Rens apskāva mani. Viņa stipro roku maigums lika notrīcēt. Rīkojos mirkļa izjūtu vadīta. Ieniru dziļāk puiša skavās, aizvēru acis un lēnām ieelpoju Rena drēbju savādo smārdu. Tās šķita piesūkušās ar mašīneļļu.
Šādi stāvot, es vēlējos tikai vienu lai šis bridis nekad nebeidzas, lai jauneklis mani nekad, nekad vairs nelaiž vaļā.
Tumsa visapkārt bija bieza un necaurredzama. Vienīgais, pēc kā varēja vadīties, bija kurpju klusā klaboņa uz grīdas. Par laimi, tā nebija pārāk skaļa; tas ļāva cerēt, ka neviens nesadzirdēs nācēju.
Maimi ļoti prasmīgi lavījās uz priekšu, vienlaikus ar acīm aptverot apkārtni. Meitene starp daudzajām kapa vietu piemiņas plāksnēm meklēja īsto. To, uz kuras būtu rakstīts Suzuki.
Sēžot uz krēsla, ar rokām biju iekrampējušies mīkstajos paročos, uztraukti vērojot katru rudmates kustību trīsdimensiju monitorā, kuru Daniels bija speciāli uzstādījis, lai varētu sekot līdzi operācijai. Telpā bija sapulcējusies visa komanda. Daži mēģināja uzsākt sarunu, taču īpašu atsaucību neguva. Teiktais aprobežojās ar strupām, īsām frāzēm.
Maimi pagriezās, un kamera pārslīdēja pāri tādiem uzvārdiem kā Ruriko, Pahio un Saiko. Aizturēju elpu. Meitene bija nonākusi pie burta S. Kamera Maimi acī ļāva man redzēt gandrīz vienādās pelēkbaltās plāksnes.
Atceroties to, kā sēdēju Liliuma nama atvadu zālē un lūkojos uz sava bijušā priekšnieka smaidošo foto melnās lentēs, iesāņus pametu skatienu uz Akusei. Tas, ka vīrietis netika nogalināts Dzīves Telpas Labiekārtošanas biroja uzspridzināšanas laikā, mani no sirds iepriecināja.
Sajutu siltas plaukstas pieskārienu plecam. Rens notupās man blakus un saņēma aiz rokas. Vārgi pasmaidīju. Pie sevis pateicos visiem svētajiem un nesvētajiem gariem par to, ka šobrīd biju pārāk uztraukusies, lai pievērstu pienācīgu uzmanību reibonim, kas sāka dejot krūtīs, kad jauneklis bija pienācis klāt. Kopš bijām salabuši, es vairs nepretojos nepieredzētu izjūtu milzu vilnim, kas draudēja mani aizskalot. Zināju, ka Rena sirds nekad nedauzīsies skaļāk, ieraugot mani smaidām, nojautu, ka nekļūsim par kaut ko tuvāku kā vien draugi, taču pagaidām tas vairs nebija svarīgi. Es beidzot biju atzinusi sev, ka gaišmatainais jauneklis man patīk, un tas nebija tas pats, ko izjutu pret Kaoru. Rena klātbūtne šķita nomierinoša, kopā ar viņu jutos droša un pasargāta.
- Esi uztraukusies? jauneklis jautāja. Piekrītoši pamāju, neko neatbildot. Baidījos, ka balss notrīcēs vai arī būs pārāk vārgulīga. Rens paspieda manu plaukstu.
"Airī, nomierinies! Neļauj vaļu jūtām! Šobrīd tev ir jākoncentrējas uz ko pavisam citu!" domās norāju sevi. Pievērsos ekrānam un pamiru. Maimi bija nonākusi līdz plāksnei, uz kuras patiešām bija iekalts Suzuki. Telpa iemurdējās.
- Daniel, cik sarežģīti ir to atvērt? meitene jautāja. Zināju, ka viņa čukst, taču jauneklis bija uzstādījis skaļruņus visskaļākajā režīmā, un rudmates balss pieskandēja visu telpu. Daniels sēdēja istabas vidū, ieracies vados, klēpi turot pārnēsājamo datoru, kas bija savienots ar lielo monitoru. Viņš žigli klabināja taustiņus.
- Pieslēdz to pie atkodētāja, tam nevajadzētu aizņemt vairāk par divām trim minūtēm. Nedomāju, ka kods ir sarežģīts, puisis atbildēja mikrofonā. Maimi izņēma no kabatas mazu, apaļu aparātiņu un pielika to blakus plāksnei. Momentāni Daniela acu priekšā iznira sarežģīta shēma. Viņš ar divtik lielu ātrumu sāka klabināt taustiņus. Šķita, ka vēl nedaudz un pārnēsājamais dators aizdegsies. Protams, nekas tāds nenotika, un jau pēc divām minūtēm jauneklis triumfējoši pacēla uz augšu roku, tad aptvēra, ka viņa kustību redz tikai telpā sanākušie, un sacīja:
- Gatavs!
Skatījos, kā lēnām, gluži vai negribīgi, atveras mūsu ģimenes kaps. Zināju, ka tur iekšā jābūt divām urnām. Vienā glabājās manas vecmāmiņas, otrā mana brāļa atomu daļiņas. Kad Maimi pārliecās pāri bedrei, jutu, it kā no tās uz mani pūstu pati nāves dvesma. Uzmetās zosāda.
