- Visticamāk, šobrīd jūs domājat par to, kāpēc paredzētā darba plāna vietā šajā datu nesējā ir šī programma. Diemžēl man nav laika, lai jums paskaidrotu visu. Kad tāds radīsies, apsolu to izdarīt. Šobrīd runāšu cik iespējams īsi. Jūs ar Kaoru esat iesaistījušies ļoti bīstamā spēlē. Cerēju, ka izdosies visu nokārtot tā, lai jums nebūtu jācieš, diemžēl sāku rīkoties nedaudz par vēlu. Akusei bija paguvis veikt pirmo gājienu pirms manis. Jāatzīst, ka pēdu slēpšana tam vecajam kraķim gana labi nepadodas, ar savu gājienu viņš tikai ir piesaistījis visai operācijai lielāku valdības instanču interesi, taču jācer, ka man izdosies visu nokārtot. Šobrīd no jums varu lūgt tikai vienu uzticēties man, neiesaistīties turpmākajās norisēs un gaidīt. Ja radīsies nepieciešamība, es ziņošu, kas jums ir jādara. Zinu, ka manis teiktais patlaban var izklausīties ļoti nesaprotams, neskaidrs un pat muļķīgs, taču lūgšu jums uzticēties, tāpat kā todien, kad samelojāt drošības specdienesta divīzijas ierindniekam, par ko es jums ļoti pateicos. Šādā veidā spējāt izvairīties no acumirklīgām nepatikšanām un devāt man iespēju jums palīdzēt.
Nodrebinājos, atceroties vīrieša pieminēto notikumu, un saraucu uzacis. Vai šī būtu tā mistiskā, komunikatora neatpazītā persona, kura sūtījusi ziņu?
Uz visiem jautājumiem tiks dotas atbildes, kad pienāks īstais laiks. Līdz tam momentam man atliek cerēt, ka mēs vairs nekad nesastapsimies un viss notiekošais paliks jums vien mīklas statusā. Runātājs pasmaidīja. Attēls viegli noraustījās, un vīrietis nozuda tikpat pēkšņi, kā parādījies. Atskanēja signāls, un tas liecināja par to, ka nesējā informācijas vairāk nav.
Klusēju. Datu nesējs izslēgts stāvēja uz galda. Centos apjēgt, kādās ziepēs īsti esmu iekūlusies. Kas bija noticis?
"Iznāk, ka šis vīrietis ir viltojis informāciju, lai neviens neatklātu, kur abi atradāmies torit?"
Klusums bija sācis griezt ausīs pārāk skaļi, tādēļ tās sāka viegli sūrstēt.
Iespējams, viss, kas notiek, ir tikai manas fantāzijas augļi? Es to visu tikai iedomājos?
Piecēlos. Diemžēl, esot šādā stāvoklī, nepaguvu aprēķināt attālumu starp krēslu un tīrīšanas iekārtu blakus, kas, šobrīd izslēgta, mētājās uz grīdas. Sasitu kāju un, sāpēs saviebusies, pasteberēju sānis. Sāpošais īkšķis lika atskārst, ka šī tomēr varētu būt realitāte, nevis murgs, kas ļoti atgādina nomodu. Jutu uz rokām uzmetamies zosādu. Vai istabā atkal bija kļuvis vēsāks?
"Kustini smadzenes, Airi!" uzstājīgi sev sacīju, uztraukti lūkodamās apkārt, it kā meklētu kaut ko pazudušu.
"Varbūt lūgt kāda palīdzību?" iedomājos un tūdaļ pat nostrostēju sevi par neattapību. Turpmākā iesaistīšanās varētu apdraudēt gan mani, gan manus tuviniekus, un to es nekādā gadījumā nevēlējos.
"Varbūt vienkārši likties mierā?" Tas šķita itin labs variants, taču ja nu rodas situācija, kurā man nāksies to nožēlot? Ja nu vīrietis sazināsies ar mani vēlreiz? Pārāk daudz neskaidru varbūtību.
"Jāiet izstāstīt patiesību!" Atviegloti pasmaidīju. "Protams, kāda gan es esmu muļķe! Ko viņi man var nodarīt? Atvainošos, lūgšu piedošanu no visas sirds. Ļaunākajā gadījumā nāksies pārciest vien apkaunojumu un to, ka tikšu pazemināta pilsētas lietderības sarakstā." Iedomājos mātes neapmierināto ģīmi un sparīgi papurināju galvu.
"Airī, tev jau no paša sākuma vajadzēja būt atklātai! Melot bija pilnīgi lieki! Kā gan tu ko tādu vispār spēji pieļaut? Nebūtu tu paklausījusi kāda trakā ziņai, visdrīzāk šobrīd sēdētu un gudrotu, ko no rīta ģērbt, lai dotos uz jauniegūto darbavietu!"
Noskaņojusi sevi uz pozitīva viļņa, paķēru no galda datu nesēju, uzvilku jaku un atvēru durvis nešaubīgā apņēmībā iet uz Nironas kārtības sargu pārvaldi un atzīties. Diemžēl necik tālu netiku, jo man pretī, ļoti apjucis un vainīgs, stāvēja Kaoru. Biju pārsteigta. Jauneklis nemēdza nākt ciemos bez iepriekšēja brīdinājuma.
