Выбрать главу

Tātad es nebiju vienīgā, kas tik vēlā (vai arī ļoti agrā) stundā mocījās ar bezmiegu. Nolēmu jauneklim piezva­nīt. Pārmaiņas pēc vēlējos dzirdēt Kaoru un redzēt viņu. Varbūt doma, ka puisis ir vienīgais, kurš zina visu šodien notikušo, neļāva man pārkāpt vājprāta robežu.

Ātri uzspiedu nepieciešamos taustiņus un jau pēc mir­kļa ieraudzīju Kaoru seju, kas nedaudz raustījās sliktā savienojuma dēļ. Jāatzīst, draugs arī izskatījās nelāgi. Nē, nevis "es neesmu gulējis visu nakti", bet gan "man šķiet, ka es lēnām sāku jukt prātā".

Abi klusējām. Tad jauneklis nolēma pārtraukt šo dīvaino mulsumu un noklepojās.

-    Ē… viņš gari novilka un izlaida pirkstus cauri tumšajiem matiem. To, ka viņa roka trīc, varēja ļoti labi redzēt.

-   Sveiks! centos mundri uzsaukt. Nesanāca. Zināju, ka jauneklis saprot to, kā jūtos.

-   Jā, nu gan traka bija šodiena! Kaoru sacīja.

-   Vakardiena, izlaboju.

-   Ak jā, vakardiena, puisis piekrita. Ir jaunumi! Es cieši palūkojos uz draugu. Varēja noprast, ka tas ir svarīgi.

-   Kādi?

-   Par darbu. Visi ir apziņoti, izņemot priekšnieku, Kaoru paskaidroja. Kamēr es sagremoju informāciju (smadzenes darbojās ar ātrumu viens bruņurupuča solis minūtē), jauneklis ievilka dziļu elpu, izskatoties pagalam vainīgs.

-   Ir vēl kas. Es pirmo reizi dzīvē uzdrošinājos darba laikā sazināties ar tēvu. Tu jau zini, manējie strādā regulatoru birojā, puisis atgādināja. Piekrītoši pamāju. Šādu faktu atminējos. Kaoru vecāki bija saistīti ar kodu izstrādāšanu bioaparātam. Viņu darbs bija pārbaudīt datubāzē ienākošo un no tās izejošo aparāta signālu. Tajos gadījumos, kad ierīce nedarbojas, kā nākas, uz to tika sūtīta pretvīrusu programma.

-   Tēvs palūkojās tīklā un pateica ko ļoti svarīgu. Šorīt no rīta Akusei bioaparāts pārstājis darboties. Tas nav uzrādījis signālu. Tu jau zini, tehnika dažreiz mēdz niķo­ties, nekas nav ideāls, tāpēc darbinieki palaida vairākus pretvīrusus, taču nekas nemainījās. Nācās sūtīt kādu uz kantori, taču, kad pārstāvis ieradās, viss jau bija tā, kā mēs to redzējām, atgriezušies no rūpnīcu rajona. Airī, tobrīd, kad mēs runājām ar priekšnieku… Kaoru nepa­beidza, taču to nemaz nevajadzēja es lieliski sapratu, ko jauneklis gribēja teikt. Līdz šim vienīgais man zinā­mais bioaparāta nedarbošanās iemesls bija nēsātāja visu organisma funkciju apstāšanās. Ierīces īpašnieka nāve!

4

Istaba bija tik klusa, ka šķita amorfi bezskaņu bries­moņi rāpo pa sienām, tek lejā no griestiem tieši man uz galvas, padarot matus lipīgus un kaklu miklu. Visdrī­zāk gan es vienkārši pārāk uztraucos. Sēdēju uz nedaudz (odzīga krēsla žilbinoši baltā telpā, pilnā ar cilvēkiem gaišās drānās. Pašā priekšā atradās paaugstinājums, uz kura bija uzlikta gados jauna vīrieša fotogrāfija. Jāatzīst, ka Akusei Kotagami pirms desmit gadiem bija izskatījies pat ļoti labi kupliem matiem, kuros nebija ne miņas no sirmuma, maigu, nedaudz draiskulīgu acu skatienu.

Nironā nav pieņemtas garas atvadu ceremonijas vēl piecas minūtes no gandrīz pagājušās pusstundas, un varēs doties prom. Pilsētā tika piekopta sadalīšana atomos pēc cilvēka nāves un glabāšana speciālā urnā, ko pēc tam ievietoja tā sauktajā Liliuma namā, kur nonāca visu aizgājušo atliekas. Vēl ne reizi netiku apmeklējusi to vietu, lai gan mana vecāmāte jau sen kā nedzīvoja šajā saules pusē. Ģimenē vienkārši tā nebija ierasts. Jāatzīst, pilsētā retais devās apciemot mirušos. Dažreiz mēdzu prātot par to, kāds tam ir iemesls: vai cilvēki vienkārši cienīja aizgājēju mieru vai arī šeit dzīvojošajiem nevie­nam nepatika saskarties ar nāvi tik tiešā veidā?

