Sajutu vēlmi pateicībā apskaut puisi, taču savaldījos. Nevēlējos padarīt situāciju vēl neveiklāku.
- Man tev ir vēl viens lūgums, un tas ir ļoti svarīgi. Nevienam nestāsti par to, kur vakar bijām. Pat tēvam nemini neko lieku. Sajutos vainīga. Kā gan es uzdrošinājos lūgt Kaoru, viņam to nemaz nenojaušot, slēpt informāciju, lai neatklātos pašas meli? Kaunā piesarku un ar skatienu ieurbos gaišajā galda virsmā. Nojautu, ka jaunekļa sejā atkal ir parādījies izbrīns, un gaidīju no viņa puses jautājumus, kas sāktos ar "kāpēc" vai "kādēļ", taču laiks lēni ritēja uz priekšu, bet puisis nebilda ne vārda. Nekas cits neatlika kā atkal paskatīties uz pārinieku. Kaoru smaidīja un saprotoši māja ar galvu.
- Airī, zinu, ka tev ir savi iemesli lūgt kaut ko tādu. Kā jau teicu, es tev uzticos. Ceru, ka spēsi to novērtēt un vēlāk visu man paskaidrosi. Līdz tam laikam apsolu nevienam neteikt ne pušplēsta vārdiņa! Cik patiesa, atklāta sejas izteiksme! Un nopietnība acu skatienā! Tikai tagad sāku apjaust to, cik vērtīga ir mana draudzība ar šo puisi. Jā, Kaoru spēja būt neveikls vai tieši pretēji pārāk pašpārliecināts, pat reizēm šķita nedaudz riebīgs, taču beidzot es apzinājos, ka viņam piemita kāda ļoti laba īpašība, kura atsvēra visas iepriekš nosauktās. Pat bailēs, pat nedrošībā, uztraukumā un grūtībās puisis vienmēr atradās blakus!
Piecēlos un paklanījos, sakot:
Paldies. Vai mēs varētu tikties rīt? Līdz tam laikam ceru sakārtot visas savas domas loģiskā secībā un… jā… Saminstinājos, mulsi pasmaidījusi. Rīt tu visu uzzināsi!
Pagriezos un neatskatījusies devos ārā no atspirdzinātavas mākslīgās saules gaismas pielietajā ielā.
Brīnumainā kārtā man izdevās pārdzīvot vakaru un izturēt mātes uzmācīgo tincināšanu. Patiesībā, ja jūs zinātu, cik ļoti sīkumaina un piekasīga spēj būt Majuko, iespējams, jūs uzskatītu mani par varoni. Māte izteica savas cerības par drīzu vaininieku atrašanu. Viņa, kā šķita, ļoti uzticējās Nironas kārtības sargiem, juzdamās patiesi sašutusi, ka varēja notikt kaut kas tāds un tas nav laikus novērsts.
Nakti aizvadīju, turpinot iepriekš aizsākto "aizraujošo" lūkošanos griestos. Iestājoties rītam, līdz ar gaismas izslēgšanu visā pilsētā cēlos, lai dotos īsā pastaigā un pārdomātu turpmāko rīcību. Vajadzēja aiziet uz Darba nodrošinājuma biroju. Nevēlējos sēdēt dīkā un neko nedarīt, un vērot, kā pasaule slīd man garām, kamēr es izjaucu savu ikdienas ritmu un tieku ierakstīta sliktāko pilsētas iedzīvotāju sarakstā.
Darba nodrošinājuma birojs oficiāli tika atvērts pēc pusdienlaika, jo no rīta savus pienākumus veica arhivētāji un darba piedāvājumu kārtotāji, lai vēlāk potenciālie strādājošie bez lielām problēmām varētu atrast sev vēlamo amatu.
Lēni, nesteigdamās devos biroja virzienā, kad lielais pilsētas pulkstenis nozvanīja dienvidu. Pēc pusstundas nonācu pie trīsstāvu ēkas. Gaišās sienas un lielie logi vairāk atgādināja slimnīcu, nevis vietu, kurā bija iekārtoti visi iedzīvotājiem nepieciešamie kantori dažādu sadzīvisku jautājumu kārtošanai.
Izejot cauri virpuļdurvīm, ienācu ēkas omulīgajā gaisotnē un sajutu, kā viegli iekņudas plaukstas virspuse. Reģistrators atzīmēja manu ierašanos. Tagad atlika vien apsēsties un gaidīt, kad mani izsauks, jo ierīce jau sūtīja informāciju galvenajam saņēmējam par manu iepriekšējo prakses vietu. Zināju, ka to vēlreiz pārjautās pie datu saņemšanas lodziņa, lai pārliecinātos par ziņu patiesumu.
Paskatījos apkārt. Redzēju daudzus jaunus cilvēkusŠeit neatradās neviens, kurš būtu vecāks par trīsdesmit gadiem. Nironā neviens netika atlaists un darba maiņa notika ļoti retos gadījumos. Šie gadījumi parasti bija visai ievērības cienīgi.
