Pēc Maimi pārnākšanas visi savācās virtuvē, lai pārrunātu gaidāmā uzdevuma plānu. Tas šķita nedaudz savādi. Visi bez ierunām pieņēma to, ka konteinerā tik tiešām atrodas otra koda daļa. Protams, Daniels ļoti labi izskaidroja to, ka tēvs tik tiešām bija varējis ar mani sazināties, taču mani pašu, vērojot jaunekļa neveiksmīgos mēģinājumus atvērt urnu, māca šaubas. Ja nu puisis to tomēr dabū vaļā, bet izrādās, ka iekšā nekā nav? Pat ja tēvs tik tiešām bija atradis veidu, kā ar mani sazināties, tas vēl nenozīmēja, ka viņa sniegtā informācija ir patiesa. Varbūt ir vēl kāds, kas šo kodu meklējis un atradis pirms mums?
Saberzēju rokas. Telpā bija vēsi. Diemžēl baidījos piecelties un palūgt Danielam kādu siltu apģērba gabalu. Ik brīdi, kad jau šķita, ka esmu sadūšojusies, lai to izdarītu, acu priekšā parēgojās aina, kurā jauneklis uz mani kliedz. Noskurinājos. Nevēlējos vairs ne ar vienu no komandas strīdēties, jo īpaši tagad. Jācer, ka drīzumā puisim izdosies uzlauzt konteinera kodu un atvērt to.
Aizvēru acis. Tumsa, no kuras man pretī nestiepās kraupainās ķetnas, nu likās nomierinoša. No tās uzpeldēja patīkamas, mīļas atmiņas. Jau atkal domāju par tēvu un savu bērnību. Sapratu, ka tad, kad Kaito komanda izpildīs uzdevumu un apturēs sistēmu, Haneuls man palīdzēs viņu atrast. Sažņaudzu plaukstas, jūtot, kā nagi iespiežas ādā.
"Nomierinies, ar tēvu viss būs kārtībā, tu par to vari būt pārliecināta!" Dziļi ieelpoju un izelpoju. Atvēru acis. Skatiens pievērsās durvju rokturim. Iedomājos, kā to nospiežu, bet aiz tām mani gaida Rens. Smaidīgs un draudzīgs kā parasti. Bija savādi sev pašai atzīt to, ka es nevēlējos, lai puisis man būtu tikai draugs. Viņa apskāvieni bija tik gādīgi. Rena tuvumā es varētu uzturēties dienām, nedēļām, varbūt pat gadu simteņiem ilgi. Pasmaidīju.
"Airī, man šķiet, ka tu esi iemī…" Kuš! Piespiedu sevi par to nedomāt un pievērsos Danielam. Jauneklis turēja rokās urnu, pētot tās virspusi. Interesanti: ko viņš tur cerēja ieraudzīt? Varbūt kādu norādi uz to, kā tā ir jāver vaļā?
Negaidīti strauji pielēcu kājās. Kustība lika vecajam dīvānam žēli iečīkstēties. Jauneklis neapmierināti pagriezās, dusmīgi mani uzlūkojot, bet, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, sarauca pieri.
- Kas ir?
- Vai tu man vari to iedot? jautāju. Puisis bija pārsteigts.
- Kādēļ?
- Jo man šķiet, ka es zinu, kā to varētu atvērt, apgalvoju. Daniels iesmējās. Zināju, ka jauneklis man netic.
"Airī, atceries! Es zinu, ka tu to spēj!" paskubināju sevi. Tad es to ieraudzīju. Acu priekšā. Rokas sajuta saltā metāla pieskārienu.
- Piedod, meitēn, ja jau es to nespēju atvērt, nedomāju, ka to varēsi tu, Daniels skeptiski noteica.
- Tu domā pārāk sarežģīti, atbildēju. Pacēlu rokas un gaisā pagriezu iedomātu vāku. Daniels turpināja mani vērot. Pabīdīju abu pušu vākus. Vienu uz kreiso, otru uz labo pusi. Pasmaidīju. Izstiepu uz priekšu roku. Jauneklis negribīgi padeva man urnu, vispirms atvienojis no tās visus vadus.
- Pateicos, sacīju un rūpīgi saņēmu trauku abās rokās. Tirpas pārskrēja pāri kauliem brīdī, kad griezu abas daļas. Sākumā tās nepadevās, taču pēc lielāka spēka pielikšanas jutu, kā vāki izkustas. Triumfēdama redzēju, kā Daniela acis pārsteigumā iepletās, kad atbīdīju aizsargpaneli un pasniedzu urnu atpakaļ.
- Kā? viņš jautāja drebelīgā balsī, blenžot nu jau uz atvērto urnu savās rokās.
- Kad biju maza, reiz ielavījos tēva darbistabā. Vairs neatceros, kādēļ, bet uz galda es atradu kaut ko ļoti līdzīgu, vien tagad par to atcerējos. Vienkārši iedomājos: ja to ir paslēpis mans tēvs, tad ar koda palīdzību atvērt mehānismu būs ļoti grūti. Viņš vienmēr ir atbalstījis loģisku pieeju, tādēļ veidoja iekārtas, kurās bija kāds āķis. Ja to varēji atkost, tad atvēršana bija tīrais nieks.
