"Vismaz tu, spilven, nekur nepazudīsi," nodomāju. Jutos visus spēkus zaudējusi. Šķita, ka vēdera vietā ir milzu caurums. Galva dunēja, un pasaule gar acīm viegli peldēja. Biju izslāpusi, taču laukā iet negribēju. Bailes no tā, ka vēl kāds izdomās man uzbrukt, piespieda palikt gultā. letiņos segā un, saspiedusi starp kājām spilvenu, noslaucīju pēdējās asaras. Ievilku dziļu elpu. Pirmais šoks bija pārgājis. Tagad kādu laiciņu spēšu būt mierīga.
Kādēļ Amēlija man uzbruka? Prātā noklausījos nesen notikušo sarunu no paša sākuma un uzmanīgi sekoju līdzi katram teikumam. Meitene satrakojās tad, kad sacīju, ka bioaparāts ir visai ērta ierīce. Zināju, ka visi, kas šeit atrodas, tam nepiekristu, taču vēl neviens man nebija uzbrucis. Nespēju rast tam loģisku izskaidrojumu. Acu priekšā atkal pazibēja naidpilnā Rena sejas izteiksme, un jutu nākamo asaru straumi laužamies uz āru. Iespiedu seju spilvenā un iesmilkstējos. Atcerējos to, kā jauneklis piesteidzās meitenei klāt un iebļāvās, lai nekad vairs pie viņas nenāku.
"Protams, viņiem abiem ir ļoti īpašas attiecības. Tu, prastā pilsētniece, nekad nespēsi kļūt par svarīgu personu jaunekļa dzīvē. Un kādēļ lai es to vispār vēlētos? Muļķe! Atzīsti taču beidzot to, ka…" Es nedrīkstēju par to visu pat sapņot, jo nebija jēgas.
Skaļi nošņaukājos. Apvēlos uz viena sāna un truli blenzu pretējā sienā. Nolēmu pagulēt, lai ari cik nemierīgs būtu mans miegs.
"Šī nakts būs gara."
Pāris nākamās dienas pagāja vienmuļi. Pārsvarā mēroju ceļu līdz Danielam tehnikas pārbāztajā telpā un atpakaļ. Biju pateicīga jauneklim par to, ka viņš neko nejautā un nedzen prom. Klusajā, nomierinošajā zumēšanā aizvadīju stundas un tad devos uz istabu, lai atlikušo laiku grozītos gultā. Ja man izdevās aizmigt, tad visu laiku rādījās murgi.
Dažreiz ienāca bijušais priekšnieks Akusei un iedeva kaut ko ēdamu, visbiežāk es atteicos. Kopš ķīviņa manas rētas veiksmīgi dzija, tikai dažas niecīgas skrāpējuma pēdas uz rokām atgādināja par starpgadījumu. Ne Renu, ne Amēliju nebiju satikusi nojautu, ka abi no manis izvairās.
Par spīti tam, ka lielāko dienas daļu jutos kā zombijs bez emocijām, paguvu fiksēt to, ka apkārtējo izturēšanās sāk mainīties. Cilvēki, kas ienāca pie Daniela, bija nervozi, satraukti. Lai gan viņi vairījās tieši skatīties uz mani, jutu, ka patiesībā tieku slepus novērota.
Beidzot kādā rītā nolēmu, ka pietiks sēdēt tumšā stūrī un skumt. Tehnikas telpā Daniels, kā jau parasti, bija kā pielipis datora ekrānam un ar skārienjutīgajam ekrānam paredzētā irbuļa galu vilka uz tā, cenšoties izsekot līdzi līnijai kādā shēmā.
- Kas tas ir? neapdomājoties jautāju. Aiz pārbīļa puisis salēcās un izmeta no rokām irbuli. Tas aizripoja pāri visam galdam, piezemējoties uz grīdas. Vainīgi pasmaidīju, dodoties tam pakaļ, lai paceltu.
- Nekad tā vairs nedari! Daniels izdvesa. Es jau domāju, ka tev kādā neveiksmīgā eksperimentā mēli nogriezuši. Tu neesi sacījusi ne vārda pēdējās divas dienas.
Nolēmu neatbildēt un pievērsos sarežģītajam zīmējumam aiz jaunekļa muguras. Sapratis, ka neatbildēšu, puisis paņēma no manis irbuli un atkal pievērsās ekrānam.
- Tas ir tehnikas un bioaparātu pārvaldes ēkas apakšējo tuneļu plāns, puisis paskaidroja. Kaito lika atrast drošāko ceļu, kā piekļūt galvenajai sistēmai.
- Kādēļ? Vai tad jūs jau grasāties uz turieni doties?
Ielicis irbuļa galu mutē, viņš ar pirkstu pieskārās
ekrānam un uz tā atzīmēja kādu punktu, kas iegailējās sarkans.
- Vēl ne, neesam sapratuši, kur atrodas otra koda daļa. Zinu, ka viena ir pie tevis. Haneuls sazinājās ar Kaito un izstāstīja, ka tā ir droši nogādāta mājās. Tagad mēs visi zinām, ka to glabā tu un esi ar mieru mums palīdzēt atrast otru daļu.
