Digitālo neaizmirstulīšu lauks

Centos apklusināt sevī visas dīvainās izjūtas.

"Airī, cik gan muļķīga tu spēj būt!" Apsēdos blakus Amēlijai un piespiedu sevi pasmaidīt. Rudmate izskatījās apmierināta ar šādu iznākumu.

-   Tu zini, kopš atgriešanās Rens par tevi vien stāsta, viņa čaloja. Jutu, kā sirds sāk pukstēt straujāk.

-   Kādēļ lai viņš tā darītu? klusi izdvesu. Balss šķita kaut kur lēnām aizklīstam.

-    Nezinu. Amēlija paraustīja plecus. Meitene pievērsa savas gaišās, dzidrās acis man. Bet viņš to darīja tik uzstājīgi, ka es ieinteresējos par tevi. Es tiešām ticu, ka tu esi tik jauka, kā viņš saka. Savu brāļuku es kuram katram uzticēt nevēlos! Šajā vietā jau tā traku un dusmīgu cilvēku pietiek!

Kad meitene izteica šos vārdus, man likās, ka sirds līdzīgi putnam paceļas spārnos. Tā atguva iepriekšējo ritmu, elpot bija vieglāk.

-   Rens ir tavs brālis? pārjautāju.

-   Ne gluži. Kad bijām mazi, mūs abus uz ielas atrada Kaito. Kopš tā brīža Rens ir pieņēmis mani kā savas ģimenes locekli. Esmu viņa mazā māsa, un viņš mans brāļuks. Meitenes seja pauda neviltotu prieku. Amēlija patiesi bija laimīga, ka var saukt jaunekli par brāli.

Vainas apziņa kā vilnis pārgāzās man pāri.

-   Tev viņš patīk, vai ne? meitene vaicāja. Jautājums mani pārsteidza. Nervozi pavicināju roku.

-   Nē, tas ir… Strauji sapurināju galvu. Istabu pieskandināja meitenes dzirkstošie smiekli.

"Protams, Airī, Rens tev patīk, tāpēc ka viņš no visas šīs kompānijas pret tevi ir izturējies visjaukāk!" nodomāju, pamājot ar galvu. Tas bija pat ļoti patiess izskaidrojums, pie kā arī paliku. "Tik tiešām, kuram gan varētu nepatikt tāds puisis kā Rens!" Lai gan vismaz vienu cilvēku, kuru gaišmatis spēja nokaitināt, es pazīstu. Maimi. Par laimi, meitene pārsvarā uzvedās tā, it kā visa pasaule viņai būtu vairākkārt ieriebusi, tāpēc nolēmu, ka ugunīgā rudmate vienkārši ir ļoti neapmierināts cilvēks, kurš spēj sadzīvot vien ar izredzētajiem. Domās centos atrast piemērotu kandidatūru, ar kuru Maimi varētu saprasties miermīlīgos bezstrīdu apstākļos. Meitene krasi atšķīrās no pārējiem komandas biedriem. Biju sapratusi, ka viņa mazāk runā un vairāk dara, nekad neiesaistās liekās sarunās. Bet varbūt ari man būtu grūti uzturēties rūpnīcu rajonā kopā ar pļāpīgo Dānieļu, mīlīgo un ziņkārīgo Amēliju, izsmējīgo Džeisonu un draudzīgo, pozitīvo Renu.

Man neviļus ieslīgstot prātojumos par cilvēkiem, kas dzīvoja šeit, bija iestājies klusums. Ar acs kaktiņu palūkojos uz pretī sēdošo meiteni. Viņa cieši raudzījās manī, it kā pūlētos saskatīt vairāk par to, ko redzēja acu priekšā.

-   Kāda ir sajūta būt kailai? Amēlija bailīgi jautāja. Sāku ar nagu atkal knibināt pārsieto pirkstu.

-   Kā tu to domā kailai?

Meitenes skatiens noslīdēja līdz manai plaukstai. Viņa paliecās uz priekšu un ar smalkajiem pirkstiem viegli aizskāra manu roku.

