Atvēris sava skapīša durvis, Bernards pasauca divus delta mīnus apkalpotājus, kas slaistījās apkārt, un lika tiem izstumt viņa helikopteru uz jumta. Angārus apkalpoja viena vienīga Bokanovska grupa, un vīrieši bija dvīņi — vienādi mazi, melni un derdzīgi. Savas pavēles Bernards izteica asā, diezgan augstprātīgā un pat aizvainojošā tonī, kādā runā cilvēks. kurš nav īpaši drošs par savu pārākumu. Darīšanas ar zemāko kastu pārstāvjiem Bernardam allaž bija ārkārtīgi mokošs pārdzīvojums. Lai kāds būtu iemesls (un izplatījušās baumas par alkoholu viņa asins aizstājējā, ļoti iespējams, varēja būt patiesība, jo kļūdas reizēm gadījās), Bernarda fiziskā forma tikpat kā nebija labāka par vidusmēra gammas fizisko formu. Viņš par astoņiem centimetriem atpalika no standarta alfas garuma un bija salīdzinoši tievs. Saskarsme ar zemāko kastu pārstāvjiem ikreiz sāpīgi atgādināja viņam šo fizisko neatbilstību. "Es esmu es, bet vēlos, kaut tā nebūtu"; viņš sevi apzinājās asi un mokoši. Ikreiz, atskārtis, ka deltas sejā lūkojas sev pretim, nevis lejup, viņš jutās pazemots. Vai šis radījums izturēsies pret viņu ar tādu cieņu, kāda pienākas viņa kastai? Šis jautājums nedeva viņam miera. Un ne bez iemesla. Jo gammas, deltas un epsiloni zināmā mērā bija apstrādāti tā, lai ķermeņa masu asociētu ar sociālo pārākumu. Viegli hipnopēdiski aizspriedumi par labu auguma izmēriem patiesībā piemita visiem. Tāpēc smējās sievietes, kurām Bernards izteica priekšlikumus, tāpēc parupjus jokus plēsa viņa līdzinieki vīriešu vidū. Zobgalības lika viņam justies kā izstumtajam; juzdamies kā izstumtais, viņš arī izturējās kā tāds, un tas vēl pastiprināja citu aizspriedumus pret viņu un palielināja nicinājumu un naidīgumu, ko radīja viņa fiziskie defekti. Tas savukārt lika viņam justies vel svešākam un vientuļākam. Hroniskas bailes no necieņas piespieda viņu vairīties no līdziniekiem un saskarē ar zemāku kastu pārstāvjiem pieprasīt pienācīgo godbijību. Cik rūgti viņš apskauda tādus vīriešus kā Henrijs Fosters un Benito Hūvers! Vīriešus, kuriem nekad nevajadzēja uzkliegt epsilonam, lai tas paklausītu pavēlei; vīriešus, kuri uzskatīja savu stāvokli par pašsaprotamu; vīriešus, kuri kastu sistēmā jutās kā zivis ūdeni — tik ļoti ērti, ka neapzinājās nedz sevi, nedz labvēlīgo un tīkamo elementu, kurā eksistēja.
Gausi, kā viņam šķita, un negribīgi dvīņi apkalpotāji izripināja viņa helikopteru uz jumta.
— Žiglāk! Bernards aizkaitināts noteica. Viens uzmeta viņam skatienu. Vai tas, ko Bernards saskatīja tukšajās, pelēkajās acīs, nebija nežēlīgs izsmiekls? — Žiglāk! viņš uzsauca skaļāk, un balss ieskanējās nejauki griezīgi.
Viņš iekāpa lidaparātā un pēc minūtes jau lidoja uz dienvidiem, uz upes pusi.
Dažādie Propagandas biroji un Emociju tehnoloģijas koledža atradās vienā vienīgā sešdesmitstāvu ēkā Flītstrītā. Pagrabstāvā un zemākajos stāvos atradās spiestuves un redakcijas, kur tapa trīs lielie Londonas laikraksti — augstāko kastu avīze "Dienas Radio", gaišzaļā "Gamma Avīze" un "Delta Spogulis" — uz haki krāsas papīra, teksti vienzilbīgos vārdos. Augstāk veselus divdesmit divus stāvus aizņēma Televīzijas, Jūtfilmu un Sintētiskās balss un mūzikas propagandas biroji. Virs tiem atradās pētījumu laboratorijas un skaņizolētās telpas, kurās savu smalko darbu veica radiomūzikas sacerētāji un sintētiskās mūzikas komponisti. Augšējos astoņpadsmit stāvus aizņēma Emociju tehnoloģijas koledža.
