— Man liekas, epsiloniem nemaz nav iebildumu pret to, ka viņi ir epsiloni, viņa skaļi sacīja.
— Skaidrs, ka nav. Kā gan citādi? Viņi jau nezina, kā tas ir — būt citādam. Toties mums, bez šaubām, būtu iebildumi. Bet mēs taču esam atšķirīgi apstrādāti. Un turklāt mums ir dota cita iedzimtība.
— Kā es priecājos, ka neesmu epsilons! Linaina no sirds sacīja.
— Un. ja tu būtu epsilons, Henrijs piezīmēja, tad apstrādes rezultātā justos tikpat pateicīga, ka neesi beta vai alfa. Viņš iedarbināja priekšējo propelleru, un helikopters traucās uz Londonu. Viņiem aiz muguras, rietumos, tumšsārtā un oranžā blāzma jau bija gandrīz izplēnējusi; zenītā biezēja tumšs mākoņu valnis. Lidojot pār Krematoriju, helikopters strauji pacēlās augšup karstajā gaisa strūklā, kas plūda no dūmeņiem, un, ticis tiem garām, tikpat spēji iegrima vēsumā.
Cik brīnišķīgas šūpoles! Linaina priekā iesmējās.
Toties Henrija tonis mirkli bija gandrīz grūtsirdīgs. Vai tu zini, kas tās bija par šūpolēm? viņš noprasīja. Tur galīgi un neatsaucami izgaisa kāds cilvēks. Izkūpēja karstas gāzes strūklā. Būtu interesanti uzzināt, kas viņš bijis — vīrietis vai sieviete, alfa vai epsilons… Viņš nopūtās. Tad apņēmīgi līksmā balsī noteica: Lai nu kā, par vienu mēs varam būt droši: lai kas viņš būtu bijis, savas dzīves laikā viņš bija laimīgs. Tagad visi ir laimīgi.
— Jā, tagad visi ir laimīgi, Linaina atbalsoja. Šos vārdus, atkārtotus simt piecdesmit reižu katru nakti, viņi bija klausījušies divpadsmit gadu.
Nolaidušies uz Henrija četrdesmitstāvu mājas jumta Vestminstcrā. viņi devās taisnā ceļā uz ēdamzāli. Tur abi skaļā un jautrā sabiedrībā ieturēja lieliskas vakariņas. Kopā ar kafiju tika pasniegta soma. Linaina paņēma divas pusgrama tabletes, Henrijs — trīs. Divdesmit minūtes pāri deviņiem viņi devās pār ielu uz nesen atklāto Vestminsteras abatijas kabareju. Naksnīgās debesis bija gandrīz bez mākoņiem, bez mēness, bet zvaigžņotas: tomēr šo kopumā nomācošo faktu Linaina un Henrijs, par laimi, nepamanīja. Elektriskie uzraksti debesīs veiksmīgi pārmāca apkārtējo tumsu. Kalvins Stoupss un viņa sešpadsmit seksofonisti. Uz jaunās Abatijas fasādes aicinoši kvēloja gigantiski burti. Londonas labākās smaržu un krāsu ērģeles. Jaunākā sintētiskā mūzika.
Viņi iegāja iekšā. Gaiss bija karsts un nedaudz smacīgs no pelēkās ambras un sandalkoka smaržas. Uz zāles kupolveidīgajiem griestiem krāsu ērģeles patlaban bija uzgleznojušas tropu saulrietu. "Sešpadsmit seksofonisti" spēlēja vecu, iemīļotu dziesmu: "Nav otras tādas pudeles kā tu, mans mazais draugs." Četrsimt pāru uz nospodrinātās dejasgrīdas dejoja piecsoli. Linaina un Henrijs drīz kļuva par četrsimt pirmo pāri. Seksofoni vaidēja kā melodijas aizgrābti kaķi mēnesnīcā, alta un tenora reģistrā elsoja tā, it kā tiem uzglūnētu mazā nāve. Krāšņā hamioniju bagātībā to Iremolējošais koris tuvojās kulminācijas punktam, kļūdams arvien skaļāks un skaļāks. — līdz beidzot diriģents ar rokas mājienu deva vaļu pēdējai, satricinošai ētera mūzikas notij un gandrīz vai noslaucīja no zemes virsas visus sešpadsmit pūtējus, kuri galu galā bija tikai cilvēki. Pērkons la bemola mažorā. Un tad gandrīz vai klusumā, gandrīz vai tumsā sekoja pakāpenisks atslābums, pakāpeniski slīdošs diminuendo, pa ceturtdajtoņiem lejup, lejup līdz tikko saklausāmi čukstošam dominantes akordam, kurš ieilga (reizē pulsējot piecu ceturtdaļu ritmam), uzlādējot satumsušās sekundes ar spēcīgām gaidām. Un šīs gaidas beidzot tika atalgotas. Atmirdzēja pēkšņs, sprādzienam līdzīgs saullēkts, un sešpadsmit mūziķi uzsāka dziesmu:
Ak. manu pudelīt, ar tevi līksmot sācis! Ak, pudelīt, kam es šai saulē nācis? Tevī zila debess spīd Un laiks ir allaž jauks, Jo
Nav otras tādas pudeles Kā tu, mans mazais draugs.
Virpuļodami piccsolī pa Veslminsteras abatijas zāli kopā ar pārējiem četriem simtiem, Linaina un Henrijs reizē dejoja arī citā pasaulē — siltajā, spilgti krāsainajā, bezgala millgajā somas brīvdienu pasaulē. Cik visi bija jauki, cik izskatīgi, cik brīnišķi uzjautrinoši! "Ak, manu pudelīt, ar tevi līksmot sācis!…" Bet Linainai un Henrijam jau bija tas, pēc kā viņi alka… Viņi bija iekšā, šeit un šobrīd, — drošā patvērumā, jaukā laikā, zem nemainīgi zilām debesīm. Un, kad sešpadsmit mūziķi pārguruši nolika savus seksofonus un sintētiskās mūzikas aparāts atskaņoja pašu jaunāko lēno Maltusa blūzu, viņi abi atgādināja dvīņu embrijus, kas maigi šūpojas iepudeļota asins aizstājēja okeāna viļņos.
— Ar labunakti, dārgie draugi! Ar labunakti, dārgie draugi! Skaļruņi aizplīvuroja savas pavēles ar sirsnīgu, muzikālu pieklājību. Ar labunakti, dārgie draugi…
Linaina un Henrijs kopā ar citiem paklausīgi atstāja namu. Nomācošās zvaigznes pie debesīm bija aizslīdējušas krietnu gabalu tālāk. Tomēr, lai gan elektriskie uzraksti uz ekrānaizsega debesīs tagad bija visai padzisuši, abi jaunie cilvēki joprojām palika laimīgā neziņā par to, kāda īsti izskatās nakts.
Iedzerta pusstundu pirms kabareja slēgšanas, otrā sonuis deva bija uzcēlusi pilnīgi nesagraujamu sienu starp reālo visumu un viņu prātu. Kā iepudeļoti viņi šķērsoja ielu: kā iepudeļoti viņi liftā uzbrauca divdesmit, astotajā stāvā, kur atradās Henrija dzīvoklis. Taču, lai arī iepudeļota un iedzērusi otru somas gramu. Linaina neaizmirsa veikt visus pretapaugļošanās pasākumus, kurus paredzēja noteikumi. Gadiem ilga intensīva hipnopēdija un Maltusa treniņš trīsreiz nedēļā no divpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam bija padarījuši šo rīcību tik automātisku un neizbēgamu kā acu mirkšķināšana.
— Ā, atcerējos! Linaina sacīja, atgriezusies no vannas istabas. Fanija Krauna grib zināt, kur tu esi sameklējis to skaisto, zaļo safjānādas aizstājēja patronjostu, kuru man uzdāvināji.
***
Katru otro ceturtdienu Bernardam Marksam bija jāpiedalās Solidaritātes kalpojumā. Pēc agrām vakariņām Afroditeumā (kurā Helmholcs nesen bija ievēlēts, pamatojoties uz Otro noteikumu) Bernards atvadījās no drauga un, uz jumta apturējis taksi, lika helikoptera pilotam lidot uz Fordsona Kopienas dziedātavu. Pacēlies pārsimt metru augstumā, helikopters traucās uz austrumiem, un, kad tas apmeta loku, Bernarda skatienam savā gigantiskajā skaistumā atklājās Dziedātava. Starmešu apmirdzēta, trīssimt divdesmit metru garā, ar baltu Karāras marmora aizstājēju apdarinātā ēka sniegbaltā spozmē zaigoja Ladgeitas pakalnā; katrā no četriem helikopteru platformas stūriem nakts tumsā koši sarkans kvēloja milzīgs T, un no divdesmit četru varenu skaļruņu zelta mutēm dārdēja svinīga sintētiskā mūzika.
"Nolādēts, esmu nokavējis!" Bernards nodomāja, tiklīdz uzmeta aci Lielajam Henrijam — Dziedātavas pulkstenim. Un patiesi — kad viņš maksāja taksikoptera pilotam. Lielais Henrijs nozvanīja stundu. Fords, pa visiem skaļruņiem dziļā basā iedziedājās balss. Fords, Fords. Fords… Deviņas reizes. Bernards skriešus metās uz liftu.
Lielā auditorija, kurā tika svinēta Forda Diena un citas kupli apmeklētas Kopienas dziedāšanas reizes, atradās ēkas apakšējā stāvā. Virs tās, pa simtam katrā slāvā, rindojās septiņi tūkstoši telpu, ko saviem kalpojumiem ik pārnedēļu izmantoja Solidaritātes grupas. Bernards nobrauca lejā uz trīsdesmit trešo stāvu, aizsteidzās pa gaiteni, mirkli vilcinādamies pastāvēja pie 3210. telpas durvīm un tad, pārvarējis sevi, atvēra durvis un iegāja iekšā.