Izlīkumojuši pa gaiteņu labirintu, abi nonāca līdz lielām divviru durvīm. Maimi atkāpās un izņēma no kabatas mazu, pogai līdzīgu ierīci. Es to pazinu. Tas bija miniatūrs komunikators. Rens tieši tādu pašu man iedeva atvadoties.
Uzspiedusi sakaru pogu, meitene vēroja, kā viņas priekšā iznirst Daniela seja.
- Esam pie ieejas. Kā to atvērt? viņa jautāja. Iestājās klusums, kura laikā jaunekļa seja izzuda no redzesloka. Nākamajā mirklī viņš parādījās ekrānā, sakot:
- Brendonam ir līdzi nepieciešamā aparatūra, pielieciet pie sadales kastes dzeltenā vada kādu no atkodētājiem… Sakari pārtrūka. Maimi iebāza kabatā komunikatoru un pamāja, lai pārinieks sāk darboties.
Dzirdēju Haneulu nopūšamies.
- Tas jauneklis, tas Daniels. Vienmēr domā tik sarežģīti. Ja vien viņš zinātu, ka vērt vaļā šīs durvis nav nepieciešams, vīrietis pukstēja. Vēlējos vaicāt, kā gan citādi viņi varētu iekļūt telpā, tomēr, sadzirdot būkšķi, kas atbalsojās pa visu istabu, nolēmu, ka visi jautājumi pagaidīs.
Atvēruši durvis, Brendons un Maimi devās tālāk. Abi pagāja garām daudziem gaiteņiem un kabinetiem, nokļuva līdz kāpnēm un uzkāpa otrajā stāvā.
- Tieši tā, manas mazās pelītes, galvenais dators atrodas vien pāris soļu attālumā no jums, aiz tām necilajām, pelēkajām durvīm. Haneuls piecēlās. Viņš sasita plaukstas un uzrunāja mani: Airī, varbūt esi izsalkusi? Noliegumā papurināju galvu, vērojot, kā Brendons atbloķē durvis un abi ar Maimi ieiet telpā. Tajā brīdī attēls noraustījās. Pazuda skaņa, un ekrāns kļuva miglains un gaišs.
- Kas notiek? es uztraukti jautāju.
- Nelieli traucējumi, padomnieks mierīgi atbildēja. Taču tas nav tik svarīgi, jo iznākumu mēs ar tevi jau zinām, vīrietis plati jo plati pasmaidīja, nolikdams uz galda dzēriena trauku. Ak, pareizi, tev taču par to nav ne mazākās nojausmas, mīļā, mazā Airī.
Par ko padomnieks runāja? Vai šķidrums viņa krūzē bija aptumšojis vīrieša prātu? Kādēļ viņš mani dēvēja par mazu un mīļu?
- Airī, ļauj man tev atklāt kādu noslēpumu, vīrietis murmināja. Aši viņš mēroja attālumu starp mums abiem un pieliecās tik tuvu klāt, ka nevilšus notrīcēju. Tavs tēvs ir šeit, viņš sacīja. Strauji ieelpoju un iepletu acis. Jutu, kā tajās sariešas asaras. Šķita, ka man pāri pārveļas dažādu izjūtu jūklis: prieks, izmisums, sajūsma, satraukums.
- Kur viņš ir?
Haneuls atliecās atpakaļ un piegāja pie galda. Ieslēdzis iekšējo nama sakaru tīklu, vīrietis izsauca Šou. Strauji pielēcu kājās. Biju gatava skriet, cik tālu vien vajadzēja, lēkt pāri aizām un rāpties klintīs. Iedomājoties, ka beidzot atkal redzēšu tēvu, jutu sirdi skaļi dauzāmies. Bioaparāts uzstājīgi iepīkstējās, taču tas mani vairs nekaitināja.
Ja nu viņš bija savainots? Papurināju galvu. Zināju, ka tēvs noteikti pa šo laiku bija novājējis. Mani sagrāba bailes, un saltas trīsas pārskrēja pāri ķermenim.
- Tēti… nočukstēju, sažņaudzot plaukstas.
Ienāca padomnieka šoferis. Uzsmaidīju Šou, taču
vīrietis uz to nereaģēja.
- Airī, tā kā es šodien jūtos labi, jo viss ir noticis tieši tā, kā paredzēju, es tev atklāšu vēl vienu noslēpumu.
Nebiju pamanījusi, ka Haneuls bija nostājies man aiz muguras. Uzlicis rokas man uz pleciem, viņš pieliecās pie auss un medaini dudināja:
- Man prieks, ka tu esi Takeo meita. Tikai tu, lai izglābtu savu tēvu, varēji iekustināt spēles kauliņus tieši tā, kā es to vēlējos. Redzi, mīļumiņ, tavs tēvs šajā namā nav viesis, bet gan gūsteknis.
Vīrieša tvēriens kļuva tik spēcīgs, ka es sāpēs saviebos. Vispirms šķita, ka esmu pārklausījusies. Haneuls taču neteica, ka mans tēvs ir gūsteknis labākā drauga namā?