-   Kāda ir sajūta, zinot, ka viss, kas tu esi, tev nemaz nepieder? Ka ir kāds, kurš zina, ko tu domā un dari, kur tu esi. Kāds var tevi novērot ik mirkli, ja to vēlas. Amēlijas pirkstu gali lēni slīdēja uz augšu, apstājoties pie mana elkoņa. Sajūta bija ļoti dīvaina. It kā simtiem skudru pēkšņi būtu nolēmušas sarīkot parādi uz manas ādas. Nodrebinājos, neapzināti atraujoties no meitenes.

-   Piedod, es… par to nekad tā īsti neesmu domājusi. Vien nesen uzzināju, kādi ir bioaparāta patiesie implantēšanas iemesli. Līdz šim biju domājusi, ka visi, kas vēlas tikt no tiem vaļā, ir traki cilvēki, kas mirst, gribēdami apmierināt savu zinātkāri, skaidroju. Meitene pamāja ar galvu, un viņas rudās cirtas saviļņojās.

-  Jā, tā notiek ar daudziem. Patiesībā lielākā daļa no mūsu ģimenes bija tādi pašā sākumā. Vienīgie cilvēki, kas nekad nav bijuši piesaistīti sistēmai, ir Kaito, Rens un es.

-   Tātad lielākā daļa komandas agrāk…

-   Bija gluži tādi paši kā tu, jā. Šķita, ka Amēlija vēlas pateikt vēl kaut ko, taču neuzdrošinās. Centos iztēloties, kāda varētu būt sajūta, kad tavā ķermenī nav ielikts tehnoloģisks svešķermenis, un sapratu, ka to nespēju. Tas bija pārāk neiespējami tik ļoti jau biju pieradusi pie bioaparāta sniegtajām priekšrocībām.

-   Tu zini, dažas lietas jau nemaz nav tik sliktas, aizbildinājos. Piemēram, šī ierīce aizstāj ļoti daudzas ikdienišķas funkcijas, kas agrāk aizņēma tik daudz laika. Bioaparāts ir visai ērta iekārta.

Tikko biju to izteikusi, Amēlijas seja pārvērtās. Meitenes skaistumu pilnībā bija izķēmojis neprātīgs naids. Viņa skaļi iekliedzās, un nākamajā brīdī es attapos garšļaukus uz grīdas.

-   Nodevēja! Tu esi kopā ar viņiem! Tu domā tāpat kā VIŅI, kā tie, kas nodarīja pāri Rēnam, kā tie, kas nodarīja pāri mazajai Amēlijai!

Šķita, ka meitene vairs neatrodas šajā realitātē. Atmiņas par ko šausmīgu bija pārņēmušas viņu savā varā. Amēlija sita, koda un skrāpēja, kamēr es pūlējos atbrīvoties no meitenes tvēriena. Tas izrādījās pietiekami spēcīgs.

Dzirdēju, kā atveras durvis un kāds iesteidzas istabā.

-   Amēlij, beidz! Atpazinu Maimi skarbo balsi. Viņa piesteidzās pie uzbrucējas un atrāva to nost. Strauji pieslējos sēdus, lai redzētu, kā Amēlija atgūst savu trauslumu, ierāpjas gultā un sāk aizgūtnēm raudāt. Tajā pašā mirklī manu vaigu trāpīja spēcīgs belziens, un es tiku uzrauta kājās.

-   Ko tu viņai nodarīji? Ko tu pateici? Maimi bļāva. Gribēju protestēt, sakot, ka ne jau Amēlija šeit ir upuris, taču durvis vēlreiz atvērās un iesteidzās Rens. Ieraudzījis neparasto skatu, viņš piesteidzās man klāt.

-    Laid Airī vaļā! viņš pavēlēja. Ar strauju kustību Maimi atlaida manu roku. Plauksta bija sarkana, no savainotā pirksta pārsēja sūcās maza asiņu tērcīte. Gribēju pateikt paldies, paskaidrot, ka neesmu vainīga pie notikušā, taču vārdi iesprūda kaklā, ieraugot Renu apsēžamies blakus Amēlijai un meiteni ierāpjamies jauneklim klēpī. Viņa acis naidīgi gailēja, paskatoties uz mani.

-   Prom, tūlīt pat! jauneklis iekliedzās.

26