Jāatzīstas, es pati par nāvi tikpat kā nedomāju. Šī bija tikai otrā reize, kad apmeklēju bēru ceremoniju. Pats dīvainākais bija tas, ka, paļaujoties uz informāciju, kuru Kaoru uzzināja no sava tēva, izrādījās, ka priekšnieks miris jau vakardien no rīta, kas nozīmēja, ka viņš nekādi nevarēja būt ar mums runājis, taču es sarunu ar Akusei atcerējos ļoti skaidri. Priecājos, ka vairs neviens nenāca izprašņāt mūs par traģiskajiem un prātam neaptvera­majiem notikumiem, tāpēc man vairs nenācās melot. Zināju: ja vēl kāds pajautās, kas tieši notika, man vien­kārši nekas cits neatliks, jo ja tagad izstāstīšu taisnību, atklāsies, ka pašā sākumā esmu melojusi, un kāda slā­pēta balss dziļi manī čukstēja, ka tā nebūtu laba izvēle. Es tikai nekādi nespēju saprast, kādēļ.

Paskatījos uz Kaoru, kas bija apsēdies man blakus. Jauneklim zem acīm bija zili riņķi, kas pierādīja to, ka pēc mūsu sarunas viņš nav gājis gulēt. Zināju, ka izska­tos tikai nedaudz labāk par pārinieku, jo no rīta spēju savākties, piecelties un iedzert tasi nomierinoša dzē­riena. Plānoju pēc piemiņas brīža beigām aprunāties ar Kaoru un izstāstīt, ko sameloju drošībniekam. Manu­prāt, jauneklim bija tiesības to zināt, jo viņš vakardienas priekšpusdienu bija pārcietis kopā ar mani, kā arī šādā veidā plānoju izvairīties no mātes, kas sēdēja man otrā pusē. Nojautu gan, ka saruna ar draugu viņu neaizka­vēs, tomēr zināju, ka man nevajag daudz. Pietiks visu izskaidrot Kaoru un sagaidīt jaunekļa reakciju.

Nervozi dīdījos, sēžot uz krēsla. Kaoru, kā varēja skaidri manīt, grozīja galvu uz visām pusēm, lai izvai­rītos no mana neatlaidīgā skatiena. Nojautu, ka viņš manās acīs spēj saskatīt to nedrošību, kuru juta pats.

Izlēmusi, ka nav lielas jēgas vilkt garumā, uzrunāju puisi:

-   Kaoru! Viņš viegli nodrebēja tā, it kā jau pavi­sam būtu aizmirsis, ka es sēžu viņam pretī pie galdiņa nelielā iestādījumā, kurā varēja iegādāties garšīgus un atspirdzinošus dzērienus, kā ari lieliskākos Nironas sal­dumus.

Jauneklis vārgi pasmaidīja, kā atvainodamies par to, ka uzvedas tik dīvaini.

"Airī, elpo lēni un mierīgi!" pavēlēju sev. Cenzdamās saņemties, savilku rokas dūrēs un vaicāju to, kas jau krietnu laiku riņķoja domās:

-   Vai tu man uzticies?

Kaoru pārsteigts beidzot palūkojās uz mani.

-Jā, protams! Viņš apstiprināja pamājot. Aptvēru, ka puisis varētu nesaprast, kādēļ es jautāju ko tik savādu. Šoreiz bija mana kārta dāvāt pāriniekam atvainošanās smaidu.

-    Kaoru, man tev ir kāds milzīgs lūgums. Pastāsti man: ko tev prasīja drošībnieks? Kā arī ko tieši un kam tu esi izstāstījis par mūsu vakardienas… ceļojumu? pabeidzu sakāmo, cieši skatoties uz jaunekli. Brīnījos par to, cik dzīvīga ir Kaoru seja, jo tās izteiksme varēja mainīties vairākkārt minūtē. Zināju, ka viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš pat bīstamā situācijā vai tad, ja nav citas izejas, nespētu pārliecinoši melot. Puiša seja pasaulei rādīja katru sīkāko izmaiņu viņa izjūtās. Izska­tīdamies samulsis un apjucis, Kaoru sacīja:

-   Tā kā uz vietas esošais vecākais darbinieks biji tu, neko daudz man nejautāja, tikai lūdza apstiprināt pāris sīkumu: savu identitāti un to, ka es strādāju šajā kantorī un cik ilgi. Standarta procedūra, cik sapratu, puisis skaidroja. Es atviegloti nopūtos. Negaidīti ienāca prātā, ka persona, kas stāv aiz visiem šiem notikumiem, ir visu ļoti labi izplānojusi. Ticēju, ka uzspridzinātā ēka nav šādi cietusi kādas iekšējas kļūmes dēļ.

-   Par vakardienas notikumiem esmu runājis tikai ar tēvu. Un visu es viņam neizstāstīju.

Vēl viena atvieglota nopūta no manas puses.

-   Ko tieši tu viņam teici?

-   To, ka bijām saņēmuši darbu un devāmies ārā no kantora, un, kad atgriezāmies, ēkas vietā atradām drupu kaudzi. Vairāk neko.