Kā vienmēr, puiša sejā varēja nolasīt ikvienu emociju, ko viņš izjuta. Sākumā pārsteigums, tad sašutums, dusmas, apjukums, mulsums, neizpratne. Un tas viss dažu sekunžu laikā.
Viņš paskatījās uz mani ieplestām acīm, atdodams man komunikatoru, izvilka pats savu aparātu un iedeva to man. Izlasīju ziņu:
"Tiama Kaoru, tūlīt pat dodies pie Suzuki Airī. Viņa ir briesmās! Paķer līdzi liddēli! Tu zināsi, ko darīt turpmāk."
Neparakstīta ziņa no nepazīstama numura. Jutu, kā sirdsdarbība paātrinās. Bioaparāts atkal skaļi iepīkstējās. Ja tas šādi turpināsies, mani sāks tvarstīt arī ārsti. Taču tā, kā rādījās, šobrīd nebija lielākā problēma. Redzēju, kā Kaoru seja kļūst pelēcīgi bāla.
- Airī, kas notiek? Kur mēs esam iekūlušies?
Piespiedu sev izstāstīt Kaoru visu, ko zinu.
Vakari Nironā parasti iestājās ļoti ātri. Ielas, kurās gaismu ģenerējošās iekārtas lēni nodzisa, satumsa dažās minūtēs. Pilsētā neviens nerūpējās par naksnīgo kvartālu apgaismošanu, jo lielākā daļa cilvēku šajās stundās jau atradās mājās. Apkārtne netika uzmanīta, neviens nepatrulēja. Vismaz tāda bija kārtība, kura darbojās agrāk. Tagad diemžēl izskatījās, ka vecās normas ir aizmirstas un to vietā stājušies jauni likumi, jo šovakar, mums ar Kaoru uzmanīgi lavoties pa tumsas pārņemtajām ielām, cerot atrast kādu patvērumu, netālu pabrauca jau ceturtā kārtības sargu mašīna. Nelāgas aizdomas, pakrūtē izraisot nepatīkamu kņudēšanu, teica priekšā, ka labāk nerādīties valsts darbinieku ceļā. Zināju, ka Kaoru domā tieši tāpat. Puisis nojauta, ka šie cilvēki varētu mūs meklēt.
"Airī, pie zvaigžņu putekļiem un pašapsildošām zeķēm, mēs esam iekūlušies pamatīgās nepatikšanās!" Savādi, taču Kaoru it nemaz nevainoja mani viņš pat neizskatījās aizkaitināts vai dusmīgs. Jauneklis uzreiz sacīja, ka vainu uzņemsimies abi kopā, un tas man šķita neparasti, taču es viņam biju ļoti pateicīga.
Puiša ideja bija doties pie maniem vecākiem, taču es to neatbalstīju. Paskaidroju, ka māte mani nosistu un tas būtu labākais, ko no šīs sievietes varētu sagaidīt. Gribēju vaicāt, vai mēs nevarētu meklēt palīdzību pie
Kaoru tēva, taču nespēju izdabūt šos vārdus pār lūpām. Likās pārāk nelietīgi izmantot Tiamas kunga dienesta stāvokli, lai glābtu savu ādu.
Tā kā iespēju atzīties biju jau nokavējusi (drosme aizbizoja no manis prom brīdī, kad kopā ar Kaoru aizlaidos no savas mājas jumta). Man atlika tikai viena iespēja doties turp, kur viss bija sācies, uz vietu, kas izmainīja manu ikdienišķo dzīves ritmu par simt astoņdesmit grādiem. Vajadzēja iet uz rūpnīcu rajonu. No šīs domas vien ledainas tirpas skrēja cauri kauliem, gribējās piespiesties ciešāk jauneklim un nekad nelaist viņu vaļā, aizvērt acis, paslēpt seju viņa zilajā kreklā un aizmirst to, ka eksistē pasaule un dzīve ārpus šī viena mirkļa.
Taču šobrīd nedrīkstēja apstāties. Nedrīkstēju atgriezties savā dzīvoklī, lai pārlaistu tur nakti, iespējams, tas tika uzraudzīts. Izlēmām nedoties arī pie Kaoru tur nebija droši.
Šķērsojām lielu daļu pilsētas, tad beidzot atradām kādu derīgu vietu pamestu māju, kas Nironas attīstības projektā acīmredzot bija paredzēta nojaukšanai. Tas nozīmēja, ka visi reģistrācijas sensori jau ir izņemti no ēkas, visa tehnika deaktivizēta. Nekādas lielās ērtības šāda veida slēpnis piedāvāt noteikti nevarēja (es priecātos par to, ja tur būtu kaut vai vecs dīvāns), taču šoreiz galvenais bija palikt nepamanītiem.
Ielavījāmies iekšā, un Kaoru pacēla roku. No viņa plaukstas pamatnes atspīdēja gaisma. Ļoti parocīga manta rokassprādze ar iestrādātu sadzīves tehniku: lukturītis, lādētājs, pulkstenis, kā arī dažādi citi sīkumi.
