Tikai tad, kad viņš iekāpa Bernarda helikopterā un aizcirta durtiņas, viņas mitējās viņu vajāt. Ne bez pārmetumiem.
— Šis sievietes! Helmholcs noteica, kad helikopters pacēlās gaisā. Šīs sievietes! Un, saraucis pieri, viņš nogrozīja galvu.
— Cik šausmīgi! Bernards liekulīgi piebalsoja, klusībā vēlēdamies, kaut jel arī viņam būtu tikpat daudz meiteņu kā Helmholcam, turklāt ar tikpat niecīgām pūlēm. Viņu sagrāba pēkšņa, neatvairāma tieksme dižoties. Es vedīšu Linainu Kraunu sev līdzi uz Ņūmeksiku, viņš ierunājās pēc iespējas nevērīgākā balsī.
— Ak tā? Helmholcs atteica bez mazākās intereses. Pēc īsa mirkļa viņš piebilda: Pēdējās pāris nedējās es esmu atteicies no visām komitejām un no visām meitenēm. Tu nevari iedomāties, kāds tracis tāpēc ir izcēlies koledžā. Tomēr, manuprāt, bija vērts tā rīkoties. Rezultāti… Viņš sastomījās. Nu, tie ir savādi, tie ir ļoti savādi.
Fizisks trūkums varēja radīt sava veida prāta pārmērību. Šis process acīmredzot bija arī pretējs. Prāta pārmērība sev vien zināmā nolūkā varēja izraisīt brīvprātīgas vientulības tīšo aklumu un kurlumu, askētisma mākslīgo bezspēcību.
Atlikusī īsā lidojuma daļa noritēja klusumā. Kad viņi nonāca pie mērķa un ērti atzvila pneimatiskajos dīvānos Bernarda istabā, Helmholcs atsāka runāt.
Viņš gausi iejautājās: Vai tu kādreiz esi juties tā. it kā tevī mājotu kaut kas tāds. kas tikai gaida, kad tu dosi tam izdevību izlauzties ārā? Sava veida papildu spēja, kuru tu neizmanto, — piemēram, kā ūdens, kas gāžas lejup ūdenskritumā, nevis ieplūst turbīnās? Viņš jautājoši paskatījās uz Bernardu.
— Tu domā emocijas, kas varētu rasties, ja viss būtu citādi?
Helmholcs papurināja galvu. Ne gluži. Es runāju par dīvaino sajūtu, kas mani reizēm pārņem, par sajūtu, ka man sakāms kaut kas svarīgs, ka es spētu to pateikt, — tikai nezinu, kas tas ir, un neprotu šo spēju izmantot. Ja būtu kāds cits rakstīšanas veids… Vai kaut kas cits, par ko rakstīt… Bridi klusējis, viņš beidzot turpināja: Man itin labi izdodas sacerēt teikumus — zini, tādus vārdus, kuri liek lasītājam satrūkties tā, it kā viņš būtu uzsēdies uz spraudītes, šie vārdi šķiet tik jauni un satraucoši, kaut arī runā tikai par kaut ko hipnopēdiski pašsaprotamu. Bet ar to liekas par maz. Nepietiek, ka teikumi ir labi; labam ir jābūt arī nolūkam, kādā tie lietoti.
— Bet, Helmbolc, tavi raksti ir labi.
— Ak, savu uzdevumu tie pilda. Helmholcs paraustīja plecus. — Taču tas ir tik sīks uzdevums. Tie nez kāpēc nav pietiekami svarīgi. Es jūtu, ka spētu paveikt kaut ko daudz svarīgāku. Jā, un iedarbīgāku, spēcīgāku. Bet. ko? Kas svarīgāks vēl ir sakāms? Un kā piešķirt spēku tam, kas tev rakstāms? Vārdi var būt gluži kā rentgenstari, ja tos pareizi lieto, — tie izurbjas cauri visam. Tu lasi. un tie tevī ieurbjas. To es cenšos iemācīt arī saviem studentiem — kā rakstīt caururbjoši. Bet kāda tam jēga, ja tevi caururbj raksts par Kopienas dziedāšanu vai jaunākajiem sasniegumiem smaržu ērgelu jomā? Turklāt — vai ir iespējams padarīt vārdus patiesi caururbjošus — saproti, līdzigus visstiprākajiem rentgenstariem —, ja tu raksti par tamlīdzīgām lietām? Vai ir iespējams kaut ko pateikt par neko? Lūk, šisjautājums ir visam pamatā. Es cenšos un cenšos…
— Kušš! Bernards piepeši nošvīkstēja un brīdinoši pacēla pirkstu; viņi ieklausījās. Man liekas, kāds stāv aiz durvīm, viņš nočukstēja.
Helmholcs piecēlās, uz pirkstgaliem šķērsoja istabu un ar asu, spēju kustību atrāva durvis plaši vaļā. Tur, protams, neviena nebija.
— Atvaino, Bernards noteica, juzdamies un izskatīdamies apjucis un dumjš. — Man laikam drusku streiko nervi. Ja cilvēki izturas pret tevi ar aizdomām, tu sāc ar aizdomām izturēties pret viņiem.