- Ko jūs ar to domājat?
Vīrietis nogrozīja galvu.
- Neizliecies par muļķi, viņš uzrēja tik skaļi, ka sarāvos. Vai tu tiešam domāji, ka esmu tā prātu izkūkojušā cilvēka pusē? Takeo idejas ir pārāk nestabilas, pārāk trakas, lai pieļautu to īstenošanu. Viņš apdraud visu! Ideālā sistēma viņa dēļ varētu būt iznīcināta. Tādēļ man vajadzēja panākt to, ka tavs tēvs, naivo meitēn, ir izolēts un nespēj nevienam nodarīt kaitējumu.
- Jūs nolaupījāt tēvu? Nespēju pazīt savu balsi. Tā drebēja, izrunājot vārdus. Cik ļoti bija izmainījusies Haneula seja! Tā pauda pārākumu un sajūsmu.
- Protams, vīrietis atbildēja tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
Sagrīļojos. Cilvēks, kuram vēl nesen pateicos par to, ka viņš sniedzis tik lielu palīdzību, izrādījās melis. Haneuls atkal plati pasmaidīja.
Aizved, lūdzu, mūsu gūstekni pie viņas tēva. Es zinu, ka abi ļoti vēlas satikties, vīrietis pavēlēja.
- Man šķita, ka jūs esat taisnības pusē, nomurmināju, dzirdot aiz sevis soļus.
- Es esmu īstajā pusē! padomnieks stingri noskaldīja un uzgrieza muguru. Šou sagrāba mani aiz rokas. Es nepretojos. Nebiju spējīga. Vienkārši nezināju, ko šādā situācijā darīt.
- Kā tad ar kodu? Tas tika atrasts! Sistēma būs iznīcināta! izsaucos.
Vīrietis strauji pagriezās. Viņš piegāja pie galda un paņēma rokās dzēriena glāzi. Brīdi raudzījies brūnajā šķidrumā, Haneuls atbildēja:
- Tas nav īstais kods. Tas ir vien smieklīgs pakaļdarinājums. Brīnījos, ka Daniels to nesaprata, lai gan visi uzskata viņu par patiesi gudru cilvēku. Šobrīd Maimi un Brendons jau noteikti ir sagūstīti. Ak jā, par Renu vari neuztraukties. Aizsūtīju puisim un pārējai komandai nelielu pārsteiguma dāvanu, lai arī viņiem nebūtu garlaicīgi.
Dzirdot jaunekļa vārdu, nobālēju. Jutu uzliesmojam dusmas. Mēģināju izrauties no Šou tvēriena, locījos, grozījos un spēru, taču viss velti. Vīrietis pat neizkustējās. Bija jābrīdina Rens! Vajadzēja pateikt, ka viņi ir briesmās! Negaidīti atcerējos komunikatoru, kuru jauneklis man bija iedevis atvadoties. Vai es to spētu iedarbināt, nevienam nemanot? Kā gan brīdināt jaunekli? Cik vien uzmanīgi spēju, ieslidināju brīvo roku kabatā un piespiedu mazās ierīces aktivizācijas pogu. Kaut nu nostrādātu! Kaut nu neviens nepamanītu!
-Jūs esat nelietis, izgrūdu. Nodevējs!
Ak, paldies, Airī. Haneuls nedaudz paklanījās. Viss ir nokārtojies. Jo jūs gluži kā peles devāties pa labirintu uz priekšu, lai iegūtu sieru. Nebiju domājis, ka viss būs tik vienkārši.
Dusmās turpināju spārdīties, vienlaikus cieši turot komunikatoru plaukstā un gaidot, kad tas novibrēs, savienojoties ar Renu. Tā kā patiesi gribēju aizsniegt Haneulu un izskrāpēt vīrietim acis, tas lieti noderēja, jo man nevajadzēja likt lietā savas sliktās aktiermākslas prasmes, lai noslēptu to, ko cenšos izdarīt.
- Kā jūs tā varējāt? Tēvs ir jūsu draugs! kliedzu. Šou atlauza manu roku aiz muguras, un es sāpēs ievaidējos. Komunikators izslīdēja man no rokas un nokrita uz grīdas. Visi sastinga. Haneuls ar interesi vēroja, kā viņa priekšā parādās Rena sasārtusī seja.
- Airi, kas noticis?
- Ren, bēdz! Tas bija viss, ko paspēju pateikt, pirms Šou uzmina ierīcei ar kāju. Dzirdēju, kā zem viņa spēcīgā auguma komunikators nokrakšķ. Kauna asaras lija pāri maniem vaigiem.
"Airī, tu esi bezspēcīga! Tu nevienam nevari palīdzēt!"
- Tā gan darit nevajadzēja. Vai tad tu nesaproti, ka tieši tādēļ, ka Takeo ir mans draugs, man vajadzēja viņu apturēt. Tu neesi dzirdējusi pat piekto daļu viņa ideju. Vīrietis būvēja trauslas pilis uz plūstošām smiltīm. Kādam bija viņš jāapstādina! Un padomnieks pamāja, lai mani ved prom.