Pirms Bernards paguva atbildēt, lifts apstājās.
— Jumts! iesaucās čerkstoša balss.
Liftnieks bija mazs, pērtiķveidīgs radījums, ģērbies epsilona mīnus pusidiota melnajā mundieri.
— Jumts!
Liftnieks atvēra durvis. Pēcpusdienas saules siltā spozme lika viņam satrūkties un samirkšķināt acis. Āa, jumts! viņš atkārtoja aizgrābtā balsī. Šķita, ka viņš ir spēji un līksmi pamodies no tumša, iznīcinoša apdulluma. — Jumts!
Ar suniski gaidoša apbrīna pilnu smaidu viņš palūkojās augšup, savu pasažieru sejās. Sarunādamies un smiedamies tie izgāja ārā, gaismā. Liftnieks noskatījās viņiem pakaļ.
— Jumts? viņš noteica vēlreiz — ar jautājošu izteiksmi.
Tad nošķindēja zvans, un pie lifta griestiem piestiprināts skaļrunis sāka ļoti klusu, tomēr ļoti pavēloši izteikt rīkojumus.
— Brauc lejup, tas teica. brauc lejup! Uz astoņpadsmito stāvu. Brauc lejup, brauc lejup! Uz astoņpadsmito stāvu. Brauc lejup, brauc…
Liftnieks aizcirta durvis, nospieda pogu un tūdaļ iegrima atpakaļ šahtas dūcošajā mijkrēslī, sava ierastā apdulluma mijkrēsli.
Uz jumta bija silti un gaiši. Vasaras pēcpusdienu miegaini piesanēja garāmlidojoši helikopteri; dobjāk dūca raķešlidmašīnas, neredzamas traucoties pa dzidrajām debesīm piecas vai sešas jūdzes virs viņu galvām, un šī dūkoņa šķita kā maigā gaisa sniegts glāsts. Bernards Markss dziļi ievilka elpu. Viņš paraudzījās debesīs, pārlaida skatienu zilajam apvārsnim un beidzot ielūkojās Linainai sejā.
— Vai nav skaisti? Balss viņam viegli drebēja.
Linaina viņam uzsmaidīja bezgala līdzjūtīgā izpratnē.
Šķēršļu golfam vienkārši ideāls laiks, viņa jūsmīgi atbildēja. Un nu man jālido, Bernard. Henrijs skaišas, ja lieku viņam gaidīt. Laikus, laikus paziņo man datumu! Un, pamājusi ar roku, viņa skrēja pa plašo, līdzeno jumtu uz angāru pusi. Bernards stāvēja un noskatījās, kā attālinoties zib baltās zeķītes, kā žirgti saliecas un iztaisnojas iedegušie ceļgali, vēlreiz, vēlreiz, kā zem tumšzaļās žaketes maigi viļņo piegulošie velveta šorti. Viņa sejā vīdēja sāpes.
— Jāteic, viņa bija skaista, viņam aiz muguras atskanēja skaļa, līksma balss.
Bernards satrūcies atskatījās. Viņam pretim staroja Benito Hūvera tuklā, sārtā seja — tā staroja nepārprotamā sirsnībā. Benito labsirdību pazina visi. Par viņu teica, ka viņš spētu nodzīvot visu mūžu, pat nepieskāries somai. Ļaunprātība un slikta oma, no kuras bija jāatpūšas citiem, viņu nepiemeklēja nekad. Realitāte, Benitoprāt, allaž bija saulaina.
— Turklāt pneimatiska. Un kā vēl! Pēc tam citā tonī:
— Bet. paklau, tu nu gan izskaties drūms! Tev vajag gramu somas. Iebāzis labo roku bikšu kabatā, Benito izvilka pudelīti.
— Viens kubikcentimetrs izārstē no desmit… Ei, paklausies!
Bernards, spēji pagriezies, skrēja prom.
Benito pārsteigts nolūkojās viņam pakaļ "Kas tam zellim noticis?" viņš prātoja un, galvu šūpodams, nosprieda, ka baumas par alkoholu, kas ieliets nabadziņam asins aizstājējā, acīmredzot ir patiesība. "Tas laikam skāris viņa smadzenes."
Benito iebāza somas pudelīti kabatā, izvilka paciņu dzimumhormonu košļājamās gumijas, iestūķēja vienu plāksnīti mutē un gremodams lēnām devās uz angāru pusi.
Henrijs Fosters bija i/ripinājis savu helikopteru no angāra un, kad ieradās Linaina, jau sēdēja kabīnē un gaidīja.
Četras minūtes par vēlu, tas bija viss, ko viņš pateica, kad Linaina iekāpa un apsēdās viņam blakus. Viņš iedarbināja motorus un ieslēdza helikoptera skrūves. Lidaparāts vertikāli uzšāvās gaisā. Henrijs palielināja ātrumu; propellera rūkoņa mijās no sirseņa līdz lapsenes tonim, no lapsenes līdz oda tonim; spidometrs rādīja, ka viņi paceļas gandrīz divus kilometrus minūtē. Zem viņiem saruka Londona. Pēc dažām sekundēm milzīgie nami ar galdiem līdzīgiem jumtiem izskatījās vairs tikai pēc dobes ar ģeometriskas formas sēnēm, kas sadīgušas parku un dārzu zaļumā. To vidū kā garāka, slaidāka sēne uz tieva kāta Čering — T tornis cēla pret debesīm mirdzoša betona disku.
Gluži ka teiksmainu sportistu miglainie torsi zilajā gaisā virs viņiem vīdēja lieli, tumīgi mākoņi. No viena pēkšņi iznira mazs, tumšsarkans kukainis un dūkdams krita lejup.
