Bernards nepacietīgi atstūma piedāvāto glāzi.
— Tikai neskaisties! viņa teica. Atceries, viens kubikcentimetrs izārstē no desmit drūmām domām.
— Ak. Forda dēļ, apklusti! viņš uzkliedza.
Linaina paraustīja plecus. Grams vienmēr ir labāks par lāstu, viņa cienīgi noskaitīja un izdzēra kokteili pati.
Atpakaļceļā pār Lamanšu Bernards uzstāja, ka jāaptur propelleris un jālidinās kādu simt pēdu augstumā virs viļņiem. Laiks bija samaitājies; cēlās dienvidrietenis, debesis biezēja mākoņi.
— Skaties! viņš nokomandēja.
Bet tas ir šausmīgi! Linaina sacīja un atrāvās no loga. Viņu biedēja nakts šalcošais tukšums, melnais, putām izraibotais ūdens, kas cēlās un grima zem viņiem, mēness bālā seja. tik izdēdējusi un skrejošu mākoņu aizēnota. Ieslēgsim radio. Ātri! Viņa pasniedzās pie radiopogas uz instrumentu paneļa un pagrieza to uz labu laimi.
"…tevī zila debess spīd," dziedāja sešpadsmit tremolējoši falseti, "un laiks ir allaž…"
Radio nožagojās un apklusa. Bernards bija atslēdzis strāvu.
— Es gribu mierīgi nolūkoties uz jūru, viņš teica. Pat skatīties nav iespējams bez tā pretīgā trokšņa.
Bet tas ir skaisti! Un es negribu skatīties.
Toties es gribu, viņš neatlaidās. Tad es jūtos tā, it kā… viņš sastomījās, meklēdams vārdus, ar kuriem sevi izteikt, it kā manī būtu vairāk manis, ja saproti, ko es domāju. Vairāk manis paša, nevis tikai un vienīgi es kā daļa no kaut kā cita. Ne tikai kā šūna sociālajā kopībā. Vai tevī šis skats neraisa tādas jūtas, Linaina?
Bet Linaina raudāja. Tas ir šausmīgi, tas ir šausmīgi, viņa bez mitas atkārtoja. Un kā tu vari teikt, ka negribi būt daļa no sociālās kopības? Galu galā ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs. Pat epsiloni…
— Jā, es zinu, Bernards izsmējīgi attrauca. "Pat epsiloni ir derīgi"! Arī es esmu derīgs. Un, nolādēts, nemaz nevēlos tāds būt!
Tādi zaimi Linainu šokēja. Bernard! viņa iesaucās, pārsteigta un sāpināta. Kā tu drīksti?
Kā es drīkstu? viņš atkārtoja citā, domīgā tonī. Nē, īstā problēma ir: kāpēc es nedrīkstu, vai, pareizāk sakot, — jo galu galā es itin labi zinu, kāpēc nedrīkstu, — kā būtu, ja es drīkstētu, ja es būtu brīvs, nevis apstrādes paverdzināts.
— Bet, Bernard, tas, ko tu saki. ir briesmīgi!
— Linaina. vai tad tu nevēlies būt brīva?
— Nesaprotu, ko tu domā. Es jau esmu brīva. Es drīkstu brīnišķīgi pavadīt laiku. Tagad visi ir laimīgi.
Viņš iesmējās. Jā, "tagad visi ir laimīgi". To mēs sākam iestāstīt bērniem no piecu gadu vecuma. Bet vai tu. Linaina, nevēlētos, lai tev būtu brīv kļūt laimīgai arī kādā citā veidā? Piemēram, pašai savā veidā, nevis tādā kā visiem citiem.
— Nesaprotu, ko tu domā, Linaina atkārtoja. Tad pagriezās pret viņu. Ak. lidosim atpakaļ Bernard! viņa lūdzās. Man te tik šausmīgi nepatīk.
— Vai tev nav patīkami kopā ar mani?
— Kā nu ne. Bernard! Bet šī vieta ir drausmīga.
— Biju domājis, ka šeit, kur nav nekā cita kā vien jūra un mēness, mēs būsim vairāk… vairāk kopā. Vairāk kopā nekā pūlī vai pat manās istabās. Vai tu to nesaproti?
— Es nesaprotu neko, viņa apņēmīgi atteica, nolēmusi saglabāt savu neizpratni neskart u. Neko. Un vismazāk to, viņa turpināja citā toni, kāpēc tu nelieto somu, ja jau tev rodas tik baigas iedomas. Tad tu tās aizmirstu. Un justos nevis nelaimīgs, bet gan priecīgs. Tik priecīgs, viņa atkārtoja un par spīti mulsajam izbīlim, kas vīdēja skatienā, pasmaidīja, pūlēdamās piešķirt smaidam aicinoši un baudkāri pieglaimīgu izteiksmi.
Bernards klusēdams raudzījās viņā, sejā nebija atsaucības, tā bija ļoti nopietna — un skatiens bija ciešs. Pēc pāris sekundēm Linainas acis novērsās; viņa izdvesa īsu, nervozu smiekliņu, centās izdomāt kaut ko sakāmu un nespēja. Klusums ieilga.
Pēdīgi Bernards ierunājās klusā, gurdā balsi. — Nu, labi, viņš teica, lidosim atpakaļ. Un, sparīgi uzminis uz akseleratora, lika helikopteram stāvus uzšauties debesīs. Četrtūkstoš metru augstumā viņš iedarbināja propelleri. Kādu brīdi viņi lidoja klusēdami. Tad Bernards pēkšņi sāka smieties. Diezgan dīvaini, Linaina nodomāja; tomēr tie bija smiekli.
— Jūties labāk? viņa uzdrošinājās pajautāt.
Par atbildi viņš noņēma vienu roku no svirām un. aplicis to viņai apkārt, sāka glāstīt viņas krūtis.
"Paldies Fordam," Linaina nodomāja, "ar viņu viss atkal ir kārtībā."
Pusstundu vēlāk viņi jau bija Bernarda istabās. Bernards vienā paņēmienā norija četras somas tabletes, ieslēdza radio un televizoru un sāka izģērbties.
Kad nākamajā pēcpusdienā viņi sastapās uzjumta, Linaina ar zīmīgu valšķību jautāja: Nu, vai vakar tev bija jautri?
Bernards pamāja. Viņi iekāpa helikopterā. Mazs rāviens — un viņi jau lidoja.
— Visi apgalvo, ka es esot šausmīgi pneimatiska, Linaina domīgi ierunājās, viegli pliķēdama sev pa stilbiem.
— Šausmīgi. Tomēr Bernarda acīs bija sāpes. "Kā gaļa," viņš nodomāja.
Mazliet bažīga, viņa pacēla skatienu. Bet tu taču neuzskati, ka es esmu pārāk apaļīga, vai ne?
Viņš papurināja galvu. Uz mata kā gaļa.
— Tu uzskati, ka es esmu tāda, kā vajag. Vēl viens galvas mājiens. No visiem viedokļiem?
— Tu esi pati pilnība, Bernards skaļi sacīja. Bel klusībā nosprieda: "Tā viņa par sevi domā. Viņai nav nekādu iebildumu pret to, ka viņa ir gaļa."
Linaina uzvaroši smaidīja. Taču gandarījums bija pāragrs.
— Un tomēr, Bernards pēc mirkļa turpināja, es vēlētos, kaut viss būtu beidzies citādi.
— Citādi? Vai tad bija iespējams citāds nobeigums?
— Es negribēju, lai tas beidzas ar to, ka mēs liekamies gultā, viņš paskaidroja.
Linaina apjuka.
— Ne uzreiz, ne pirmajā dienā.
— Bet kā tad?…
Un viņš sarunāja veselu lēveni nesaprotamu un bīstamu blēņu. Linaina cik spēdama pūlējās aizslēgt sava prāta ausis; tomēr ik pa brīdim kāda frāze neatlaidīgi sasniedza viņas dzirdi. …izmēģināt, kas notiks, ja apspiedīšu savas dziņas, viņa dzirdēja Bernardu sakām. Šķita, ka vārdi pieskaras kādai at sperei viņas prātā.
— Nekad neatliec uz rītu tos priekus, ko vari gūt šodien, viņa svinīgi noskaitīja.
Divsimt atkārtojumu divreiz nedēļā no četrpadsmit līdz sešpadsmitarpus gadu vecumam, tā bija visa viņa atbilde. Neprātīgie, sliktie vārdi turpināja birt kā no pilnības raga. Es gribu zināt, kas ir kaislība, Linaina dzirdēja viņu sakām. Es gribu kaut ko izjust spēcīgi.
— Ja indivīds jūt, tad Kopiena grīļojas, Linaina noteica.
— Nu. un kāpēc lai tā mazliet nepagrīļotos?
— Bernard!
Taču Bernards nebūt neapmulsa.
— Pieauguši cilvēki saprāta ziņā un darba laikā, viņš turpināja. Mazi bērni jūtu un vēlmju ziņā.
— Mūsu Fords mīlēja bērnus.
Bernards nelikās zinis par šo piezīmi. Nesen man pēkšņi iešāvās prātā, ka varbūt ir iespējams palikt pieaugušam visu laiku.
— Es nesaprotu. Linainas tonis bija stingrs.
— Zinu, ka nesaproti. Un tāpēc mēs vakar likāmies gultā — gluži kā bērni, nevis izturējāmies kā pieaugušie un nogaidījām.
— Bet bija taču jautri, Linaina tielējās. Vai tad ne?
— O. varen jautri, viņš atbildēja, bet tik sērīgā balsī, ar tik bezgala žēlu izteiksmi, ka Linaina juta — viss viņas uzvaras prieks pēkšņi gaist. Varbūt Bernardam viņa tomēr bija šķitusi pārāk apaļīga.
— Vai es neteicu? sacīja Fanija, kad Linaina pārnākusi izkratīja sirdi. Vainīgs alkohols, kas ieliets viņa aizstājējā.