- Koda otra daļa ir atrodama pilsētā. Ir jādodas uz Liliuma namu un jāatver kāds kaps, puisis ierosināja.
Tad no savas vietas piecēlās Maimi.
- Ja tā, tad ir jārīkojas! To varat atstāt manā ziņā, dosimies kopā ar Brendonu, meitene ar galvas mājienu norādīja uz netālu sēdošo jaunekli, kuru es nedaudz pazinu. Biju tikusies ar viņu jau sen, pirms ierados uz dzīvi šeit. Brendons pārbiedēja mani, ielaižot Kaoru kaklā adatiņu un izslēdzot puiša kodu, lai to nevarētu izsekot valdības sūtītās programmas.
- Pagaidiet! Veronika pacēla roku. Vai jūs tiešām grasāties ņemt vērā kaut ko tik apšaubāmu? viņa skeptiski jautāja pārējiem. Sapņi bieži vien ir tikai sapņi. Vai mums būtu jāpievērš tik liela uzmanība tam, ko redz šī meitene? Varbūt satraukumā viņas zemapziņa spēlē jokus.
Veronikai bija taisnība. Par spīti manai ticībai, ka tēvs ir atradis iespēju sazināties ar mani sapņu dimensijā, sievietes arguments šķita pat ļoti pamatots.
"Viens, divi, trīs…" skaitīju gružus uz grīdas. "Vai tiešām šajā mājā neviens netīra?" nīgri nodomāju.
- To var izskaidrot, klusumu pārtrauca Daniels. Lūgums visiem neaizmirst, par ko mēs šeit runājām.
Tas ir cilvēks, kas piedalījies vissarežģītāko kodu izstrādē, kā arī pētījis bioaparātu ietekmi.
- Taisnība. Kaito piekrītoši pamāja. Takeo Suzuki san ir brīnišķīgs prāts, tādēļ man nav grūti noticēt tam, ka viņš spētu atrast veidu, kā sazināties ar savu miesīgo meitu.
Telpu pāršalca klusa murdoņa. Veronika izskatījās apmierināta ar atbildi. Atviegloti nopūtos.
- Cik ātri ir iespējams iegūt ēkas plānu? Kaito jautāja.
- Es jau pie tā strādāju, jauneklis atbildēja. Viņa acis atkal sāka mainīt krāsu.
- Lieliski. Tagad lūgums visiem apsēsties, Kaito pamāja ar roku, un visi atgriezās savās vietās. Izņemot Renu. Jauneklis devās pakaļ Danielam un apsēdās blakus man. Klusībā pie sevis lūdzos, lai bioaparāts nesāktu pīkstēt.
"Tu mani jau pietiekami bieži esi nodevis, klusē tagad!" pavēlēju.
- Mums ir jārīkojas ātri, Kaito sacīja apsēžoties. Vīrietis sakrustoja rokas un domīgi vērās apkārtējos. Ir notikušas daudzas pārmaiņas, kas var nelāgi ietekmēt mūsu plānu. Ilgāk gaidīt vairs nevaram!
Visapkārt atskanēja piekrītoša balsu kņada.
- Gatavs, plāns atrasts! Daniels iesaucās. Komandas vadītājs pasmaidīja.
- Tad dosimies uz turieni rīt. Daniel! Vīrietis piegāja pie puiša. Tev būs ļoti maz laika, lai pārbaudītu kodu, es uz tevi paļaujos, Kaito uzlika roku jauneklim uz pleca un paspieda to.
- Paldies par uzmanību, sanāksme beigusies. Izgulieties kārtīgi rīt būs grūta diena mums visiem! Veiksmi!
Gribēju pamest telpu pirmā, taču sajutu kādu pieskārāmies man. Atviegloti pasmaidīju, ieraugot, ka mani aizkavējis bijušais priekšnieks Akusei. Pieliecies viņš iečukstēja man ausī:
- Neej prom, lūdzu, ir jāaprunājas.
Pagaidījis, līdz visi ir izgājuši no telpas, vīrietis aicināja mani apsēsties. Paklausīgi iekārtojos sēdeklī līdzās Akusei.
- Airi, man tev ir jālūdz piedošana, ka nebrīdināju tevi un neko iepriekš tev netiku teicis. Vīrieša atvainošanās izklausījās skumja. Es apjuku. Par ko tieši bijušais priekšnieks šobrīd lūdza piedošanu? Aptvēris, ka nesaprotu viņa sacītā iemeslu, Akusei turpināja:
- Redzi, todien, kad nodevu tev sūtījumu, kuru nogādāji šeit, es zināju, ka tavam tēvam ir saistība ar kodu, kas var apturēt sistēmas darbību.
Sastingu.
-Jūs… mani iesaistījāt speciāli? neskanīgi izdvesu, jūtot to, ka ar katru vārdu mana balss kļūst aizvien vārgāka. Akusei papurināja galvu.
