Paldies Fordam! — viņš nebija pēdējais. No divpadsmit krēsliem, kas bija sarindoti ap apaļo galdu, trīs vēl bija tukši. Cik vien neuzkrītoši spēdams, viņš ieslīdēja tuvākajā no tiem un sagatavojās drūmi nopētīt atlikušos kavētājus, kad tie ieradīsies.
Meitene, kas sēdēja pa kreisi no viņa, pagriezās un jautāja: Ko tu šodien spēlēji? Šķēršļus vai elektromagnētisko?
Bernards paskatījās uz viņu (Ford! tā bija Morgana Rotšilda) un sarkdams atzinās, ka nav spēlējis ne vienu, ne otru. Morgana raudzījās viņā pārsteigumā ieplestām acīm. Iestājās neveikls klusums.
Tad viņa uzsvērti aizgriezās un uzrunāja sportiskāku vīrieti, kas sēdēja pa kreisi no viņas.
"Labs sākums Solidaritātes kalpojumam," Bernards nelaimīgs nodomāja, paredzēdams, ka saplūsme viņam neizdosies arī šoreiz. Kaut jel viņš būtu vismaz paskatījies apkārt, pirms iemetās tuvākajā krēslā! Viņš būtu varējis apsēsties starp Fifī Bredlāfu un Džoanu Dīzeli. Bet viņš bija ņēmis un akli iekritis krēslā blakus Morganai. Morganai! Ford! Tās viņas melnās uzacis — pareizāk, viena uzacs, jo virsdegunē tās savienojās. Ford! Un pa labi sēdēja Klāra Dīterdinga. Tiesa, Klāras uzacis nebija saaugušas kopā. Bet viņa nudien bija pārāk pneimatiska. Toties Fifi un Džoana bija taisni tādas, kā vajadzīgs. Apaļīgas, blondas, ne sevišķi gara auguma… Un starp viņām tagad apsēdās tas lielais lempis Toms Kavaguči.
Pēdējā ieradās Sarodžīni Engelsa.
— Tu esi nokavējusies, grupas prezidents bargi sacīja. Lai tas vairs neatkārtotos!
Sarodžīni atvainojās un ieslīdēja savā vietā starp Dzimu Bokanovski un Herbertu Bakuninu. Tagad grupa bija pilnā sastāvā. Solidaritātes aplis noslēgts un nevainojams. Vīrietis, sieviete, vīrietis —bezgalīgā mijas lokā ap galdu. Divpadsmit cilvēki, gatavi kļūt par vienu, gaidīdami, kad savienosies, saplūdīs, zaudēs savas divpadsmit atsevišķās individualitātes. lai taplu par dižāku būtni.
Prezidents piecēlās, pārmeta T zīmi un, ieslēdzis sintētisko mūziku, ļāva telpā ieplūst klusajai, nerimtīgajai bungu dunai un instrumentu korim — vēja pūtām un superstīgām —, kas žēli un nebeidzami atkārtoja īso, neizbēgamo, neatvairāmo Pirmā Solidaritātes psalma melodiju. Vēlreiz, vēlreiz, — pulsējošo ritmu uztvēra nevis auss, bet gan diafragma;
atkārtoto akordu vaimanas un šķinda vajāja nevis prātu, bet gan ilgpilnās līdzjūtības dzīles.
Prezidents atkal pārmeta T zīmi un apsēdās. Kalpojums bija sācies. Paredzētās somas tabletes bija noliktas ēdamgalda vidū. No rokas rokā tika sniegts mīlestības kauss ar zemeņu saldējuma somu un divpadsmit reižu celts pie lūpām, skanot formulai: "Es dzeru par savu iznīcību." Pēc tam sintētiskā orķestra pavadījumā tika dziedāts Pirmais Solidaritātes psalms.
Mēs divpadsmit:
Ford, vieno mūs.
Lai Ļaužu Upe lāses kļūstam,
Ak, tā, kā Tava gaisma plūst,
Lai visi mēs par straumi plūstam.
Divpadsmit ilgpilnu vārsmu. Pēc tam mīlestības kauss tika laists pa apli otru reizi. Tagad formula skanēja: "Es dzeru par Dižāko Būtni." Visi dzēra. Bez rimas skanēja mūzika. Dunēja bungas. Akordu raudas un žvadzoņa izkusušajās miesas dzīlēs pārvērtās par apsēstību. Atskanēja Otrais Solidaritātes psalms.
Nāc. Dižā Būtne,
Ļaužu Draugs,
Un visus vienā kausē mūs!
Kad sengaidītā nāve sauks,
Tas lielai dzīvei sākums būs.
Atkal divpadsmit vārsmu. Tagad soma jau bija sākusi iedarboties. Acis mirdzēja, vaigi tvīka, katrā sejā laimīgos, sirsnīgos smaidos atspīdēja vispārējas labvēlības iekšējā gaisma. Pat Bernards nu jutās mazliet atkusis. Kad Morgana Rotšilda pagriezās un starojoši uzsmaidīja viņam, viņš centās atbildēt ar tik starojošu smaidu, cik vien spēja. Taču uzacs, tā melnā divvienība — ak vai, tā joprojām palika, kur bijusi; to viņš nejaudāja ignorēt, nejaudāja, lai kā censtos. Atkusums nebija aizsniedzies pietiekami tālu. Varbūt, ja viņš būtu apsēdies starp Fiiī un Džoanu… Mīlestības kauss trešo reizi tika laists pa apli. Es dzeru par Viņa nenovēršamo Atnākšanu, sacīja Morgana Rolšilda, jo šoreiz bija viņas kārta uzsākt apļa rituālu. Viņas balss bija skaļa, gaviļaina. Viņa iedzēra malku un sniedza kausu Bernardam. Es dzeru par Viņa nenovēršamo Atnākšanu, Bernards atkārtoja, no sirds pūlēdamies ticēt, ka Atnākšana ir nenovēršama; taču uzacs turpināja viņu vajāt, un Atnākšana viņa prātā bija un palika drausmīgi tāla. Iedzēris viņš sniedza kausu Klārai Dīterdingai. "Man atkal nekas neizdosies," viņš nodomāja, "es zinu, ka neizdosies." Tomēr viņš visiem spēkiem turpināja starojoši smaidīt.
