Linaina pašūpoja galvu. Pagātnes, nākotnes laiki ir kā indīgi tvaiki, viņa citēja. Es gramu somas iedzeru un tikai tagad dzīvoju.
Beigu beigās viņa pierunāja Bernardu iedzert četras somas tabletes. Pēc piecām minūtēm bija aizmirstas gan saknes, gan augļi; sārti ziedēja tagadnes puķe. Ieradās šveicars un pavēstīja, ka pēc Uzrauga pavēles esot atlidojis Rezervāta sargs un gaidot uz viesnīcas jumta. Viņi nekavējoties devās augšup. Oktorons gammas zaļajā formastērpā pacēla roku sveicienā un sāka uzskaitīt rīta programmas punktus.
Skats no putna lidojuma uz desmit vai divpadsmit galvenajiem pueblo, tad nolaišanās uz pusdienām Malpaisas ielejā. Tur esot ērts atpūtas nams, un pueblo mežoņi droši vien svinēšot savus vasaras svētkus. Tā esot labākā vieta, kur pārnakšņot.
Viņi iekāpa lidaparātā un devās ceļā. Pēc desmit minūtēm viņi šķērsoja robežu, kas šķira civilizāciju no mežonības. Augšup, lejup pa pakalniem, pār sāls vai smilšu tuksnešiem, caur mežiem, iekšā kanjonu violetajā dzīlē, pār klintīm un smailēm, un līdzeno plakankalnu bez mitas stiepās žogs, nenovēršamā taisnā līnija, cilvēces uzvarošā mērķa ģeometriskais simbols. Un šur tur pie šī žoga baltu kaulu mozaīka, vēl nesatrūdējis līķis uz dzeltenbrūnās zemes iezīmēja vietu, kur briedis vai vērsis, puma, dzeloņcūka vai koijots, vai alkatīgie klijāni, maitas smakas pievilināti un kādas poētiskas taisnas tiesas sodīti, bija pietuvojušies pārāk cieši klāt nāvējošām stieplēm.
— Tie nu nepieņemas prātā, sacīja zaļajā formastērpā ģērbtais pilots, norādīdams uz skeletiem, kas mētājās lejā uz zemes. Un nekad arī nepieņemsies. viņš piebilda un iesmējās, it kā viņam būtu kādi personiski nopelni dzīvnieku elektriskajā nāvē.
Iesmējās arī Bernards; pēc diviem gramiem somas šis joks nez kāpēc šķita labs. Iesmējās un pēc tam gandrīz acumirklī iemiga, un aizmidzis lidoja pār Taosu un Tesuku, pār Nambi un Pikjūru, un Pohoaku, pār Siu un Kočiti, pār Lagūnu un Akomu, un Apburto plakankalnu, pār Zūni un Sibolu, un Ohokaljenti, un, visbeidzot pamodies, atskārta, ka helikopters stāv uz zemes, Linaina nes ceļasomas uz mazu. stūrainu mājiņu un zaļais gamma oktorons runā kaut ko nesaprotamu ar jaunu indiāni.
— Malpaisa, pilots paskaidroja, kad Bernards izkāpa no helikoptera. Šis ir atpūtas nams. Un pueblo šopēcpusdien būs dejas. Viņšjūs turp aizvedīs. Oktorons norādīja uz jauno, saīgušo mežoni. Droši vien būs jautri. Viņš pavīpsnāja. Viss, ko viņi dara, irjautri. — To teicis, viņš iekāpa lidaparātā un iedarbināja motorus. Atgriezīšos rīt. Un atcerieties. viņš mierinoši teica Linainai, viņi ir pilnīgi rāmi; mežoņi jums nenodarīs neko ļaunu. Viņiem ir bijis pietiekami daudz piedzīvojumu ar gāzes bumbām, lai zinātu, ka jokot nav vērts. Joprojām smiedamies, viņš iedarbināja helikoptera skrūves, piedeva gāzi un prom bija.
septītā nodaļa
Plakankalns atgādināja kuģi, kurš nokļuvis bezvējājūras šaurumā, kas pildīts ar putekļiem lauvas krāsā. Šaurums stiepās starp kraujiem krastiem, un no vienas klintssienas līdz otrai pa ieleju vijās zaļa strēle — upe un apkārtējie lauki. Šī akmens kuģa priekšgalā šauruma vidū gluži kā daļa no tā pacēlās ģeometriski līdzens kailas klints izcilnis, uz kura atradās Malpaisas pueblo. Bluķis uz bluķa, katrs nākamais stāvs mazāks par iepriekšējo, — augstās celtnes gluži kā amputētas pakāpienveida piramīdas pacēlās pret zilajām debesīm. To pakājē izklaidus pletās zemas ēkas, mūru mudžeklis; trijās pusēs krauja stāvus nolaidās līdzenumā. Daži dūmu stabi perpendikulāri cēlās bezvēja gaisā un izzuda.