- Un to tu man saki tikai tagad? Kad esmu stundu un piecpadsmit minūtes nomocījies? jauneklis nīgri izsaucās. Vainīgi pasmaidīju.
- Piedod. Tas bija viss, ko spēju pateikt. Negrasījos taču Danielam stāstīt to, ka šo laiku esmu aizvadījusi, domājot par Renu. Puisis gurdeni piecēlās.
- Labi, lai paliek, viņš sacīja, novietojis trauku uz galda. Iebāzis tajā roku, jauneklis izvilka piekariņu. Tas bija ļoti līdzīgs Haneula dotajam. Nemaz nebrīnījos, ka abi projekta autoru darbi izskatījās gandrīz vienādi. Daniels atvēra to vaļā un iedeva man. Iekšā bija fotogrāfija. Tajā biju attēlota es apmēram sešu septiņu gadu vecumā. Domīgi pagrozīju piekariņu.
- Kā tādā lietiņā var iestrādāt kodu? noprasīju, dodot to atpakaļ.
- Fotogrāfijā.
- Fotogrāfijā? pārjautāju. Puisis nostenējās. Bija skaidri redzams, ka viņš man diez kā nevēlas to visu skaidrot.
- Tā sastāv no skaitļu koda, kuru ievadot datorā var iegūt nepieciešamo, puisis strupi atbildēja. Un tagad netraucē man, labāk aizej un pasaki, ka urna ir atvērta un pēc pusstundas Kaito var nākt šurp.
Pamāju un vēru vaļā durvis. Tur, gluži kā manās fantāzijās, stāvēja Rens. Jauneklis pamāja un ieskatījās telpā. Pieliecies man tuvu klāt, puisis čukstēja:
- Nu, kā ir?
Gribēju atbildēt, taču pasteidzās Daniels.
- Viss kārtībā, jau darbojos ar kodu.
- Tās ir lieliskas ziņas! Rena acīs es redzēju neviltotu prieku. Taču tev vajadzētu atpūsties! Jauneklis uzlika uz manas galvas plaukstu, sabužinot matus. Atkal jutu savās krūtīs piepūšamies prieka balonu. Pamāju un nožāvājos. Rens klusi iesmējās.
- Paldies tev, Airi, viņš sacīja.
- Par ko? Biju neizpratnē.
- Par to, ka ļauj man ticēt. Pēdējā laikā šeit ir bijis pārāk daudz drūmu notikumu, un nu viss virzās uz priekšu. Viss notiek, un daļa no tā ir tieši tevis dēļ.
Mani vaigi sakarsa. Rens satvēra manu plaukstu savējā, un ķermenim cauri izstrāvoja elektrības vilnis. Šķita, ka nogurums un miegs ar šo vienu pieskārienu ir aizslaucīts kā nebijis.
Atgriezos realitātē vien tad, kad prātā jau beidza skanēt trešās mīlas dziesmas akordi.
No rīta pamodos ļoti agri, tā arī īsti neizgulējusies. Naktī biju redzējusi dažādus haotiskus sapņus, trūkos augšā nosvīdusi un tad atkal iekritu atpakaļ trauslā miegā.
Piecēlos un izstaipījos. Kad vilku mugurā savas drēbes, atskārtu, ka tās ir tīras. Krekls smaržoja ļoti svaigi, un no biksēm bija pazudis tējas traips, kuru tur uzmetu vakariņu laikā. Pateicos tam, kurš ir paveicis tik patīkamu darbu, un steidzos laukā no istabas.
Kad iegāju virtuvē, atklājās, ka neesmu vienīgā, kura tik agrā rīta stundā vairs neguļ. Veronika lielā bļodā maisīja baltu pulveri, Džeisons un mazā Kima sēdēja pie galda, vērojot mātes darbu. Maimi lēniem malkiem no krūzes dzēra kūpošu dzērienu.
- Labrīt, klusi sveicināju. Man atbildēja ar tikko sadzirdamu ņurdienu.
- Pašapkalpošanās, Veronika sacīja, pamājot uz galda pusi. Uz tā stāvēja dažāda lieluma pārtikas bļodas. Tur bija gan svaigi cepta maize, gan dārzeņi un, man par lielu pārsteigumu, nedaudz žāvētas gaļas. To ieraugot, jutu, kā mutē sariešas siekalas. Ilgi negaidot, ķēros pie brokastīm.
Pēc pusstundas ieradās Daniels. Puisis izskatījās samiegojies. Sapratu, ka viņu kāds bija speciāli pamodinājis. Jauneklim sekoja Rens un Kaito. Ieraugot gaišmati, silti uzsmaidīju puisim. Rens man pamāja, pienāca blakus un palūkojās uz galdu. Šķita, ka sirds atkal sāk dauzīties skaļāk.