- Ēēē… puisis gari novilka un sāka pētīt savu kurpju purngalus.
- Kaoru, konstatēju acīmredzamo patiesību ar izbrīnu savā balsī. Jauneklis pamāja.
- Piedod, ka tik pēkšņi. Īstenībā nemaz nebiju tuvumā, tas ir, es nebiju domājis nākt pie tevis, bet… Puisis apklusa. Gribēju jautāt, kas paredzēts teikumā aiz šī noslēpumainā "bet", taču nepaspēju. Sadzirdēju kādu strauji kāpjam augšup.
Tajā pašā mirklī, neko nepaskaidrojis, Kaoru saķēra mani aiz rokas un sāka vilkt uz nākamo stāvu, pārlecot vairākiem pakāpieniem. Jo ātrāk mēs skrējām augšup, jo skaļāk un uzstājīgāk dunēja soļi uz kāpnēm. Tobrīd man varbūt pat vajadzēja priecāties, ka jauniešiem paredzētajā dzīvojamā rajonā lielākai daļai namu nebija liftu. Ja vajātāji izmantotu šo pārvietošanās veidu, mums ar Kaoru nebūtu izredžu aizbēgt.
Pieskrējām pie durvīm, kas veda uz ēkas jumtu. Parasti durvis bija ciet, taču šoreiz, kā par brīnumu, kāds bija aizmirsis tās aizslēgt. Atverot durvis, jutu, kā vēss vējš iesitas man sejā, un sadzirdēju sirēnu kaukoņu lejā uz ielas. Jauneklis nometa liddēli un zibenīgi uzlēca uz tā, paraujot mani līdzi. Automātiski apliku rokas viņam ap vidukli un, pieķērusies apģērbam, aizvēru acis.
- Kaoru… izdvesu. Ko īsti tu gribi darīt?
Patiesību sakot, nav ne mazākās nojausmas, puisis atzinās, izklausoties ļoti nobijies. Viņš atspērās no jumta virsmas un iedarbināja dēli. Nākamajā brīdī mēs jau ķērām vēju matos, planējot starp māju sienām, jumtiem, mašīnām, izkārtnēm un citiem gaisa sērfotājiem.
Ilgi nelidojām apmēram pēc divām minūtēm nolaidāmies Centrālajā parkā pie lielās strūklakas pāris kvartālu no manas dzīvesvietas. Strūklaka bija savienota ar kanālu, kas tecēja cauri visai pilsētai. Ūdens kanālā cirkulēja pa apli. Es burtiski nokritu uz soliņa, Kaoru apsēdās man līdzās. Gribēju dusmīgi sabļaut uz jaunekli, taču vienīgais, ko šajā brīdī spēju, bija sēdēt, seju paslēptu plaukstās, un censties savākt kopā nožēlojamo čupiņu, vārdā Suzuki Airi. Nosolījos: ja spēšu saglabāt sevī šobrīd lēni gruzdošās negācijas, kad atgūšu normālu pašsajūtu, piekaušu Kaoru tā, ka viņš neatcerēsies ne rīta, ne vakara. Ievilku dziļu elpu un jutu, kā ribās iedur. Dzirdēju puisi sev blakus noliekam dēli uz zemes. Iesāņus blenzu uz viņu un tajā pašā mirklī nožēloju pasaule sagriezās un šķita, ka nāksies vēlreiz ieraudzīt to, ko esmu ēdusi pēdējā laikā. Steidzami vajadzēja nomierināties.
Pēkšņi atcerējos bērnību, kad abi ar tēvu lielajā istabā mēdzām kopā pavadīt daudzas stundas. Tad mēs lieliski sapratāmies un es biju viņa mīļā meitiņa. Tēvs vienmēr mani dēvēja par īpašu, it kā mana nākšana pasaulē būtu iezīmējusi kādas ļoti svarīgas pārmaiņas. Tēvs man iemācīja spēlēt šahu. Jā, lielākā daļa Nironas nemaz nenojauš, ka šāds laika pavadīšanas veids vēl ir saglabājies. Nemaz nebrīnītos, ja mēs būtu vienīgā ģimene, kas kā lielu dārgumu sargā no vecvecākiem iegūto šaha figūru komplektu. Tas, iespējams, bija vienīgais visā pilsētā.
"Airī, atceries, ka, apdomīgi ejot uz priekšu un uzmanoties, pat bandinieks var nokaut karali!" tēvs mēdza teikt. "Un kādreiz tu varētu kļūt par šo bandinieku un…"
Un…? Ko gan toreiz tēvs man vēlējās pateikt? Nu jau atmiņas šķita grūti sasniedzamas, sajutu tās kā cauri miglainam plīvuram tā, it kā no malas vērotu sveša cilvēka sapni.
- Kaoru, mums ir jāparunā nopietni, sacīju nedaudz drebošā balsī. Priecājos, ka pasaule vairs negriežas. Ieliku roku kabatā, izvilku savu komunikatoru un, atvērusi to, uzklikšķināju uz vienas no pēdējām ziņām, kura bija saglabāta aparāta atmiņā. Pasniedzu komunikatoru Kaoru un vēroju, kā uz hologrāfiskā attēla parādās burti, kas savienojās vārdos, kurus lasīju todien kad pirmo reizi savā mūžā sameloju drošībniekam.