— Savādi. Linaina teica. ļoti savādi. Ar šo vārdu viņa allaž mēdza paust nosodījumu. — Tas man nepatīk. Un man nepatīk tas vīrietis. Viņa norādīja uz pavadoni indiāni, kam bija pavēlēts aizvest viņus augšup, uz pueblo. Uz viņas jūtām nepārprotami tika atmaksāts ar to pašu; vīrietis gāja abiem pa priekšu, un jau viņa mugura vien izskatījās naidīga, īgna nicinājuma pilna.
— Turklāt, Linaina pieklusināja balsi. — viņš ož.
Bernards nemēģināja to noliegt. Viņi turpināja ceļu.
Pēkšņi šķila, ka gaiss ir atdzīvojies un pulsē, pulsē asiņu negurstošajā dunā. Tur augšā, Malpaisā, dārdēja bungas. Viņu soļi sakrita ar šīs noslēpumainās sirds takti; viņi sāka iet ātrāk. Taka aizveda viņus līdz kraujas malai. Pār viņiem slējās milzī* gā plakankalna kuģa sāni — trissimt pēdu līdz margapmalei.
— Kaut jel mēs būtu lidojuši, Linaina sacīja, aizvainoti skatīdamās uz gludo klintssienu. — Man drausmīgi nepatīk iet kājām. Un, stāvot kalna pakājē, cilvēks jūtas tik mazs.
Kādu gabalu viņi soļoja plakankalna ēnā, apgāja apkārt klints izcilnim, un tur, ūdens izgrauztā aizā, augšup veda pavadoņu trepes. Viņi kāpa. Taka bija ļoti stāva un mela līkločus no vienas ieplakas puses uz otru. Lāgiem bungu rīboņa kļuva gandrīz nedzirdama, toties brīžiem šķita — bungas tiek rībinātas tepat ap stūri.
Kad viņi bija uzkāpuši līdz pusei, viņiem tik tuvu garām aizlidoja ērglis, ka spārnu saceltais vējš dzestri ietriecās sejā. Kādā klints plaisā mētājās kaulu kaudzīte. Tas viss bija nomācoši savādi, un indiānis oda arvien stiprāk un stiprāk. Beidzot viņi no aizas iznira spilgtā saules gaismā. Plakankalna galā pletās līdzens akmens klajums.
Gluži kā Čering — T tornī, Linaina piezīmēja. Tomēr viņai nebija lemts ilgi priecāties par šo iedrošinošo līdzību. Klusa kāju dipoņa lika viņiem pagriezties. Kaili no kakla līdz nabai, tumšbrūnie augumi izraiboti ar baltām krāsas švīkām ("Gluži kā asfaltēti tenisa korti." Linaina vēlāk stāstīja), sejas necilvēcīgi noķēpātas ar sarkanu, melnu un dzeltenbrūnu krāsu — pa taku skriešus tuvojās divi indiāņi. Melnajās bizēs bija iepīt i lapsādas un sarkana flaneļa gabaliņi. Ap pleciem plīvoja tītara spalvu apmetņi; ap galvu spilgti staroja lielas spalvu galvasrotas. Katrā viņu solī šķindēja un grabēja sudraba rokassprādzes, smagās kaula un tirkīza krellīšu kaklarotas. Viņi tuvojās, nebilzdami ne vārda, klusu skriedami briežādas mokasīnos. Viens turēja spalvu slotiņu; otrs katrā rokā nesa kaut ko tādu, kas no attāluma izskatījās pēc trim četriem resnas virves gabaliem. Viena no virvēm biedīgi izlocījās, un Linaina pēkšņi saprata, ka tās ir čūskas.
Vīrieši skrēja arvien tuvāk un tuvāk; tumšās acis raudzījās uz Linainu, tomēr nekas neliecināja, ka tās viņu redzētu, nebija ne mazāko pazīmju, ka vīrieši būtu viņu pamanījuši vai apzinātos viņas eksistenci. Izlocījusies čūska atkal ļengani karājās kopā ar pārējām. Vīrieši paskrēja garām.
— Tas man nepatīk, Linaina sacīja. — Tas man nepatīk.
Bet vēl mazāk viņai patika tas, kas gaidīja pie ieejas pueblo, kur pavadonis viņus atstāja, kamēr pats iegāja iekšā, lai saņemtu rīkojumus. Vispirms jau netīrumi, atkritumu kaudzes, putekļi, suņi, mušas. Linainas seja saviebās pretīguma grimasē. Viņa piespieda pie deguna mutautu.
— Bet kā viņi var tā dzīvot? viņa izdvesa sašutuma un neticības pilnā balsī. (Tas nebija iespējams.)
Bernards filosofiski paraustīja plecus. — Lai nu kā, viņš sacīja, — viņi tā dzīvo pēdējos piecus vai sešus gadu tūkstošus. Tāpēc, man liekas, tagad viņi jau būs pie tā pieraduši.
— Bet tīrība ir Fordam tīkama! viņa tielējās.
— Jā, un civilizācija ir sterilizācija, Bernards piebalsoja, ironiski citēdams otro hipnopēdisko elementārās higiēnas lekciju. Taču šie ļaudis nekad nav dzirdējuši par Mūsu Fordu, un viņi nav civilizēti. Tāpēc nav nekādas jēgas…