Tiku nesaudzīgi iemesta tumšā, aukstā skabūzī. Bijām nama pagrabā. No griestiem pilēja ūdens, klona sienas šķita noklātas ar zirnekļu tīkliem. Šis senatnes moku kambara interjers tik ļoti neiederējās modernajā, tehnoloģiski attīstītajā ēkā. Aizcērtoties durvīm un nopīkstot datorizētajai slēdzenei, zuda pēdējais palsais gaismas stariņš. Klusi šņukstot, piespiedos pie sienas.
"Domā, Airī, domā!" mudināju sevi, taču nespēju rast izeju no šī stāvokļa, lai arī kā centos. Krūtīs kaut kas iedūra, elpa paātrinājās. Nespēju valdīt asaras. Vēl nekad nebiju jutusies tik bezcerīgi. Rens bija briesmās, Maimi un Brendons sagūstīti. Iespējams, es vairs nekad neredzēšu tēvu, kas bija iesprostots kopā ar mani šajā namā.
"Tu nedrīksti padoties, Airi!" atgādināju sev. Vajadzēja noslaucīt asaras un piespiest sevi domāt. Izejai jābūt vienmēr!
Telpas stūri kaut kas sakustējās, un es salēcos. Lūkojos tumsā, cenšoties tajā kaut ko saskatīt. Kad acis jau labāk orientējās telpā, es sapratu, ka pazīstu cietuma kameras biedru. Tas bija mans tēvs! Pieslējos stāvus un, turoties pie mitrās klona sienas, taustīdamās nokļuvu līdz viņam.
- Tēti? neticīgi čukstēju aizlauztā balsī. Tēvs lēni pacēla uz augšu galvu un paskatījās uz mani. Nespēju saprast, vai viņš atpazīst savu miesīgu meitu vai ne. Tēvs ar novājējušu roku pieskārās manam vaigam. Plaukstas āda bija raupja, saplaisājusi, taču pieskāriens, gluži kā agrāk, bija silts un iedrošinošs.
- Airi… skaidri dzirdēju atskanam savu vārdu. Pārsteigumā iepletu acis. Varēju apzvērēt, ka tēva lūpas nekustējās. Paspiedu viņa roku un panācos vēl nedaudz tuvāk. Raugoties uz izkāmējušo, izvārdzināto stāvu, es gribēju dusmās ārdīties, taču zināju, ka no tā nav nekādas jēgas.
"Airī, tu pie visa esi vainīga!"
- Lūdzu, piedod man, tēt, klusi čukstēju un skumji nokāru galvu.
- Meitiņ, tev nav par ko man lūgt piedošanu, jo viss ir kārtībā! tēvs sacīja. Viņš bija aizvēris acis, atspiedies pret sienu un nekustējās. Kā viņš spēja ar mani sazināties? Vai Takeo piemita telepātija? Vai arī tas bija tas pats veids, kādā viņš parādījās manā sapnī? Varbūt viņš bija ļāvis sevī iemontēt kādu ierīci, kas paplašināja smadzeņu darbību un ļāva viņam izmantot parastiem cilvēkiem nepieejamas spējas?
"Ja nu šeit ir novērošanas kameras?" iedomājos un iekniebu sev plaukstā. Kamerā tādas noteikti bija! Tātad sarunāties skaļi nebija droši. Noliecos un uzliku galvu uz tēva pleca tā, lai varētu čukstēt viņam ausī.
- Tēti, nekas nav kārtībā! Mēs abi esam ieslodzīti, komandai draud briesmas, un kods nav iznīcināts.
- Un tā tam ir jābūt. Citādi tu nenokļūtu pie manis, tēvs atbildēja un satvēra manu roku savējā. Viss notiek pēc plāna.
- Kāda plāna? Vai tēvam bija kāda ideja, kā tikt galā ar visām problēmām?
- Kad mani sagūstīja Haneuls, viņš paskaidroja: tas tiekot darīts tādēļ, ka uzskata manas idejas par trakām, tēvs uzsāka stāstīt. Patiesībā viņš tikai baidījās no pārmaiņām, baidījās zaudēt visu, ko šo daudzo gadu laikā ir ieguvis. Ja sabruktu sistēma, viss mainītos. Haneuls zaudētu savu amatu, naudu, un, ja viņa pētījumu rezultāti nonāktu atklātībā plašākai sabiedrībai, tad tas apdraudētu viņa dzīvību. Tieši tādēļ padomnieks ieguva Kaito uzticību un sāka palīdzēt vīrietim un komandai, izstrādājot plānu. Viņš aizgādāja tevi pie pārējiem, lai tu palīdzētu atrast kodu, jo Haneuls ticēja, ka tu to spēsi. Viņš ticēja, ka es tik tiešām esmu paslēpis kodu tik neapdomīgā vietā kā darba telpas vai mājas. Savā neapdomībā viņš mani novērtēja krietni par zemu.