Manā priekšā nolaidās maza, metāliska bumbiņa un balsī ar nelielu mehānisku pieskaņu klusi sacīja: "Suzuki Airi san, pie trešā lodziņa, lūdzu." Piecēlos un piegāju pie biroja darbinieces. Airīmi Tsugi. Pieklājīgi paklanījos. Pasmaidīju. Sieviete neizrādīja nekādas ieinteresētības pazīmes, garlaikoti pētot manu datni, ar roku pieskaroties hologrāfiskajam ekrānam un izceļot vienu vai otru tēmu.
Suzuki Airī san, septiņpadsmit gadus veca, mācās vispārizglītojošā mācību iestādē, apguvusi mākslu, valodu un tehnikas zināšanas, interesējas par vēsturi. Lai iegūtu praksi, vasaras sākumā iestājusies birojā "Dzīves Telpas Labiekārtošana", kur nostrādājusi līdz aizvakardienas ritam. Lietderības koeficients 567. Pateikusi skaitli, sieviete skeptiski palūkojās uz mani. Nosarku. Zināju, ka varētu būt daudz labāks pilsonis, taču nebija daudz tādu, kuri manā vecumā spēja sasniegt tik augstu līmeni kā es, zināju, ka Kaoru koeficients ir 1100. Viegli pamāju ar galvu, piekrītot visam iepriekš teiktajam. Sieviete atkal paskatījās ekrānā. Vēl mirkli pētījusi manu attēlu, viņa nospieda kādu pogu, un tūlīt atvērās blakusskapja nodalījums.
Numurs 63 G, viņa sacīja, izņemot no atvilktnes datu nesēju un iedodot to man. Pateicos par sniegto informāciju un atvadījos. Izgāju ārā no ēkas un uzsāku ceļu mājup. Nebiju tikusi līdz tuvākajam krustojumam, kad sajutu saltumu izskrienam cauri ķermenim. Apstājos. Jutu, kā sastingstu. Lēnām pagriezos. Cilvēki plūda pa ielu dažādos virzienos, bērni spēlējās parkā, gaisā virs manis zumēja transportlīdzekļi un liddēļi, airoboti un reklāmu izkārtnes.
"Airi, tu izturies muļķīgi!" sacīju pati sev un nervozi pavīpsnāju. Ievilku dziļu elpu un pārskrēju pāri ielai. Sirds sāka dauzīties niknāk.
"Kas ar tevi notiek?" nīgri nodomāju, iemūkot pūlī. Pēkšņā panikas lēkme neatkāpās. Mans augums bija baiļu pārņemts. Sāku skriet. Gandrīz nokritu. Varētu domāt, ka aizķēros aiz gaisa molekulārajām daļiņām.
Nomierinājos tikai tad, kad biju tikusi atpakaļ mājās un cieši aizvērusi aiz sevis durvis. Apsēdos uz krēsla un aizvēru acis. Jutos nogurusi. Sirdsapziņu grauza fakts, ka iepriekšējā dienā lūdzu Kaoru manis dēļ melot. Esmu nonākusi jau tik tālu, ka nācās iesaistīt savās nelietībās citus cilvēkus. Šovakar es tam pielikšu punktu! Biju sarunājusi tikties ar jaunekli ap pieciem un visu viņam izstāstīt.
Izņēmu no kabatas datu nesēju, kuru saņēmu Darba nodrošinājuma birojā. Šajā informācijas glabātuvē atradās visi iespējamie turpmākās karjeras varianti un dažādi piedāvājumi cilvēkam ar tādu izglītību un līdzšinējo lietderības koeficientu, kāds bija man.
Uzliku mazo ierīci uz galda, vēroju to un tad, nospriežot, ka nav lielas jēgas gaidīt, kā datu nesējs pamazām noveco un apklājas putekļiem, pasniedzos un nospiedu palaišanas pogu. Priekšā iznira attēls.
Diemžēl tajā nebija attēlota karte ar atzīmētajām iespējamām prakses vietām. Šeit neatradās pat saraksts vai kādas citas norādes uz iespējamo rītdienu. Uz mani raudzījās divas tumšas acis sprogainu matu ielokā.
Kļuva neomulīgi.
Attēls viegli noraustījās un palielinājās. Kas notiek? Gluži no nekurienes parādījās ķermenis. Tas bija apmēram metru un astoņdesmit centimetrus garš vīrietis. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš sēdēja uz mana galda. Sapratu, ka tā ir tikai digitāla vīzija, taču tā bija ieguvusi tik ļoti neiespējami cilvēcisku apveidu, ka gandrīz noticēju vīrieša miesiskajai eksistencei.
Uz mirkli aizvēru acis, cenšoties atsaukt atmiņā visus pazīstamos stiprā dzimuma pārstāvjus, kuri izskatītos līdzīgi šim cilvēkam. Neatcerējos nevienu. Manas aizdomas par to, ka nepazīstu šo personu, apstiprinājās.
Nevilšus aizturēju elpu.
Pastiepu uz priekšu plaukstu. Tā izslīdēja cauri vīrietim, attēls saviļņojās, brīdi kļūstot miglains.
- Labdien, Suzuki Airī san, virtuālā persona ierunājās. Vīrieša balss bija ļoti spēcīga un valdonīga. Jau no šīs uzrunas vien gribējās sarauties mazai un nepamanāmai.