Orģija, porgija. Fords un joks.
Bučo tik meitas, neesi kā koks!
Zēni pie meitenēm mieru rod;
Orģija, porgija brīvību dod.
Orģija, porgija. dejotāji pārtvēra liturģisko piedziedājumu,
orģija, porgija,
Fords un joks,
bučo tik meitas….
Un, viņiem dziedot, gaisma palēnām dzisa — dzisa un reizē kļuva siltāka, samtaināka, sarkanāka, līdz beidzot viņi dejoja tumšsarkanajā Embriju noliktavas puskrēslā. Orģija, porgija… Savā asinskrāsas embrionālajā tumsā dejotāji vēl brīdi turpināja riņķot, bungājot nerimtīgo ritmu. Orģija, porgija… Tad aplis salīgojās, pārūka, daļēji izjucis, sabira apli izvietotajos dīvānos, kuri ielenca — kā aplis apli — galdu un planētām līdzīgos krēslus ap to. Orģija, porgija… Dobjā Balss maigi dūdoja un ūboja; sarkanajā pustumsā šķita, ka milzīga nēģeru dūja labsirdīgi lidinās pār tagad jau knūpus vai augšpēdus gulošajiem dejotājiem.
Viņi stāvēja uz jumta; Lielais Henrijs nupat bija nodziedājis vienpadsmit. Nakts bija rāma un silta.
— Vai tas nebija brīnišķīgi? jautāja Fifī Bredlāfa. Vai tas nebija vienkārši brīnišķīgi? Viņa paraudzījās Bernardā ar sajūsmu, taču ar tādu sajūsmu, kurā nebija ne miņas no saviļņojuma vai uztraukuma —jo uztraukties nozīmē joprojām būt neapmierinātam. Šī bija sasniegta piepildījuma rāmā ekstāze, miers, ko sniedza nevis tikai dīks piesātinājums un tukšums, bet gan līdzsvarota dzīve, remdētas un līdzsvarotas enerģijas. Bagāts un dzīvs miers. Jo Solidaritātes kalpojums bija gan devis, gan ņēmis, atņemot tikai tādēļ, lai dotu no jauna. Fifī bija piepildīta, viņa bija padarīta par pilnību, viņa vēl arvien bija kaut kas vairāk, nevis tikai viņa pati. Vai tu nedomā, ka tas bija brīnišķīgi? viņa neatlaidās, raudzīdamās Bernardā ar pārdabiski mirdzošām acīm.
— Jā, es domāju, ka tas bija brīnišķīgi, — viņš sameloja un novērsās; Fifī pārvērtusies seja vienlaikus bija apsūdzība un ironisks atgādinājums par viņa paša nošķirtību. Tagad viņš bija tikpat nožēlojami izolēts kā kalpojuma sākumā — sava nepiepildītā tukšuma, sava mirušā piesātinājuma dēļ izolēts vēl vairāk. Savrups un nesaplūdis, turpretī visi pārējie sakusa Dižākajā Būtnē; vientuļš pat Morganas apskāvienos — patiesībā vēl daudz vientuļāks, vēl bezcerīgāk viņš pats nekā jebkad savā mūžā. No tumšsarkanās krēslas viņš bija izniris parastajā elektriskajā gaismā, apzinādamies sevi tik spēcīgi, ka šī apziņa bija pieaugusi līdz neizturamām mokām. Viņš bija gaužām nožēlojams un varbūt (viņu apsūdzēja Fifī mirdzošās acis), varbūt pats bija pie tā vainīgs. Ļoti brīnišķīgi, viņš atkārtoja; taču vienīgais, par ko viņš spēja domāt, bija Morganas uzacs.
SESTĀ NODAĻA
..