Pieķēros jauneklim pie elkoņa un lēni sekoju viņam, virzoties aizvien dziļāk ēkā. Par laimi, pārāk izdemolēta tā nebija, vien vietumis varēja skaidri manīt plaisas, kuras atstājusi tehniķu brigāde.
Tālu negājām. Palikām telpā, kas izskatījās pēc bijušās viesistabas. Diemžēl visas mēbeles bija aizvāktas, tāpēc nācās vienkārši iekārtoties uz grīdas tuvākajā kaktā, atbalstot muguru pret sienu. Pavēros uz neaizstikloto logu un viegli nodrebinājos. Laikapstākļi pilsētā varētu būt pielīdzināmi mērenās klimatiskās joslas pārmaiņām pavasara un vasaras periodā, tāpēc bieži naktīs mēdza būt diezgan vēsi. I.īdz šim gan par to nemaz neaizdomājos. Ja kļuva pārāk auksti, vajadzēja tikai pamāt ar plaukstu un noregulēt siltuma padevi dzīvoklī. Diemžēl šobrīd, kad visa tehnika šeit bija aizvākta, varēju vicināties ar rokām, cik vēlējos, un varbūt pat izgudrot jaunu deju, tas tik un tā neko nelīdzētu.
Apviju rokas ap ceļiem un noliku uz tiem galvu. Jutos ļoti pārguruši, taču ne miegaina. Zināju, ka vajadzētu pagulēt, taču nespēju piedabūt savu organismu klausīt un izpildīt šādu funkciju.
Kaoru apsēdās līdzās un, novilcis jaku, uzlika to man uz pleciem. Bez iebildumiem pieņēmu šo laipnību, pievirzoties tuvāk jauneklim; zināju, ka bez jakas viņam salst, tāpēc jo vairāk cienīju puiša izdarīto žestu. Pirmo reizi pēc ļoti gara laika perioda mana seja savilkās izteiksmē, ko attāli varētu dēvēt par kaut ko līdzīgu smaidam. Aizvēru nogurušās acis un klausījos pārinieka elpošanā sev blakus. Šis saspringtais klusums gan starp mums ilgi nevaldīja. Kaoru to izlēma pārtraukt ierunādamies.
- Airī, kā tu domā, kas tagad notiks? jauneklis vaicāja slāpētā balsī. Neziņā paraustīju plecus.
- Man nav ne mazākās nojausmas, Kaoru, atbildēju un dzirdēju to, cik izmocīta izklausījās mana balss. Pacēlu galvu un skumji uzlūkoju puisi.
- Piedod, ka manis dēļ tu esi iekūlies nepatikšanās!
Kaoru papurināja galvu un pūlējās pasmaidīt, tā apliecinot, ka viss ir kārtībā (vai drīzāk, ka nav jau nemaz tik traki, kā šķiet), taču pārāk labi tas viņam neizdevās.
- Neatvainojies! viņš attrauca. Skatījos puisim tieši acīs. Savādi, taču pat šajā puskrēslā (vienīgais, kas apgaismoja telpu, bija Kaoru lukturītis, kuru jauneklis nebija izslēdzis) likās, es redzu, cik brūnas un pats galvenais siltas ir viņa acis. Tās vienmēr man bija šķitušas uzmundrinošas. Savādi, ka to sapratu tikai tagad.
Novērsos un uzliku galvu uz jaunekļa pleca. Tā jutos drošāk, zinot, ka viņš ir tepat, blakus. Sajutu viņa roku uz sava pleca. Neiebildu. Šādi bija siltāk, ērtāk, drošāk. Neparasti, taču bioaparāts jau pirms vairākām stundām bija pārstājis pīkstēt, lai gan es jutu, ka sirdsdarbība vēl joprojām nav normalizējusies, un zināju, ka pulss ir par ātru. Iedomājos: kā būtu, ja pietiktu vien ar šīs ierīces signālu, lai varētu izsekot cilvēkus, atrast tos pat vistālākajos kaktos, visdziļākajās bedrēs un vistumšākajās vārtrūmēs. Jauns saltu tirpu vilnis pārskrēja mugurai, uz rokām uzmetās zosāda. Ja šāda veida tehnoloģija pilsētai jau būtu pazīstama, mums nāktos iznīcināt šos aparātus, lai slēptu savu atrašanās vietu. Taču vai tas maz bija iespējams? Manas niecīgās zināšanas ķīmijā un fizikā ļāva noprast: ja arī šāds process būtu paveicams, tas prasītu daudz pūļu, ļoti ilgu laiku un ārkārtīgi gudru cilvēku līdzdalību.
- Ja nu tas ir iespējams? pēkšņi ierunājos.
- Kas ir iespējams? dzirdēju jaunekli jautājam un tikai tad aptvēru, ka biju izteikusi savu jautājumu skaļi. Mirkli šauboties, vai ir vērts atklāt Kaoru savas tumsā dzimušās pārdomas, tomēr nolēmu padalīties ar tām un noklausīties pārinieka viedokli.