Viņš novilka ar plaukstu pār acīm, nopūtās, balss skanēja žēlabaini. Viņš taisnojās. Ja tu zinātu, kas man pēdtyā laikā bijis jāizcieš, viņš sacīja, gandrīz raudādams, un šis pašnožēlas uzplūds bija gluži kā pēkšņi izlauzusies strūklaka. Ja tu tikai zinātu!
Helmholcs Vatsons klausījās, juzdamies diezgan neomulīgi. "Nabaga mazais Bernards!" viņš nodomāja. Tomēr reizē viņam bija par draugu kauns. Viņš vēlējās, kaut jel Bernardam būtu mazliet vairāk lepnuma.
PIEKTĀ NODAĻA
1
Pulksten astoņos gaisma sāka dzist. Stoukpodžas Kluba nama tornī skaļruņi pārcilvēciskā tenorā vēstīja par kursu beigām. Linaina un Henrijs pameta spēli un devās atpakaļ uz klubu. Netālajā Iekšējās un ārējās sekrēcijas tresta teritorijā mauroja liellopu tūkstoši, kuru hormoni un piens kalpoja par jēlvielu lielajai rūpnīcai Fāmemrojalā.
Mijkrēsli pildīja nerimtīga helikopteru dūkoņa. Ik pēc pusotras minūtes zvans un svilpju spiedziens vēstīja par to, ka atiet viens no vieglajiem viensliedes vilcieniņiem, kas veda zemāko kastu golfa spēlmaņus no viņu atsevišķajām nodarbībām atpakaļ uz metropoli.
Linaina un Henrijs iekāpa savā helikopterā un pacēlās gaisā. Astoņsimt metru augstumā Henrijs palēnināja helikoptera skrūves, un mirkli viņi karājās gaisā virs krēslainās zemes. Bāmembīčas mežs gluži kā milzīgs tumsas ezers pletās līdz pat gaišajam rietumpuses debesu krastam. Pie apvāršņa dzisa pēdējā tumšsarkanā saulrieta blāzma, atstādama aiz sevis oranžu, augstāk dzeltenu un ūdeņaini gaišzaļu starojumu. Ziemeļos, aiz kokiem un pāri tiem, spilgtā elektriskā spozmē mirdzēja logi visos divdesmit Iekšējās un ārējās sekrēcijas rūpnīcas stāvos. Mazliet tālāk atradās Golfa kluba ēkas — lielās zemāko kastu barakas un, nošķirtas no tām ar mūri, mazākas mājiņas, paredzētas alfām un betām. Ceļi. kas veda uz viensliedes vilcienu staciju, melni ņudzēja no skudrām līdzīgo zemāko kastu pārstāvju bariem. No stacijas stikla velves izšāvās apgaismots vilciens. Sekojot tā cejam uz dienvidaustrumiem pa tumšo līdzenumu, viņu acis piesaistīja Krematorijas majestātiskās ēkas. Nakts lidotāju drošības labad četri augstie dūmeņi bija apgaismoti ar starmešiem un vainagot i ar tumšsarkanām brīdinājumā signālu spuldzītēm. Šie dūmeņi bija kā ceļazīme.
— Kāpēc pie skursteņiem ir tādi kā balkoniņi? Linaina jautāja.
— Tajos reģenerējas fosfors, Henrijs īsi atsaucās. Plūstot pa dūmeni, gāzes iziet cauri četru veidu apstrādei. Senāk, kādu kremējot, P2O5 izplūda taisnā ceļā pa dūmvadu. Tagad tiek saglabāti gandrīz deviņdesmit astoņi procenti. Vairāk par pusotru kilogramu no pieauguša līķa. Tas nozīmē gandrīz četrsimt tonnu fosfora gadā tikai Anglijā vien. Henrijs runāja līksmi un lepni, no visas sirds priecādamies par šo sasniegumu, it kā būtu to izgudrojis pats. Ir tik patīkami domāt, ka mēs varam būt sociāli noderīgi arī pēc nāves. Ka varam barot augus.
Tikmēr Linaina bija novērsusies un skatījās tieši lejup, uz viensliedes dzelzceļa staciju. Patīkami gan, viņa piekrita. — Tomēr savādi, ka alfas un betas nespēj izaudzēt vairāk augu nekā šie mazie, pretīgie gammas, deltas un epsiloni tur lejā.
— Visi cilvēki ir fizikāli ķīmiski vienādi, Henrijs pamācoši sacīja. Turklāt pat epsiloni veic visnotaļ nepieciešamus darbus.
Pat epsiloni… Linaina pēkšņi atcerējās gadījumu, kad, vēl būdama maza skolniecīte, nakts vidū bija uztrūkusies no miega un pirmo reizi apzināti dzirdējusi čukstus, kas viņu allaž vajāja miegā. Viņa atkal redzēja mēnesnīcas staru, mazo, balto gultiņu rindu; atkal dzirdēja kluso, maigo balsi, kas teica (vārdi vēl bija tepat, neaizmirsti, neaizmirstami pēc tik daudziem atkārtojumiem, kas ilguši neskaitāmas naktis): "Ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs. Pat epsiloni ir derīgi. Mēs nevarētu iztikt bez epsiloniem. Ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs…" Linaina atcerējās pirmo baiļu un pārsteiguma šoku; nomoda pusstundu, ko bija pavadījusi prātojot; tad bezgalīgo atkārtojumu ietekmē prāts pamazām norima, rima un dzisa, klusītēm piezagās miegs…