Mīlestības kauss bija mērojis visu apli. Prezidents pacēla roku, dodams zīmi; koris uzsāka Trešo Solidaritātes psalmu.
Lai jūtam: Dižā Būtne nāk!
Lai mirstam prieka gavilēs!
Lai bungas dun vēl varenāk!
Es esmu tu, tu esi es.
Pants sekoja pantam, un balsīs jautās arvien dziļāka sajūsma. Atnākšanas nenovēršamības izjūta dzirksteļoja gaisā kā elektriska strāva. Prezidents izslēdza mūziku, un, kad izskanēja pēdējās vārsmas pēdējā nots, iestājās pilnīgs klusums — ieilgušu gaidu klusums, kurā trīsēja un ņudzēja galvaniska dzivība. Prezidents izstiepa roku; un virs viņu galvām pēkšņi ierunājās Balss, dobja, spēcīga Balss, muzikālāka par jebkuru vienkāršu cilvēka balsi, skanīgāka, siltāka, dziļākas mīlestības un ilgu, un līdzjūtības piestrāvota, brīnišķa, noslēpumaina, pārdabiska Balss. Tā ļoti lēnām sacīja: Ak Ford, Ford, Ford! nokļūstot, tonim pazeminoties. No klausītāju saules pinuma uz katru locekli izstaroja reibinoša siltuma sajūta; acīs sariesās asaras; šķita, ka sirds un iekšas viņos kustas kā neatkarīgas dzīvības pilnas. Ford! tās kusa. Ford! izšķīda, izšķīda. Tad — citā toni, pēkšņi, satraucoši. Klausieties! Balss iebazūnējās. Klausieties! Viņi klausījās. Pēc klusuma brīža Balss bija pieklususi līdz čukstam, bet līdz tādam čukstam, kas dīvainā kārtā bija griezīgāks par visskaļāko kliedzienu. Dižākās Būtnes kājas, Balss turpināja un atkārtoja vārdus: Dižākās Būtnes kājas. Čuksti gandrīz izdzisa. Dižākās Būtnes kājas kāpj pa kāpnēm. Un atkal iestājās klusums; un gaidas, uz mirkli atslābušas, atkal saspringa, spriegā k, spriegāk, gandrīz līdz lūzuma punktam. Dižākās Būtnes kājas — ak, viņi tās dzirdēja, viņi dzirdēja, kā tās klusu kāpj lejup pa kāpnēm, nāk arvien tuvāk un tuvāk pa neredzamajām kāpnēm. Dižākās Būtnes kājas. Un lūzuma punkts pēkšņi bija sasniegts. Nekustīgu skatienu, pavērtām lūpām Morgana Rotšilda pietrūkās kājās.
Es viņu dzirdu! viņa iesaucās. Es viņu dzirdu!
Viņš nāk! iekliedzās Sarodžīni Engelsa.
Jā, viņš nāk, es dzirdu! Fifi Bredlāfa un Toms Kavaguči reizē pielēca kājās.
O, o, o! neartikulēti apstiprināja Džoana.
Viņš nāk! ieaurojās Dzims Bokanovskis.
Prezidents pieliecās un ar vienu pieskārienu atbrīvoja
šķīvju un pūšamo instrumentu ārprātu, tamtamu drudzi.
O. viņš nāk! spiedza Klāra Dīterdinga. Aiī! Šķita, ka viņai tiek pārgriezta rīkle.
Juzdams, ka arī viņam laiks kaut ko darīt. Bernards pietrūkās un iekliedzās: Es dzirdu, viņš nāk! Taču tas nebija tiesa. Viņš nedzirdēja neko. un, viņaprāt, nenāca neviens. Neviens — par spīti mūzikai, par spīti augošajai sajūsmai. Tomēr viņš vicināja rokas, kliedza tikpat skali kā skaļākie kliedzēji, un, kad pārējie sāka dancot, rībināt un švīkāt kājas, dancoja un švīkājās arī viņš.
Viņi gāja aplī, dejotāju lokveida procesijā, katrs uzlicis rokas uz gurniem nākamajam dejotājam, aplī. apli, unisonā kliedzot, dauzot kājas mūzikas ritmā, sitot takti, sitot takti ar plaukstām pa nākamā pēcpusi; divpadsmit roku pāri sita takti kā viena; kā viena drukni atbalsojās divpadsmit pēcpuses. Divpadsmit kāviens, divpadsmit kā viens. "Es dzirdu, es dzirdu viņu nākam!" Mūzika paātrinājās; ašāk dunēja kājas, ašāk, ašāk plīkšķēja ritmiskās rokas. Un varens sintētisks bass piepeši nodārdināja vārdus, kuri vēstīja, ka tuvojas saplūsme un augstākais solidaritātes piepildījums, ka divpadsmit sakusīs vienā, iemiesojot Dižāko Būtni. "Orģija, porgija," balss dziedāja, kamēr tamtami turpināja izdimdināt savu drudžaino tetovējumu: