3
Ceļojums pagāja visai vienmuļi. Zilā Pacifika raķete sasniedza Ņūorleānu divarpus minūtes par agru, četras minūtes aizkavējās viesuļvētrā pār Teksasu, taču 95. rietumu garuma grādā ielidoja labvēlīgā gaisa strāvā un varēja nolaisties Santafē mazāk nekā četrdesmit sekunžu pēc noteiktā laika.
Četrdesmit sekundes sešarpus stundu lidojumā. Nav slikti, Linaina atzina.
Nakti viņi pavadīja Santafē. Viesnīca bija lieliska — nesalīdzināmi labāka, piemēram, par drausmīgo Aurora Bora Palace, kur Linaina bija tik gauži mocījusies iepriekšējā vasarā. Katrā guļamistabā bija sašķidrināts gaiss, televīzija, vibrovakuuma masāža, radio, verdošs kofeīna šķīdums, silti kontraceptīvi un astoņi dažādi smaržu veidi. Darbojās sintētiskās mūzikas aparāts, kad viņi iegāja vestibilā un saprata, ka neko labāku nevarētu vēlēties. Paziņojums liftā vēstīja, ka viesnīcā ir sešdesmit eskalatorskvoša korti un ka parkā iespējams spēlēt gan šķēršļu, gan elektromagnētisko golfu.
Nudien, tas izklausās pārāk skaisti! Linaina iesaucās. Man gandrīz vai gribas, kaut mēs varētu te palikt. Sešdesmit eskalatorskvoša korti…
Rezervātā kortu nebūs vispār, Bernards viņu brīdināja. Un nebūs arī ne smaržu, ne televīzijas, pat ne karstā ūdens. Ja jūti, ka nespēsi to izturēt, paliec tepat, līdz es atgriezīšos.
Linaina jutās aizvainota. Skaidrs, ka es varēšu to izturēt! To, ka te ir skaisti, es sacīju tikai tāpēc… nu, tāpēc, ka progress tiešām ir skaists, vai ne?
— Piecsimt atkārtojumu reizi nedēļā no trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam, Bernards gurdi sacīja itin kā pie sevis.
— Ko tu teici?
— Es teicu, ka progress ir skaists. Tāpēc tev nav jābrauc uz Rezervātu, ja negribas.
— Bet man gribas!
— Nu, labi, Bernards noteica, un tas skanēja gandrīz kā drauds.
Atļauju vajadzēja parakstīt arī Rezervāta uzraugam, un nākamajā rītā abi ieradās viņa birojā. Šveicars nēģeris, epsilons plus, ienesa kabinetā Bernarda vizītkarti, un viņus gandrīz nekavējoties aicināja iekšā.
Uzraugs bija blonds un brahieefāls alfa mīnus, īss. ar apaļu, sarkanu seju, platiem pleciem, skaļu, dārdošu balsi, lieliski iemanījies bārstīt hipnopēdiskas gudrības. Viņš dāsni sniedza nesvarīgu informāciju un nelūgtus padomus. Sācis runāt, viņš runāja bez sava gala — turklāt dārdošā balsi.
…piecsimt sešdesmit tūkstoši kvadrātkilometru, kas sadalīti četros atsevišķos Apakšrezervātos, un katru no tiem apjož augstsprieguma stiepļu žogs.
Šai mirklī bez kāda redzama iemesla Bernards piepeši atcerējās, ka atstājis odekolona krānu savā vannas istabā līdz galam vaļā.
…ko ar elektrību apgādā Lielā Kanjona hidroelektrostacija.
"Kad atgriezīšos, tas man izmaksās veselu bagātību." Iztēlē Bernards redzēja, kā smaržu skaitītāja bultiņa bez mitas rāpo pa apli uz priekšu gluži kā skudra, nepagurstot. "Steidzami jāpiezvana Helmholcam Vatsonam."
… žogs ar sešdesmittūkstoš voltu spriegumu, vairāk nekā piectūkstoš kilometru garš.
— Nevar būt, pieklājīgi sacīja Linaina, nenieka nesapratusi no Uzrauga teiktā, tomēr paklausīgi izmantodama viņa dramatisko pauzi. Kad Uzraugs sāka dārdināt, viņa bija neuzkrītoši norijusi pusgramu somas un tagad spēja sēdēt, mierīgi neklausīdamās, nedomādama ne par ko, toties lielās, zilās acis ar neatslābstošu uzmanību cieši lūkojās Uzraugā.
Pieskaršanās žogam nonāvē acumirklī, Uzraugs svinīgi klāstīja. No Mežoņu rezervāta nav iespējams aizbēgt.
Vārds "aizbēgt" modināja kādu domu. Bernards sakustējās krēslā. Mums nu tā kā būtu jāiet. Mazā, melnā bultiņa steidzās, kā kukainis grauzās cauri laikam, rija viņa naudu.
— Aizbēgt nav iespējams, Uzraugs atkārtoja un ar rokas mājienu lika viņam apsēsties; un, tā kā atļauja vēl nebija parakstīta, Bernardam neatlika nekas cits kā paklausīt. — Tiem, kas dzimuši Rezervātā, — un atcerieties, mana dārgā jaunā dāma, viņš piebilda, neķītri lūrēdams uz Linainu un runādams nepiedienīgos čukstos, atcerieties, ka Rezervātā bērni joprojām dzimst, jā, tik tiešām dzimst, lai cik pretīgi tas liktos… (Viņš cerēja, ka šī kaunpilnā fakta pieminēšana liks Linainai nosarkt; taču viņa tikai pasmaidīja viltotā izpratnē un noteica: "Nevar būt!" Uzraugs vilies atsāka runāt.) Atkārtoju — tiem, kas dzimuši Rezervātā, ir lemts turpat arī nomirt.
Lemts nomirt… Decilitrs odekolona katru minūti. Seši litri stundā. Varbūt, Bernards mēģināja vēlreiz, mums vajadzētu…
Paliecies uz priekšu. Uzraugs ar rādītājpirkstu pabungāja pa galdu. Jūs man jautājat, cik cilvēku dzīvo Rezervātā. Un es atbildu (triumfējošā balsī), es atbildu, ka mēs to nezinām. Mēs varam tikai minēt.
— Nevar būt!
— Mana dārgā jaunā dāma, var gan būt.
Sešreiz divdesmit četri — nē, drīzāk jau sešreiz trīsdesmit seši. Aiz nepacietības Bernards bija nobālis un drebēja. Taču runas dārdi nepielūdzami turpinājās.
…ap sešdesmit tūkstošiem indiāņu un metisu… pilnīgi mežoņi… reizēm ierodas mūsu inspektori… citādi itin nekādu sakaru ar civilizēto pasauli… joprojām saglabājuši savus pretigos ieradumus un paražas… laulība, ja jūs, mana dārgā jaunā dāma, zināt, ko tas nozīmē; ģimenes… nekādas apstrādes… drausmīga māņticība… kristietisms, totēmisms un senču kults… izmirušas valodas, piemēram, zūni, spāņu un atapaskiešu… pumas, dzeloņcūkas un citi briesmīgi dzīvnieki… infekcijas slimības… priesteri… indīgas ķirzakas…
— Nevar būt!
Pēdīgi viņi tika prom. Bernards metās pie telefona. Aši, aši; tomēr vajadzēja vismaz trīs minīītes, lai sazvanītu Helmholcu Vatsonu. — Tā vien šķiet, ka mēs jau esam pie mežoņiem! viņš sūdzējās. Nolādētais kompetences trūkums!
— Iedzer gramu, Linaina ierosināja.
Viņš atteicās, dodams priekšroku dusmām. Un visbeidzot, paldies Fordam, viņš dabūja savienojumu, un, jā, tas bija Helmholcs: Helmholcs, kuram viņš paskaidroja, kas nolicis, un kurš apsolīja tūdaļ pat. tūdaļ pat aiziet un aizgriezt krānu, jā, tūdaļ pat. tomēr izmantoja izdevību pastāstīt Bernardam, ko vakar vakarā publiski teicis IAD…
— Ko? Viņš meklē citu darbinieku manā vietā? Bernarda balsī skanēja ciešanas. — Tātad tas tiešām ir izlemts? Vai viņš pieminēja Islandi? Tu saki — pieminēja? Ford! Islande… Bernards nolika klausuli un pievērsās Linainai. Viņa seja bija bāla. lajā vīdēja dziļa nomāktība.
— Kas noticis? — viņa jautāja.
— Noticis? Bernards smagi iekrita krēslā. — Mani sūtīs uz Islandi.
Agrāk viņš bieži bija prātojis, kā būtu tad, ja nāktos piedzīvot (bez somas un bez kāda atbalsta, vienīgi ar saviem paša iekšējiem resursiem) kādu lielu pārbaudijumu, sāpes, vajāšanu; viņš pat bija ilgojies pēc kādas nelaimes. Vēl nupat. pirms nedēļas, direktora kabinetā viņš bija iztēlojies sevi drosmīgi pretojamies, stoiski pieņemam ciešanas, neizdvešot ne vārda. Direktora draudi pat bija viņu pacilājuši, likuši justies lielākam nekā īstenībā. Taču, kā viņš aptvēra tagad, tā bija noticis tāpēc, ka draudus viņš nebija uztvēris gluži nopietni; viņš nebija ticējis, ka izšķirošajā mirkli IAD jebkad nolems rīkoties. Tagad, kad šķita, ka draudi tiešām liks īstenoti, Bernardu pārņēma šausmas. No iedomātā sloieisma, no teorētiskās drosmes nepalika ne pēdu.
Viņš dusmojās uz sevi — kāds muļķis viņš bija! — uz direktoru — cik negodīgi nedot viņam otru iespēju, otru iespēju, kuru, tagad viņam nepalika ne mazāko šaubu, viņš allaž bija grasījies izmantot. Un Islande, Islande…