Oldess Hakslijs
Brīnišķīgā jaunā pasaule
Autora priekšvārds
Hroniski sirdsapziņas pārmetumi, kā vienojušies visi morālisti, ir ārkārtīgi nepatīkamas jūtas. Ja esi izturējies slikti, nožēlo to, izlabo, kas labojams, un sevī apņemies nākamreiz uzvesties labāk. Nekādā gadījumā negremdējies garās pārdomās par savu nodarījumu. Vārtīšanās mēslos nav labākais veids, kā attīrīties.
Arī mākslai ir sava morāle, un daudzi šīs morāles likumi sakrīt ar parastās ētikas likumiem vai vismaz ir analogi tiem. Piemēram, sirdsapziņas pārmetumi ir tikpat nevēlami attiecībā uz mūsu slikto mākslu kā attiecībā uz mūsu slikto uzvedību. Sliktais ir jāapzinās, jānožēlo un, ja iespējams, turpmāk no tā ir jāizvairās. Pētīt divdesmit gadu vecas literāras kļūmes, censties uzlabot neizdevušos darbu līdz tai pilnībai, kādas tam pietrūka pirmajā izpildījumā, pavadīt pusmūža gadus, pūloties vērst par labu mākslinieciskos grēkus, kurus nodarījis un atstājis mantojumā tas citādais cilvēks, kurš tu biji jaunībā, — tas viss katrā ziņā ir veltīgi un tukši. Un tieši tāpēc šī "Brīnišķīgā jaunā pasaule" ir tāda pati kā vecā. Tai kā mākslas darbam piemīt ievērojami trūkumi; taču, lai tos labotu, grāmata man būtu jāuzraksta no jauna — un, rakstīdams to no jauna, es droši vien tiktu vajā ne tikai no dažām šī stāsta kļūdām, bet arī no labajām īpašībām, kas tam piemitušas sākotnēji. Un tāpēc, pretodamies kārdinājumam gremdēties mākslinieka sirdsapziņas pārmetumos, es labāk lieku mierā gan labo, gan slikto un domāju par kaut ko citu.
Tomēr tagad, šķiet, ir vērts vismaz pieminēt pašu nopietnāko šī stāsta trūkumu, un tas ir tāds. Mežonim tiek piedāvātas tikai divas izvēles iespējas — ārprātīgā dzīve Utopijā vai pirmatnējā cilvēka dzīve indiāņu ciematā — dzīve, kura dažā ziņā ir cilvēciskāka, tomēr citā ziņā diezin vai mazāk dīvaina un nenormāla. Šīs grāmatas tapšanas laikā doma par to, ka cilvēkiem tiek dota brīvība izvēlēties starp ārprātu un vājprātu, man šķita uzjautrinoša un turklāt gluži iespējama. Tomēr dramatiskā efekta labad Mežonim bieži tiek ļauts runāt racionālāk, nekā viņš runātu patiesībā, izaudzis starp cilvēkiem, kuri piekopuši reliģiju, kas balstījusies pa pusei uz auglības kultu un pa pusei uz grēku nožēlas degsmi. Pal tas, ka viņš labi pazīst Šekspīru, īstenībā neattaisnotu šādus izteikumus. Un beigās viņš, protams, ir spiests atkāpties no veselā saprāta; iedzimtais nožēlnieciskums atkal ņem virsroku, un viss beidzas ar maniakālām pašmocībām un izmisīgu pašnāvību. "Un viņi mira briesmīgā nāvē līdz pat šai baltai dienai" — par lielu mierinājumu uzjautrinātajam, pirriskajam estētam, kurš bijis šīs fabulas autors.
Šodien es nejūtu ne mazāko vēlēšanos apliecināt, ka veselais saprāts nav iespējams. Gluži otrādi, lai gan es joprojām esmu tikpat skumji pārliecināts, ka pagātnē veselais saprāts ir bijis visai rets fenomens, tomēr noteikti uzskatu, ka to var iegūt, un vēlētos sastapties ar lo biežāk. Par to, ka šādi esmu izteicies vairākās jaunākajās grāmatās, un, galvenais, par to, ka esmu sastādījis antoloģiju, kurā ietverti saprātīgo izteikumi par veselo saprātu un par līdzekļiem, ar kādiem tas iegūstams, kāds izcils akadēmisks kritiķis man pateica, ka es esot skumīgs simptoms intelektuāļu šķiras neveiksmēm krīzes apstākļos. Teiktais acīmredzot jāsaprot arī tā, ka šis profesors un viņa kolēģi ir priecējoši veiksmes simptomi. Šie cilvēces labdari ir pelnījuši pienācīgu cieņu un piemiņu. Uzcelsim Panteonu profesoriem! Tam vajadzētu atrasties starp drupu kaudzēm kādā no Eiropas vai Japānas sagrautajām pilsētām, un virs kapeņu ieejas es ar sešas septiņas pēdas augstiem burtiem uzrakstītu vienkāršos vārdus: veltIjums pasaules izglītotāju piemiņai, simonumentum
REgiHRIS CIRCUMSPICE.