- Kas ir iekšā? Daniels satraukti vaicāja. Šķita, ka visi deg nepacietībā uzzināt, vai kaps tiešām slēpj otru koda daļu.
- Divas urnas, atbildēja Maimi. Daniela sejā parādījās plats uzvarētāja smaids. Iebāzusi roku skapītī, meitene izvilka vienu no urnām un aplūkoja to.
- Vai šī? viņa jautāja. Daniels uzmeta man īsu skatienu. Noliegumā papurināju galvu. Urna, kuru bija izvilkusi rudmate, bija visparastākā mirušo cilvēku elementārdaļiņu glabātava. Atminējos tādu redzējusi Akusei bēru ceremonijas laikā blakus fotogrāfijai. Diezgan liels, vienā galā apaļš konteiners, kam gar sāniem iestrādātas dzesēšanas iekārtas caurulites.
- Tā nav, ņem otru, jauneklis, atkal pievērsies datora monitoram, rīkoja. Maimi roka vēlreiz ieslīdēja iekšā nodalījumā, un meitene no tā izņēma otru urnu. Tā atšķirībā no pirmās izskatījās nedaudz neparasti. Apaļa abos galos, daudz mazāka izmēra un bez dzesēšanas iekārtas sānos. Dzirdēju Veroniku aiz sevis noelšamies. Daži, tāpat kā es, paliecās uz priekšu, lai labāk saskatītu konteineru.
- Kā lai to atver?
- Pagaidi, es pie tā jau strādāju, atbildēja Daniels.
- Velns, ir vajadzīga atslēga! puisis skaļi un neapmierināti nolamājās.
- Tu nevari uzlauzt to ar kādu šifru? Maimi vaicāja. Šķita, ka visi ir aizturējuši elpu, gaidot jaunekļa atbildi.
- Tas nav vienkārši, un pēc piecām minūtēm eju, kurā atrodies, pārbaudīs airoboti, puisis paskaidroja.
- Labi, tad es ņemu urnu līdzi un laižos lapās, Maimi atteica un rūpīgi ielika to plecu somā. Tad meitene aizvēra kapa plāksni. Gluži kā būtu atrautas vaļā slūžas, telpu negaidīti pāršalca aizturēto vārdu vilnis, kas pārauga aizvien skaļākās sarunās. Es vēl vēroju ekrānu, kurā varēja redzēt, kā rudmate mēro ceļu līdz galvenajai ejai un izkļūst laukā no ēkas.
- Mammu, mazā Kima satvēra Veronikas piedurkni.
- Maimi atrada kodu, vai ne? Veronika smaidot piekrītoši pamāja.
- Jā, izskatās, ka koda otra daļa ir atrasta! sieviete sacīja.
Jutu, kā Rens atkal saspiež manu plaukstu un pieceļas.
- Viss pamazām nokārtojas, puisis teica un devās aprunāties ar Dānieļu.
Sakari pazuda, Maimi nolaižoties tuneli.
"Tēvs tik tiešām ar tevi bija sazinājies!" Beidzot man bija pierādījums tam, ka es nejūku prātā no visiem pārdzīvojumiem. Beidzot es zināju, ka tēvs, lai gan ir ieslodzījumā, vismaz ir dzīvs. Es nezināju, kā viņu atradīšu, kā man izdosies tēvu izglābt, taču šobrīd par to domāt nevarēju.
"Viņš ir dzīvs!"
Smaids uzziedēja manā sejā, gluži kā pienenes agrā pavasara rītā piepilda zaļu pļavu ar zeltainu, siltu mirdzumu. Redzēju prieku ari komandas biedru sejās. Vien Kaito izskatījās tikpat nopietns kā parasti. Vīrietis bija iegrimis pārdomās.
Rens atgriezās un aicināja:
- Ejam, esmu izsalcis kā vilks. Šodien gandrīz neko neesmu ēdis. Es zinu, ka vakariņu laiks jau sen garām, tomēr domāju, ka neviens neiebildīs, ja nedaudz parevidēšu virtuves plauktus.
Maimi atgriezās mājās bez starpgadījumiem. Tajā pašā vakarā Daniels ķērās pie urnas koda uzlaušanas. Biju pārāk satraukta, tādēļ sēdēju tehnikas telpā, vērodama, kā jauneklis klabina datora taustiņus. Ik pa brīdim viņš smagi nopūtās, nolamājās pie sevis un ar jaunu sparu ķērās klāt rēbusam.
Kad es izteicu vēlmi palikt kopā ar Dānieļu, viņš iebilda, sakot, ka viņam vajadzēs absolūtu klusumu. Es apsolīju nebilst ne zilbes, un jauneklis padevās, pamājot ar roku uz dīvānu un pakratot pirkstu man pie deguna, lai pildu solījumu. Šī iemesla dēļ es sēdēju jau stundu, redzēdama vienīgi puiša muguru un neizdvesdama ne skaņas. Lēnām ar nagu knibināju apsēju, kurš no pārāk biežās aizskaršanas bija atsējies un knapi turējās uz sagrieztā pirksta. Ķermenis smeldza. Dūkoņa mani sāka iemidzināt. Visiem spēkiem centos palikt nomodā, domājot, par ko šobrīd apspriežas komanda.