoloģijas līdzdalības, nodomātu, ka rudmate lido, tik gaisīga viņa izskatījās. Bet mani nez kāpēc pārņēma spējas dusmas.
"Airī, kādēļ tu dusmojies?" apjukusi sev jautāju, joprojām vairoties lūkoties nācējā. Atcerējos, kā no rīta Rens noskūpstīja šo trauslo būtni, un man nācās iekost lūpā. Sasodīts, kādēļ es uzvedos tik bērnišķīgi?
- Atvaino, meitene ierunājās. Sirds skaudīgi sažņaudzās. Tuvumā Amēlija bija vēl skaistāka. Meitene paļāvīgi pasmaidīja un nāca man klāt, garajam kleitas audumam plīvojot ap tievo augumu. Līdzās viņai es atgādināju lempīgu resnuli, taču šis noteikti nebija īstais bridis, kad justies nožēlojami tādu nieku dēļ. Mēģināju pavaicāt, ko Amēlija vēlas, diemžēl mute bija pārvērtusies par ķīmiskas reakcijas norises vietu, kur vārdi izkusa kā cukurs, pārtopot par darvu.
- Airī, vai ne? Rudmate arvien vēl smaidīja. "Kādēļ viņas balss ir tik melodiska? Airī, kāpēc tevi tas vispār uztrauc?" Vēlreiz saņēmos, lai kaut ko atbildētu, atkal zaudēdama cīņā ar skaņām, kas nevēlējās sakārtoties pareizajos vārdos.
- Atvaino, Amēlija atkārtoja, man vajadzētu iekļūt savā istabā, vai palaidīsi?
Atjēdzos. Es biju nostājusies priekšā durvīm. Pagāju sāņus, jūtot to, kā vaigi piesarkst.
- Savādi, Rens man sacīja, ka tu esi visai runīgs cilvēks. Meitene klusi iesmējās.
- Es… jā, esmu, beidzot izdabūju pāri lūpām.
Amēlija iegāja istabā, ar smalkās rokas mājienu ieslēdzot tajā gaismu.
- Nāc iekšā, meitene aicināja, aizlīgodama līdz gultai. Viņas balss, lai gan joprojām nebija zaudējusi savu maigumu, lika noprast, ka atteikumu meitene nepieņems. Ceru, ka tu nesteidzies? Es tik ļoti vēlētos ar tevi aprunāties! Amēlija gluži kā tauriņš līgani nolaidās uz gultas malas un rādīja, lai apsēžos blakus. Paliku stāvot kājās. Man nebija nekādas vēlmes ilgi uzkavēties šeit.
- Par ko tu gribi runāt? Tonis, kādā jautāju, pārsteidza mani pašu. Tas bija vēss, nelaipns. Meitene iepleta acis.
- Neko konkrētu, tikai vēlējos iepazīties, viņa sacīja. Tā kā tu esi pievienojusies komandai, cerēju, ka varēsim sadraudzēties.