Taču atgriezīsimies pie nākotnes… Ja man tagad vajadzētu uzrakstīt šo grāmatu no jauna, es piedāvātu Mežonim trešo izvēles iespēju. Starp utopisko un primitīvo galējību šai dilemmā atrastos veselā saprāta iespēja — iespēja, kas zināmā mērā jau realizējusies Brīnišķīgās Jaunās pasaules trimdinieku un bēgļu kopienā, kas dzīvo Rezervātā. Šajā kopienā ekonomika būtu decentralizēta kā Henriju un Džordžu laikos, politika būtu kropotkiniski kooperatīva. Zinātne un tehnoloģija tiktu izmantotas tā, it kā septītajā dienā būtu radītas cilvēka labad, nevis tā (kā patlaban un vēl jo vairāk Brīnišķīgajā Jaunajā pasaulē), it kā cilvēkam būtu jāpielāgojas tām un jākļūst par to vergu. Reliģija būtu apzināta, saprātīga liekšanās uz cilvēka Augstāko mērķi, imanentā Tao vai Logosa, transcendentā Dieva vai Brāhmana vienojoša apziņa. Un galvenā dzīves filosofija būtu sava veida augstākais utilitārisms, kurā Lielākās laimes princips būtu pakļauts Augstākā mērķa principam, — pirmais jautājums, kuru uzdotu un uz kuru atbildētu ikvienā dzīves gadījumā, būtu: "Kā šī doma vai rīcība palīdzēs vai traucēs tam, lai gan es, gan lielākais iespējamais skaits citu indivīdu sasniegtu cilvēka Augstāko mērķi?"
Izaudzis starp primitīviem cilvēkiem, Mežonis (šai hipotētiskajā jaunajā grāmatas versijā) netiktu pārcelts uz Utopiju, pirms viņam nebūtu radusies iespēja no pirmavota uzzināt kaut ko par sabiedrību, kas sastāv no indivīdiem, kuri brīvā sadarbībā nododas veselā saprāta meklējumiem. Šādi mainīta, "Brīnišķīgā jaunā pasaule" iegūtu māksliniecisku un (ja vien drīkst lietot tik lielu vārdu attiecibā uz daiļliteratūras darbu) filosofisku pilnību, kuras neapšaubāmi trūkst tās tagadējā veidolā.
Taču "Brīnišķīgā jaunā pasaule" ir grāmata par nākotni, un, lai kādas būtu tās mākslinieciskās vai filosofiskās īpašības, grāmata par nākotni spēj mūs interesēt vienīgi tad, ja ir iedomājams, ka tās pareģojumi varētu piepildīties. Cik ticami šķiet tās paredzējumi no mūsu šībrīža skalpunkta, kad pa modernās vēstures slīpo plakni esam pavirzījušies par piecpadsmit gadiem tālāk? Kādi šī sāpīgā starplaika notikumi apstiprina vai noliedz 1931. gada pareģojumus?
Viena milzīga un acīm redzama prognozes kļūme ir saskatāma uzreiz. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" ne reizi nav pieminēta atomu šķelšanās. Šis trūkums patiesībā ir visai dīvains, jo atomenerģijas iespējas bija iecienīts sarunu temats jau gadiem ilgi pirms šīs grāmatas sarakstīšanas. Mans vecais draugs Roberts Nikolss pat sacerēja panākumiem bagātu lugu par šo tematu, un es atceros, ka pats biju to garāmejot pieminējis kādā romānā, kas publicēts divdesmito gadu beigās. Tāpēc, kā jau teicu, šķiet ļoti dīvaini, ka Mūsu Forda septītajā gadsimtā raķetes un helikopterus nedarbina atomkodolu dalīšanās. Šī kļūme varbūt nav piedodama; tomēr tā vismaz ir viegli izskaidrojama. "Brīnišķīgās jaunās pasaules" temats nav zinātnes kā tādas attīstība; tā aplūko zinātnes attīstības ietekmi uz cilvēkiem. Fizikas, ķīmijas un tehnoloģijas sasniegumi tiek klusuciešot uztverti kā pašsaprotami. īpaši tiek aprakstīti vienīgi tie zinātnes sasniegumi, kuri ietver sevī bioloģijas, fizioloģijas un psiholoģijas pētījumu rezultātus, ko nākotnē izmantos paši cilvēki. Dzīves kvalitāti var radikāli mainīt tikai ar dzīvības zinātņu palīdzību. Vielas zinātnes var izmantot tādējādi, lai tās iznīcinātu dzīvību vai padarītu dzīvi neizturami sarežģītu un neērtu; taču, ja vien biologi un psihologi neizmanto tās kā instrumentus, šīs zinātnes nespēj modificēt nedz dabas formas, nedz dzīvības izpausmes. Atomenerģijas atbrīvošana iezīmē lielu revolūciju cilvēces vēsturē, tomēr tā nav galīgā un pamatīgākā revolūcija (ja vien mēs neuzspersim gaisā paši sevi un tādējādi nepieliksim vēsturei punktu).