1
— Dīvains, dīvains, dīvains, — tāds bija Linainas spriedums par Bernardu Marksu. Nudien, tik dīvains, ka nedēļu gaitā viņa ne reizi vien bija prātojusi, vai nemainīt savu lēmumu par brīvdienām Ņūmeksikā un labāk nebraukt uz Ziemeļpolu kopā ar Benito Hūveru. Nelaime tā, ka viņa pazina Ziemeļpolu, bija tur bijusi kopā ar Džordžu Edzelu tikai nupat pagājušajā vasarā, turklāt tas viņai bija licies gaužām drūms. Nekā, ko darīt, un arī viesnīca bezcerīgi vecmodīga — istabās ne televizora, ne smaržu ērģeļu, tikai bezgala riebīga sintētiskā mūzika, un ne vairāk par divdesmit pieciem eskalatorskvoša kortiem uz vairāk nekā divsimt viesiem. Nē, viņa tiešām nespētu vēlreiz doties uz Ziemeļpolu. Turklāt Amerikā viņa pagaidām bija bijusi tikai vienu reizi. Un pat tad gaužām nejēdzīgi. Lēta nedēļas nogale Ņujorkā — kopā ar Žanu Žaku Habibullu vai varbūt ar Bokanovski Džonsu? Viņa nespēja atcerēties. Lai nu kā, tam nebija pilnīgi nekādas nozīmes. Izredzes vēlreiz aizlidot uz Rietumiem un vēl uz veselu nedēļu bija ļoti valdzinošas. Un vismaz trīs dienas šīs nedēļas laikā viņi pavadītu Mežoņu rezervātā. Ne vairāk kā pusducis cilvēku visā Centrā bija pabijuši kādā Mežoņu rezervātā. Bernards bija viens no nedaudzajiem Linainas paziņām, kuram kā alfa plus psihologam bija piešķirta atļauja ieiet rezervātā. Linainai šī bija unikāla iespēja. Tomēr arī Bernarda dīvainums bija tik unikāls, ka Linaina vilcinājās piekrist, pat domāja, ka labāk būtu riskēt vēlreiz doties uz Polu kopā ar veco jokupēteri Benito. Benito vismaz bija normāls. Toties Bernards…
"Alkohols asins aizstājējā," — tāds bija Fanijas izskaidrojums jebkurai savdabīgai rakstura iezīmei. Bet Henrijs, ar kuru Linaina kādu vakaru gultā diezgan bažīgi bija apspriedusi savu jauno mīļāko, — Henrijs bija salīdzinājis Bernardu ar degunradzi.
Degunradzim nav iespējams iemācīt nekādus trikus, viņš bija paskaidrojis savā strupajā un sparīgajā stilā. Daži cilvēki ir gandrīz kā degunradži; viņu reakcija uz apstrādi nav tāda. kā pienāktos. Nabadziņi! Bernards ir viens no viņiem. Par laimi, savu darbu viņš veic itin labi. Citādi direktors nemūžam nebūtu viņu paturējis. Tomēr, viņš mierinoši piebilda, manuprāt, viņš ir diezgan nekaitīgs.
Var jau būt, ka diezgan nekaitīgs; taču tas nemazināja bažas. Pirmkārt jau šī mānija kaut ko darīt privāti. Kas praktiski nozīmēja nedarīt vispār neko. Jo ko tad bija iespējams darīt privāti? (Atskaitot, protams, gulēšanu, — bet to jau nevarēja darīt visu laiku.) Jā, un kas tad atlika? Pavisam maz. Pirmā pēcpusdiena, kad viņi kaut kur devās kopā. bija sevišķi skaista. Linaina bija ierosinājusi izpeldēties Torkē lauku kluba baseinā un pēc tam ieturēt vakariņas Oksfordas apvienībā. Taču Bernards domāja, ka tur būšot pārāk liela burzma. Nu, un kā būtu ar elektromagnētiskā golfa partiju Sentendrūsā? Bet atkal nekā: Bernards uzskatīja, ka elektromagnētiskais golfs ir laika šķiešana.
— Bet kam tad laiks ir domāts? Linaina diezgan pārsteigtā jautāja.
Acīmredzot pastaigām Ezeru novadā, jo tieši to viņš tagad ieteica. Nolaisties Skido tornī un pāris stundu pastaigāt pa virsājiem. Divatā ar tevi, Linaina.
— Bet, Bernard, mēs būsim divatā visu nakti!
Bernards nosarka un novērsās. Es gribēju teikt — divatā, lai parunātos, viņš nomurmināja.
— Lai parunātos? Bet par ko? Staigāt un runāt — tas šķita gaužām dīvains veids, kā pavadīt pēcpusdienu.
Beigās Linaina viņu pārliecināja, un viņš visai negribīgi piekrita lidot uz Amsterdamu un noskatīties sieviešu smagsvaru reslinga čempionāta ceturtdaļfinālu.
Pūlī, viņš kurnēja. Kā parasti! Visu pēcpusdienu viņš stūrgalvīgi palika sadrūmis, negribēja runāt ar Linainas draugiem (kurus viņi dučiem vien sastapa saldējuma somas bārā starp reslinga cīņām) un par spīti savam sliktajam garastāvoklim nelokāmi atteicās iedzert pusgramu somās ar . aveņu saldējuma kokteili, ko Linaina centās viņam iedot. Es labāk gribu būt es pats. viņš sacīja. Es pats un nejauks. Nevis kāds cits, lai cik priecīgs.
— Grams īstajā laikā aiztaupa deviņus, Linaina sacīja, demonstrēdama plašu miegā iegūtas gudrības krājumu.