Iztēlē pavīdēja pagātnes ainas. Kā es spēlējos parkā, pirmo reizi dodos uz dārziņu, kā sāku mācīties skolā. Ar tām kopā jaucās sapņi, kuros biju redzējusi savu brāli, mirklis, kad pirmo reizi ieraudzīju uzspridzināto prakses ēku, Amēlijas naidpilnā sejas izteiksme…
Tagad es beidzot biju uzzinājusi patiesību. Sapratu, kādēļ meitene man uzbruka. Viņa bija pārdzīvojusi vārdos neaprakstāmas ciešanas un pazemojumu, bet es uzvedos tik neapdomīgi un samuldēju sazin ko!
"Pirms ko saki, padomā!" dusmīgi ieteicu sev.
Vai viņi vēl joprojām to dara? Veic eksperimentus?
Daniels piekrītoši pamāja ar galvu. Strauji ievilku elpu. Sirds sāka nevienmērīgi lēkāt. Tātad ļoti iespējams, ka Amēlijas vietā šobrīd moka kādu citu? Lēnām pasteberēju atpakaļ un iekritu dīvānā. Jo vairāk es uzzināju par pilsētu, kurā biju uzaugusi, uzskatīdama, ka labākas un drošākas vietas uz pasaules nav, jo baisāka šķita īstenība. Pirmo reizi mūžā gribēju iesist pati sev. Rūpnīcu rajona komandai bija taisnība mēs, krātiņos dzīvojošie cilvēki, bijām akli.
Telpā valdīja saspīlēta gaisotne. Sanākušie klusi sačukstējās, gaidot ierodamies Kaito. Sēdēju istabas stūrī, vairoties pat paskatīties uz kādu. Jutu daudzu skatienus pievēršamies man. Tie šķita kā dedzinošs pieskāriens ādai. Gribējās sarauties un saplūst ar puskrēslu. Zināju, ka liela daļa šo cilvēku mani joprojām ienīst, jo biju viena no nironiešiem meitene ar bioaparātu.
Rens sēdēja istabas otrā malā un sarunājās ar ducīgo sievieti, kuru jau reiz biju redzējusi virtuvē stāvam pie lielā ēdiena katla. Viņas vārds laikam bija Veronika. Daniels, kurš sēdēja man blakus, ar skatienu bija cieši ieurbies vienā punktā savā priekšā. Nojautu, ka viņš turpina pētīt ēkas plānu ar digitālo trīsdimensiju ekrāna lēcu palīdzību.
Džeisons, puišelis, kurš izsmēja manu nemākulīgo saimniekošanu pie virtuves galda, dīdījās uz mīksta krēsla, ar kurpju purngalu gaiņājot telpas putekļus. Maimi sēdēja viņam līdzās, rokas sakrustojusi un acis aizvērusi, uzmanīgi klausoties tajā, ko viņai stāstīja Brendons. Maimi otrā pusē sēdēja Veronikas meita Kima, izskatīdamās ļoti miegaina.
Mans bijušais priekšnieks Akusei bija ieracies papīra kalnu grēdā, kaut ko cītīgi pētīdams. Ik pa brīdim vīrieša piere saraucās un seja kļuva drūma. Atcerējos viņa gaišo smaidu, kad strādājām kopā. Cik ļoti bijušais priekšnieks bija mainījies kopš ierašanās šeit!
Durvis atvērās, un visas čalas pieklusa. Paslējos, lai redzētu ienākušo. Kaito visus sveica ar rokas mājienu un nostājās blakus Akusei.
- Es domāju, jūs visi man piekritīsiet šī nav īstā situācija, kad mēs varam atļauties tērēt laiku garām debatēm, tādēļ ķersimies pie lietas. Vīrietis pārlaida skatienu telpai, droši vien pārbaudīdams, vai visi ir uz vietas. Apmierināti pamājis ar galvu, viņš apsēdās. Sāksim ar Veroniku. Kāda ir situācija virtuvē?
- Raža ir izdevusies, šogad siltumnīcas tomāti ir īpaši lieli un sulīgi, gurķi arī gardi. Kartupeļi gan īpaši labi neizauga, taču par to nav jāuztraucas, viņa priecīgi ziņoja. Miltu, gaļas un olu arī pietiks vēl krietnam laikam.
Apmierināts ar atbildi, Kaito pagriezās pret Maimi.
- Kādas ziņas no pilsētas?
- Ielās nekā jauna. Izskatās, ka meiteni, ar galvas mājienu Maimi norādīja uz mani, meklē visai aktīvi, taču neviens nav izziņojis, ka viņa būtu sabiedrībai bīstama.
- Labi, Kaito atļāvās pasmaidīt. Šķita, ka līdz ar viņa sejas izteiksmi mainās arī gaisotne, kas bija valdījusi telpā. Likās, ka es spēju pat vieglāk elpot. Diemžēl tikai īsu mirkli. Jau nākamajā vīrieša seja atguva iepriekšējo drūmo izskatu.