Lūk, kas izskaidroja apkārtējo neparasto izturēšanos! Jutu patīkami vēso metāla ķēdīti sev ap kaklu. Izvilku to laukā un parādīju piekariņu Danielam. Puisis to brīdi pētīja.
- Apbrīnojami. Noņem to, lūdzu! Sastādot plānu, pie reizes varēšu aplūkot, cik sarežģīts ir šis kods. Daniels piecēlās. Piegājis pie skapja, jauneklis atvēra vaļā durvis un no tā izņēma mazu pārnēsājamo datoru.
- Kādēļ tev to vajag?
- Izmēģināsim kodu, nevēlos to pieslēgt galvenajam datoram, ja nu kas noiet greizi. Turpretī šo te, jauneklis pakratīja datoriņu, man nav nemaz žēl iznīcināt. Daniels uzlika to uz galda.
- Ak tā… novilku. Puisis jau atkal pētīja shēmu, kamēr es noņēmu piekariņu. Novietoju to blakus datoram un apsēdos uz dīvāna. Nevēlējos jauneklim traucēt. Sajutos vainīga par to, ka divas dienas neesmu neko darījusi. Kaito pēc manas ierašanās sacīja: būs jāstrādā, ja vēlos šeit palikt.
- Klau, klusi ierunājos, varbūt es kaut kā tev varētu palīdzēt?
Daniels iesmējās.
- Nē, ja vien tu zini veidu, kā likt datoram atrast un atpazīt piekariņā iestrādāto kodu.
Papurināju galvu.
- Tā jau domāju, viņš noteica.
Pie durvīm pieklauvēja.
"Savādi." Parasti lielākā daļa cilvēku, kas šeit ieradās, ienāca bez klauvēšanas. Kad es ieraudzīju to, kurš klauvēja, sarāvos. Rens, pat nepamanījis, ka esmu šeit, piegāja pie Daniela.
- Sapulce sāksies pēc pusstundas, līdz tam laikam vajadzētu pabeigt plānu. Viņš pagriezās, lai ietu prom. Tajā brīdī Rens ieraudzīja mani. Gribēju izsteigties ārā, vienlaikus vēlēdamās arī, kaut puisis atsāktu ar mani runāt. Uzdrošinājos palūkoties uz Renu. Viņa skatiens bija vienaldzīgs. Ne miņas no siltuma, ko tajā saskatīju agrāk.
- Tev arī tur jābūt, viņš izgrūda un aizcirta aiz sevis durvis nedaudz skaļāk, nekā būtu bijis nepieciešams. Cerot, ka nesākšu raudāt tūlīt pat, piecēlos.
- Es… laikam… ē, došos, nočukstēju. Balss aizlūza.
"Muļķe! Muļķa meitēn! Tu tiešām cerēji, ka Rens tev
piedos?"
- Es zinu, kas notika, pirms iziešanas no istabas mani apstādināja Daniela teiktais. Amēlija tev uzbruka. Nav nekāds brīnums: tu viņai atgādini to, kas notika tur pilsētā.
Zināju, ka tas man bija jādzird.
- Kad Amēlija bija maza, viņas organisms atgrūda jauno bioaparāta implantu un to nācās izņemt. Diemžēl bez tā meitene nevarēja atgriezties mājās. Viņa izauga tehnikas un bioaparātu pārvaldes pētījumu centrā kā eksperimentu objekts. Viena no daudzajiem eksperimentu objektiem…
Šausmās šķita, ka esmu pārklausījusies. Vai Daniels tiešām tikko sacīja, ka Amēlija ir piedalījusies tehnikas izstrādes pētījumos piespiedu kārtā? Nespēju to aptvert.
- Nē, tas nevar būt. Nironā katrs cilvēks ir aizsargāts… izdvesu. Jauneklis skeptiski pasmīnēja.
- Vai tu tiešām tā domā? Ka tā nolādētā vieta ir tik ideāla? Ka ikviens tajā ir aizsargāts, mīlēts un cienīts? Nironas iedzīvotāji ir ne vairāk kā sīki zobratiņi milzīgā mašīnā. Jūs tiekat novēroti; ja rodas kļūmes, tās iznīcina un aizstāj ar jaunu iekārtas daļu. Airī, vai, uzturoties šeit, tu tiešām neko neesi sapratusi? Tavs tēvs ir cietumā, un tur viņu ieslodzīja nironieši! Nevainīgi bērni cieš, jo neiekļaujas perfekti izstrādātajā sistēmā. Amēlija nebija vienīgā, kuru izmantoja eksperimentiem. Jauneklis kļuva aizvien uzbudinātāks. Nevainīgi cilvēki cieš zinātnes vārdā. It kā pārējo labklājības vārdā. Vai tas, tavuprāt, ir godīgi? Jo ātrāk tu atvērsi acis un sapratīsi, kāda ir patiesība, jo labāk. Stāvēju uz vietas nekustoties.