- Kā tad ar kodu Liliuma namā? Tēvs vārgi pamāja ar galvu.
Haneula ideja. Viņš cerēja šādā veidā apmuļķot komandu.
Man kļuva vēsi. Piespiedos tēvam ciešāk, turpinot uzmanīgi klausīties.
- Viņš saprata, ka Kaito nespēs pierunāt rimties, bet, rīkojoties pats uz savu roku un atklāti iznicinot komandu, baidījās apdraudēt sevi. Viņš nojauš, ka Kaito ir pieejama informācija, kas skar viņa pētījumus, tādēļ daudz vieglāk bija palīdzēt viņam satikt tevi un atrast kodu, savienot abas tā daļas un nobloķēt sistēmu. Šādā veidā Haneuls cerēja apmānīt Kaito, pierādot, ka viņš ir vien bandinieks milzīgā šaha laukumā un ka bīstamie bioaparāta pētījumi un eksperimenti patiesībā nebija no viņa atkarīgi. Haneuls ir cilvēks, kas domā tikai par vienu sevi.
- Ko lai mēs tagad darām? nenoturējos nepajautājusi.
- Neuztraucies, Airī. Par laimi, Haneuls ir no tiem cilvēkiem, kas mēdz lūkoties tālumā, bet nepamanīt to, kas ir paša degungalā. Kods ir drošībā.
- Kur tad tas atrodas? vaicāju, cenšoties pēc iespējas mazāk kustināt lūpas, cerēdama, ka šeit tomēr nav noklausīšanās ierīču.
- Tepat, atbildēja tēvs, manā priekšā.
Apjukusi ar skatienu ieurbos tumsā, redzot vien vēso
grīdu, kailās, miklās sienas un īpaši lielu zirnekli, kas veica savu dienišķo ceļojumu no viena kameras gala līdz otram. Bija jāatzīst, ka es neredzēju nevienu lietu, kurā varētu iestrādāt kodu.
- Es nesaprotu, atzinos.
- Airī, meitiņ, tēva balss bija gandrīz nedzirdama. Kods esi tu!
Vai es pārklausījos, vai ari tēvs tiešām tikko kā pavēstīja, ka kods, kas var apturēt sistēmu, esmu es? Kā kaut kas tāds var ienākt prātā? Kā cilvēkā varēja iestrādāt kodu un pēc tam aktivizēt? Attēlos iestrādāti skaitļu kodi šķita tīrais nieks salīdzinājumā ar šo.
- Tas taču ir neiespējami! Tēvs pasmaidīja.
- Ir iespējams. Viņš sakustējās. Tēvs noglaudīja manu galvu. Viņa ķermenis trīcēja. Bailēs aptvēru, ka tēvam ir steidzami nepieciešama medicīniska palīdzība, ēdiens un ūdens. Par to, kas varētu notikt, ja viņš to tuvākajā laikā nesaņems, pat domāt nevēlējos.
- Kā tas ir iespējams?
- Mēs ar Haneulu strādājām kopā vienā laboratorijā, kad abi bijām jauni un es vēl nepazinu tavu māti. Kad iepazināmies ar Majuko, kods jau bija izstrādāts. Zināju, ka man tas ir jāpaslēpj tā, lai neviens, izņemot mani, to nespēj atrast. Kad tu biji maza, es pārprogrammēju tavu bioaparātu, iestrādājot tajā kodu tas turpināja sūtīt ienākošo un izejošo signālu, taču tālāka piekļuve tika slēgta. Ievietoju tajā īsu aktivizācijas paroli. Tieši tādēļ man tik ļoti vajadzēja, lai nokļūsti šeit. Pats es izbēgt nevarētu.
- Kā to var aktivizēt?
- Visai sarežģīti. Sākumā man ir jāpiekļūst tavam bioaparātam, lai to atbloķētu. Tad caur tevi var palaist izejošo signālu uz visiem bioaparātiem pilsētā. Tālāk jau no tiem iespējams sūtīt informāciju uz centrāli, kurā tā tiks apstrādāta un nosūtīta datoram. īsi sakot caur tevi var piekļūt sistēmai.
- Kas man ir jādara? Kā tu vari piekļūt aparātam?
Vīrietis ar galvas mājienu norādīja uz pretējo pusi.
Tur, uz grīdas, atradās īpaši liels akmens. Viens tā gals bija ass.
- Vienīgais veids, kā es varu atbloķēt tavu bioaparātu, ir, ja piekļūstu tam tiešā veidā, citas iespējas nav, tēvs atbildēja. Ledainas trīsas pārskrēja cauri kauliem, saprotot, kas ir jādara. Pieceļoties pamāju ar galvu. Lēni aizgāju līdz akmenim. Apsēdos uz grīdas un novilku jaku, nometot to sev līdzās. Palūkojos uz tēvu. Viņa acis bija ieplestas, viņš uzmanīgi vēroja katru manu kustību.