Bernards nolaidās uz Propagandas nama jumta un izkāpa no helikoptera.
— Piezvani uz leju misteram Helmholcam Vatsonam, viņš pavēlēja gamma plus šveicaram. un pasaki, ka uz jumta viņu gaida misters Bernards Markss!
Viņš apsēdās un aizsmēķēja cigareti.
Brīdī, kad pienāca šī ziņa, Helmholcs Vatsons rakstīja.
— Pasaki, ka es tūliņ nākšu. viņš noteica un nolika klausuli. Tad pievērsās savai sekretārei. Sakārtojiet manu galdu! viņš sacīja tikpat oficiālā un bezpersoniskā tonī un, nelikdamies ne zinis par viņas starojošo smaidu, piecēlās un strauji devās uz durvīm.
Helmholcs Vatsons bija varena auguma vīrs ar platiem pleciem, masīvs, tomēr veiklām kustībām, atsperīgs un žigls. Uz apaļā, spēcīgā kakla gluži kā uz pīlāra balstījās skaisti veidota galva. Mati bija tumši un cirtaini, vaibsti skaidri iezīmēti. Viņš bija iespaidīgi, uzsvērti izskatīgs un, kā nepagurdama daudzināja viņa sekretāre, līdz pat matu galiņiem īstens alfa plus. Pēc profesijas viņš bija lektors Emociju tehnoloģijas koledžā (Literāro darbu nodaļā), bet izglītības darba starplaikos strādāja par emociju tehnologu. Viņš regulāri iesniedza rakstus "Dienas Radio", sacerēja jūtfilmu scenārijus, un viņam bija nags uz saukļiem un hipnopēdiskiem pantiņiem.
"Spējīgs," — tāds bija viņa priekšnieku spriedums. "Varbūt (un viņi nogrozīja galvu un zīmīgi pieklusināja balsi) mazliet pārāk spējīgs."
Jā. mazliet pārāk spējīgs; viņiem bija taisnība. Prāta pārmērība uz Helmholcu Vatsonu iedarbojās ļoti līdzīgi tam. kā uz Bernardu Marksu iedarbojās fiziskais defekts. Kaulu un muskuļu nepietiekamā attīstības pakāpe bija izolējusi Bernardu no līdzcilvēkiem, un šīs nošķirtības apziņa, kura pēc pastāvošajām normām nozīmēja prāta pārmērību, savukārt kļuva par iemeslu vēl lielākai savrupībai. Helmholcam pārlieku lielās spējas bija likušas ar satraukumu apzināties pašam sevi un savu vientulību. Abiem vīriešiem kopīga bija apziņa, ka viņi ir personības. Ar fiziskiem trūkumiem apveltītais Bernards visu mūžu bija cietis no apziņas, ka ir savrups, turpretī Helmholcs Vatsons bija gluži nesen aptvēris savu prāta pārmērību un sapratis, ka atšķiras no apkārtējiem cilvēkiem. Šis eskalalorskvoša čempions, šis nenogurdināmais mīlētājs (klīda baumas, ka nepilnos četros gados viņam bijušas sešsimt četrdesmit dažādas meitenes), šis brinišķīgais komiteju loceklis un sabiedrības dvēsele piepeši bija atskārtis, ka sportam, sievietēm un Kopienas pasākumiem viņa dzīvē ir tikai otršķirīga nozīme. Patiesībā un sirds dziļumos viņu interesēja kaut kas cits. Bet kas? Kas? Bernards bija ieradies, lai apspriestu ar viņu tieši šo problēmu, — vai, pareizāk sakot, tā kā runātājs parasti bija Helmholcs, Bernards kārtējo reizi bija ieradies paklausīties, kā par šo problēmu spriež viņa draugs.
Kad Helmholcs izkāpa no lifta, viņam klāt metās trīs burvīgas meitenes no Sintētiskās balss propagandas biroja.
— Ak, Helmholc, dārgais, lūdzams, brauc mums līdzi uz pikniku Eksmūrā! Meičas diedelēdamas drūzmējās ap viņu.
Viņš papurināja galvu un paspraucās viņām garām. Nē, nē.
— Mēs neielūgsim nevienu citu vīrieti!
Tomēr pat šis patīkamais solījums nespēja Helmholcu pievārēt. Nē. viņš atkārtoja, es esmu aizņemts. Un nelokāmi turpināja ceļu. Meitenes tipināja viņam nopakaļ.