Digitālo neaizmirstulīšu lauks

"Airī, tagad nu gan nomierinies!" nodomāju, taču zināju, ka vēl nedaudz un nodevīgais bioaparāts iepīkstēsies. Klusībā lūdzot, kaut neviens mūs šobrīd nenovērotu, pieliku roku pie šķautņainā akmens, sakodu zobus un ar strauju kustību pārbraucu pāri tā asajai daļai. Tūlīt ari sajutu, kā kaut kas karsts tek uz leju. Visu ķermeni sagrāba sāpes, un es tik tikko noturējos neiekliedzoties. Galva dunēja, ausīs zvanīja, skatiens aizmiglojās. Vien attāli dzirdēju to, kā tēvs pierāpo pie manis. Viņš satvēra manu roku un iedeva jaku, liekot iekosties tajā. Izdarīju, kā pavēlēts. Nākamajā brīdī vēl lielāks sāpju vilnis pāršalca augumu. Nekas, ko biju sajutusi savā dzīvē līdz šim, nelīdzinājās tam, ko jutu šobrīd. Šķita, ka visas maliņas deg negantās liesmās. Nespēdama noturēties, iekliedzos. Par laimi, audums mutē noslāpēja skaņu. Pagāja apmēram minūte, bet sāpes nerimās.

Asaras aumaļām tecēja pāri vaigiem. Ķermeni it kā graizīja tūkstošiem sīku asmenīšu. Bet varbūt tie bija mazi tumsas briesmoņi, kas koda un skrāpēja? Centos tos aizgaiņāt ar rokas mājienu, taču aptvēru, ka nespēju pakustēties. Mans ķermenis bija paralizēts. Lai arī ko es darīju, sāpes kļuva aizvien spēcīgākas. Pamazām sāku zaudēt saikni ar realitāti. Šķita, ka kāds censtos noregulēt senu radioaparātu, jo šņākoņa visapkārt te pieņēmās spēkā, te pieklusa. Plaksti vērās ciet. Tie bija smagi kā svins.

Kāds man iesita pa vaigu.

-   Airī, neatslēdzies! dzirdēju tēvu saucam. Pūlējos izpildīt viņa lūgumu, taču tas bija ārkārtīgi grūti. Atskanēja šņirkstoņa, un es gurdeni nolaidu acis uz leju.

"Kas tas par šķidrumu?" Pieskāros peļķei zem manis. Pirkstu gali sataustīja kaut ko biezu un siltu. Asinis.

Roka noslīdēja gar sāniem. Pavēros tēvā. Viņš savā priekšā turēja mazu ierīci. No tās uz manu roku stiepās garš vads. Iekārtas panelis bija atvērts, un viņš pētīja mikroshēmu. Tā mirgoja un katru piekto sekundi iepīkstējās. Sapratu, ka tas ir bioaparāts.

-   Vairs nav ilgi, signāls jau tiek sūtīts, tēvs, neatraujoties no uzdevuma, mierināja. Gribēju pamāt ar galvu, taču nepietika spēka. Šķita, ka līdz ar asinīm no manis ir iztecējusi visa enerģija.

-    Gatavs! tēvs izsaucās un pasmaidīja. Pēc mirkļa šķita, ka kaut kas manī uzsprāgst. Aiz pārsteiguma izlaidu no mutes sprūdu, un skaļš, ausis plosošs kliedziens piepildīja telpu.

Acīs satumsa, un es ļāvos biezajai, piķa melnajai nebūtības straumei.

Siltums! Tas apņēma augumu no visām pusēm. Centos pavērt vaļā plakstiņus, taču tas bija tik grūti, it kā tiem virsū kāds būtu nolicis divus lielus akmeņus. Uzmanīgi ieklausījos. Kaut kur ritmiski pīkstēja, un kāds netālu elpoja. Kur es atrados? Prāts bija tukšs kā izslaucīts: lai arī kā pūlējos, nespēju atminēties, kas noticis pēc tam, kad mani iesvieda kamerā pie tēva.