— Re, kur Sarkanā raķete! Henrijs sacīja. Nupat atlidojusi no Ņujorkas. Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Septiņas minūtes novēlojusies, viņš piebilda un nogrozīja galvu. Šie At lantijas dienesti nudien ir skandalozi neprecīzi.
Viņš nocēla pēdu no akseleratora. Propelleru rūkoņa viņiem virs galvas nolaidās par pusotru oktāvu zemāk, caur lapsenei un sirsenim līdz kamenei, līdz maijvabolei, līdz briežvabolei. Mašīna vairs necēlās augstāk; pēc mirkļa viņi nekustīgi karājās gaisā. Henrijs nospieda sviru; atskanēja klikšķis. Sākumā lēni. pēc tam arvien ātrāk un ātrāk viņu acu priekšā sāka griezties propelleris, līdz pārvērtās par apaļu miglas plankumu. Horizontālā lidojuma radītais vējš iesvelpās vel spalgāk. Henrijs paturēja acis apgriezienu skaitītāju; kad rādītājs sasniedza tūkstoš divsimt apgriezienu atzīmi, viņš izslēdza helikoptera skrūves. Mašīnai pietika inerces ātruma, lai planētu.
Linaina paskatījās lejup pa lodziņu, kas atradās grīdā viņai pie kājām. Viņi lidoja pār sešus kilometrus garo parka zonu, kas nošķīra Centrālo Londonu no tās pirmā priekšpilsētu loka. Zajo klaju izroboja dzīvība, no gaisa izskatīdamās punduriga. Starp kokiem zaigoja Centrbēdzes bumbošanas torņi. Pie Šcperdsbušas divi tūkstoši jauktu beta mīnus pāru spēlēja Rīmana tenisu. Divkārša eskalatorkortu rinda stiepās gar galveno šoseju no Notinghilas līdz Vilsdenai. Ilingas stadionā risinājās deltu vingrošanas paraugdemonstrējumi un Kopienas dziedāšana.
— Cik drausmīga krāsa ir haki! Linaina piezīmēja, izteikdama savas kastas hipnopēdiskos aizspriedumus.
Haunslovas Jūtfilmu studijas ēkas aizņēma septiņarpus hektāru. Tām līdzās melnu un haki krāsas strādnieku armija cītīgi atjaunoja Lielās Rietumu šosejas stiklveida segumu. Brīdī, kad viņi lidoja tur pāri, tika iztukšots viens no lielajiem pārvadājamiem tīģeļiem. Izkusušie akmeņi žilbinošā, kvēlošā straumē plūda uz šosejas; šurpu turpu braukāja azbesta veltņi; no izolētas laistāmās cisternas baltiem mākoņiem cēlās tvaiks.
Brentfordas Televīzijas korporācijas rūpnīca izskatījās pēc mazas pilsētiņas.
— Patlaban, šķiet, ir maiņas laiks, Linaina sacīja.
Zaļās gamma meitenes un melnie pusidioti gluži kā laputis un skudras ņudzēja ap ieejām vai stāvēja rindās, lai ieņemtu vietu viensliedes tramvajos. Pūlī maisījās tumšsarkani beta mīnusi. Uz galvenās ēkas jumta valdīja rosība — tur nemitīgi nolaidās vai pacēlās helikopteri.
— Goda vārds, Linaina teica, es priecājos, ka neesmu gamma.
Pēc desmit minūtēm viņi jau atradās Stoukpodžā un bija uzsākuši šķēršļu golfa pirmo partiju.
Bernarda skatiens lielākoties bija nolaists, bet, ja nejauši uzdūrās kādam cilvēkam, tad nekavējoties un slepus novērsās, kamēr viņš steidzīgi šķērsoja jumtu. Viņš jutās kā vajāts, taču ienaidniekus, kas viņu vajāja, nevēlējās redzēt, lai neatklātos, ka patiesībā tie ir vēl naidīgāki, nekā viņš domājis, lai viņš pats nejustos vēl vainīgāks, vēl bezpalīdzīgāks un vientuļāks.
"Tas drausmīgais Benito Hūvers!" Tomēr šis cilvēks bija gribējis tikai labu. Un tas savā ziņā padarīja stāvokli daudz ļaunāku. tie, kuri gribēja labu, izturējās tieši tāpat kā tie, kuri gribēja sliktu. Pat Linaina lika viņam ciest. Bernards atcerējās biklas neizlēmības pilnās nedēļas, kurās bija skatījies un ilgojies, un kritis izmisumā par to, ka nemūžam nepietiks drosmes Linainu uzrunāt. Vai gan viņš uzdrīkstētos riskēt, ja baidījās tikt pazemots ar nicīgu atteikumu? Turpretī, ja viņa piekristu, — kas tā būtu par laimi! Jā, tagad viņa bija piekritusi, tomēr Bernards joprojām jutās nelaimīgs — nelaimīgs par to. ka šī pēcpusdiena viņai šķitusi tik piemērota šķēršju golfam, ka viņa aizsteigusies, lai pievienotos Henrijam Fosteram, ka Bernards viņai licies jocīgs tikai tāpēc, ka nav vēlējies publiski apspriest to, kas attiecas vienīgi uz viņiem abiem. Vārdu sakot, nelaimīgs tāpēc, ka viņa bija izturējusies tā, kā jāizturas jebkurai veselīgai, krietnai angļu meitenei, nevis kādā citā, nenormālā, savdabīgā veidā.