- Nē, iesaistīt tevi es nevēlējos. Drīzāk pasargāt. Man vajadzēja gan tev, gan Kaoru sagādāt ticamu attaisnojumu, kādēļ nebijāt kantori, vajadzēja nogādāt informāciju Kaito un pašam paslēpties. Todien agri no rīta ar mani sazinājās premjerministres padomnieks.
- Džins Haneuls?
-Jā. Zināju, ka viņš darbojas Kaito labā, tādēļ uzticējos. Padomnieks ieteica sūtīt tevi šurp. Sacīja, ka tā tu būšot drošībā, un nekas tobrīd man nešķita svarīgāks, kā visu darbinieku pasargāšana.
Nolaidu galvu un aizdomājos: Džins Haneuls šķita pārāk iesaistīts visā notiekošajā.
- Akusei san, vai drīkst ko jautāt? Viņš pamāja. Džins Haneuls ir valdībā ļoti ietekmīgs cilvēks. Par spīti tam, ka viņš ir mana tēva draugs, kā pats apgalvo, es īsti nespēju saprast viņa rīcības motīvus. Kādēļ gan pašas premjerministres padomniekam būtu mums jāpalīdz?
Bijušais priekšnieks pasmaidīja.
- Airī, ne vienmēr viss šajā dzīvē ir jāsaprot, un dažkārt rīcības iemesli ir ļoti vienkārši. Padomnieks ir palīdzējis Kaito jau ilgu laiku. Kad viņš uzzināja, ka ir pazudis tavs tēvs, Džins pilnībā izmainījās. Solījās noteikti atrast Takeo san. Galu galā viņi ir labākie draugi, kopā strādāja.
Akusei vārdi sildīja sirdi. Nu es ticēju, ka tēva draugs patiešām ir labs cilvēks.
- Man žēl, ka viss ir šādi iegrozījies. Taču es zinu, ka esi drosmīga meitene, spējīga tikt galā ar dažādām dzīves situācijām. To es saku kā tavs nu jau bijušais darba vadītājs.
Pasmaidīju. Gribējās pateikt, ka es neesmu tik drosmīga, kā vīrietis domā, ka patiesībā esmu vāja un bailīga.
- Labi, nevēlos tevi ilgāk aizkavēt, acīmredzot ir vēl kāds, kas vēlas ar tevi aprunāties. Uzgaidi, pasaukšu viņu. Akusei piecēlās un, veltījis man uzmundrinošu skatienu, atstāja mani klusumā.
"Interesanti: kurš tas varētu būt?" nodomāju, vērojot rokturi lēni noliecamies uz leju. Šķita, ka durvis veras negribīgi, it kā tās būtu no akmens, uz kura gultos gadsimtiem sena putekļu kārta.
Beidzot durvis padevās, un istabā, neparasti samulsis, ienāca Rens. Viņu es nepavisam nebiju gaidījusi.
Mirkli pamīņājies uz vietas, viņš spēra soli uz priekšu un nomurmināja:
- Piedod…
Šķita, ka manā prātā kāds ir sarīkojis uguņošanu. Sirds krūtīs kļuva aizvien lielāka, aizvien skaļāka. Baidoties, ka neredzamais balons aizlidos debesīs un izgaisīs, kā nebijis, sakļāvu kopā plaukstas un aizvēru acis.
"Rens uz tevi vairs nedusmojas!" nodomāju, izbaudīdama katru vārdu. Šis viens teikums bija kā cerību zvaigzne ogļu melnā naktī.
- Lūdzu, piedod MAN, klusi sacīju. Es nezināju… man… tas ir, Daniels paskaidroja. Es sažņaudzu savainoto pirkstu, nepievēršot uzmanību smeldzošajai sajūtai.
- Man vajadzēja paskaidrot. Un es uzvedos šausmīgi. Viņš patiesi izskatījās vainīgs.
Atļāvos pasmaidīt. Pirmo reizi vairāku dienu laikā atkal jutos mierīga. Pacēlu galvu augstāk, lai palūkotos uz jaunekli.
- Neuztraucies, viss ir kārtībā. Aizmirsīsim to, labi? piedāvāju. Rens pamāja. Visiem dvēseles spēkiem centos noturēt sevī prieka balonu, kas rautin rāvās laukā un uz augšu. Patiesībā negribēju Rēnam izrādīt to, cik laimīga es biju. It kā mēs būtu sastrīdējušies par muļķīgu sīkumu, kas nu jau ir tāla pagātne.
- Amēlija arī atvainojas, puisis vēl klusi nočukstēja. Un balons pārsprāga. Biju jau paguvusi aizmirst to, kādēļ Rens uz mani dusmojās. Kā zibens uzplaiksnījumi negaisa mākoņos slīdēja nesenās atmiņu ainas cita pēc citas. Pat mugura iesmeldzās tad, kad atcerējos, kā tiku nogrūsta uz grīdas. Vaigi iedegās, vēlreiz izjūtot meitenes nagu skrāpējumus.
Vai mēs varētu vairs par to nerunāt? nu jau es tikko sadzirdami lūdzu.