Kad jau gribēju piecelties sēdus, divas spēcīgas rokas mani apturēja.

-   Guli, tev ir jāatpūšas! balss, kuru saklausīju, lika sirdij līksmē iepukstēties straujāk. Zināju, ka vairs nekas mani nenoturēs vietā. Atvēru acis un apžilbu no spilgtās gaismas. Ķermenis iesmeldzās.

-   Ren! izdvesu. Jauneklis pieskārās manam vaigam un noliecās. Jutu, kā puiša lūpas pieskaras pierei, un gandrīz zaudēju samaņu. Sirds sitās tik strauji!

-   Guli, tev ir jāatgūst spēki, Airi, viņš sacīja, apsēžoties uz gultas malas un satverot manu roku.

-   Kur mēs esam? Un kur ir mans tēvs? jautāju. Par spīti tam, ka biju nogurusi un viss sūrstēja, negribēju aizmigt nepārliecinājusies, ka viss tiešām ir kārtībā un satraukumam nav pamata.

-   Tu atrodies slimnīcā. Esi zaudējusi daudz asiņu, jauneklis skaidroja. Tādēļ esi vārga un tev ir jāatpūšas. Atgūsti spēkus un veseļojies ātrāk!

Zaudējusi daudz asiņu? Un tad es ieraudzīju sevi guļam sārtajā peļķē.

-    Bet tētis? Kur viņš ir? nelikos mierā. Rens saminstinājās.

-   Nomierinies, jauneklis lūdza.

-    Ren, vai ar manu tēti viss ir kārtībā? Mani pārņēma bailes.

-    Viņš ir blakus palātā. Nemelošu, ka tava tēva stāvoklis ir visai nopietns, taču viņš izturēs, esmu par to pārliecināts. Neuztraucies.

Uzelpoju.

-   Kā ar Maimi un Bendonu? Dvesu. Rens pamāja uz galdiņu, kas atradās pie gultas. Uz tā stāvēja vāze ar skaistiem ziediem.

-   Tos atnesa Maimi.

Jutos atvieglota. Tātad ar meiteni viss bija labi.

-    Ren? ļāvu savai mutei izgaršot viņa vārdu. Sirdi pildīja miers. Draugs bija dzīvs, tēvs izglābts.

-   Jā? Puisis pagriezās pret mani.

-  Vai tiešām viss ir beidzies? Kods iznīcināts? painteresējos.

Uz mirkli man šķita, ka puisis sastomās. Tad viņš pasmaidīja.

-   Tu esi dzīva, šobrīd mums nedraud briesmas, tas ir pats galvenais.

-   Kā es šeit nokļuvu?

-   Šou atveda jūs abus.

-   Kā? Viņš taču ir Haneula pusē.

-   Tā domāja tikai Haneuls pats. Šou jau gadiem ir strādājis mūsu labā. Piegājis pie durvīm, Rens iesvilpās. Virs manis lidojošās mazās lampiņas sastinga gaisā un tad pielidoja pie jaunekļa.

-   Atpūties, nemaz nedomā iet laukā no palātas bez uzraudzības! puisis brīdināja un atstāja mani vienu.

Lai gan Rena vārdi nebija tik nomierinoši, kā gribētos, es tomēr paklausīju. Šādā stāvoklī tik un tā neko nespētu izdarīt, jo, pat lai pagrieztu galvu, nācās pielikt neiedomājamas pūles. Aizvēru acis.

Lēnām ļāvu miegam sevi aizskalot tālu sapņu pasaulē. Tajā viss bija iespējams. Es varēju uzvarēt cīņu ar humanoīdu robotu un izbēgt no baisākajiem mutantiem. Pārpeldēt garākās un dziļākās upes un uzkāpt augstākajos kalnos, bet pats galvenais es varēju apskaut tēvu un beidzot justies drošībā.

Epilogs