- Ren, Daniel! Palūgšu jūs paskaidrot, kāds ir šībrīža stāvoklis.
Abi jaunekļi piecēlās un pagriezās pret pārējiem. Skumji nodūru galvu. Rens vēl joprojām izvairījās lūkoties manā virzienā. Pēc tā, ko uzzināju, es viņu nevainoju. Viņa vietā es droši vien izturētos tieši tāpat.
- Esmu izpratis pirmās koda puses darbības principus. Man ir jāatzīst: biju iedomājies, ka tie būs vēl sarežģītāki, Daniels lepni un viszinīgi pavēstīja pasmaidot. Džeisons novaikstījās, izmēdot puisi.
- Tas ir viens no daudzajiem aktivizācijas kodiem. Cik noprotu, tad pirmā programmas daļa atver vaļā visus izejas un ieejas kanālus sistēmā.
- Vai tu varētu paskaidrot tā, lai saprot ari parastie mirstīgie? Brendons noburkšķēja. Daniels nopūties noplātīja rokas.
- Tas nozīmē, ka tad, kad pirmā koda daļa ir sekmīgi ievadīta, visu sistēmā saslēgto cilvēku prāti uz mirkli saslēdzas vienā. Ja darbosimies pietiekami veikli, tad varēs iztikt bez lieliem starpgadījumiem, pilsētas iedzīvotāji sliktākajā gadījumā cietīs no galvassāpēm, neliela atmiņas zuduma un sliktas dūšas.
- Cik ātri to varēs ievadīt sistēmā? Kaito jautāja.
- Tā, lūk, ir problēma. Mums ir jāiegūst vēl pusstunda laika. Šim kodam nepieciešamas tieši piecpadsmit minūtes, pieļauju, ka arī otrs tiek ievadīts tādā pašā laika periodā, pamatojoties uz informāciju, kuru man sniedza izstrādātājs.
- Par to neuztraucies, gan izdosies kaut ko noorganizēt, sacīja Maimi. Mazā Kima viņai blakus sparīgi māja ar galvu. Galvenais jautājums ir par otru koda daļu. Maimi paskatījās uz mani. Es apjukusi lūkojos pretī.
- Airī! nodrebēju, dzirdot savu vārdu. Lēni pagriezos pret Kaito. Vai tā ir taisnība, ka Suzuki Takeo san ar tevi sazinās un ir pateicis, kur atrodas kods? vīrietis jautāja.
"Kā gan viņš to zina?" nodomāju, taču tad atjēdzos. Es visu biju izstāstījusi Rēnam. Jauneklis noteikti nodevis informāciju Kaito.
- Jā? Tagad uz mani cieši skatījās visi sanākušie. Karstuma vilnis izskrēja cauri visam ķermenim.
"Sasodīts, Airī! Tu noteikti neesi tas cilvēks, kas spēj paciest publikas uzmanību!"
Jau kādu minūti centos pateikt kaut vienu sakarīgu vārdu, taču neveiksmīgi. Biju pārāk nobijusies, jūtot visu telpā sanākušo vaicājošos skatienus urbjamies manī. Centieni elpot mierīgi pilnībā izgāzās. Kaito pat paliecās uz priekšu, ar nepacietību gaidot manus paskaidrojumus.
"Airī, saņemies!" Pacēlu galvu. Komandas vadītājam acīs paskatīties nebija dūšas, tādēļ pievērsos viņa tumšā krekla pētīšanai, atrodot tajā vienu caurumu pie nelielās krūšu kabatas.
- Viņa redz sapņus, kurās tēvs stāsta svarīgu informāciju. Rena balss mani iztrūcināja. Pirmo reizi divu dienu laikā viņš lūkojās uz mani bez naida. Piekrītoši pamāju.
- Tā ir, atzinos. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, taču tad… Apklusu. Man tomēr ļoti negribējās daudzu svešu cilvēku klātbūtnē to visu atkal stāstīt.
- Pēdējā sapnī Airi tēvs esot teicis, ka zina, kur atrodas otra koda daļa, Rens turpināja. Biju jauneklim pateicīga par to, ka viņš mani glābj no mocībām, ko sauca par publisko atzīšanos. Jutu, kā spriedze, kas spieda sirdi pēdējās pāris dienas, atslābst. Varbūt nekas vēl nav zaudēts un es spēšu lūgt jauneklim piedošanu. Paskaidrot, ka nezināju, kāda ir Amēlijas dzīves pieredze.
- Vai tā ir taisnība? vaicāja Veronika. Pamāju. Telpu pāršalca čukstu šalts.
- Jā, tēvs sacīja, ka… nespēdama izteikt vārdus "kods ir mans mirušais brālis", izmisīgi gaidīju atbalstu no Rena un redzēju, ka viņš viegli pasmaida. Ja vien būtu ierīce, kas apstādinātu laiku, es būtu to izmantojusi, lai visus sastindzinātu un sajūsmināti iespiegtos. Rens smaidīja! Viņa sejas izteiksme man šķita skaistāka par varavīksni pēc lietus.