— Ai! Linaina satvēra viņu aiz rokas.— Skaties!
No tuvējās mājas otrā stāva terases pa trepēm lejup ļoti lēni kāpa gandrīz kails indiānis — spraisli pēc spraišļa, ar ļoti veca cilvēka trīcošo piesardzību. Viņa seja bija vienās krunkās un melna gluži kā obsidiāna maska. Bezzobainā mute bija iekritusi. Pie lūpu kaktiņiem un abpus zodam, gandrīz balti pret tumšo ādu, vizēja daži gari rugāji. Garie, nesapītie mati sirmās šķipsnās karājās ap seju. Augums bija salicis un izdilis līdz kauliem, gandrīz bez miesas. Viņš kāpa ļoti gausi, uz katra pakāpiena apstādamies, pirms uzdrīkstējās spert nākamo soli.
— Kas viņam kaiš? Linaina čukstēja. Viņas acis bija ieplestas šausmās un pārsteigumā.
— Viņš ir vecs, tas arī viss, Bernards atbildēja, cik vien bezrūpigi spēdams. Arī viņš bija satrūcies, tomēr centās izlikties vienaldzīgs.
— Vecs? viņa atkārtoja. Bet arī direktors ir vecs; daudzi cilvēki ir veci; bet tādi viņi nav.
— Tas tāpēc, ka mēs neļaujam viņiem tādiem kļūt. Mēs pasargājam viņus no slimībām. Mēs noturam viņu iekšējo sekrēciju mākslīgā līdzsvarā, kas atbilst jauna cilvēka normai. Mēs neļaujam viņu magnija un kalcija līmenim nokristies zemāk par to, kāds bijis trīsdesmit gadu vecumā. Mēs pārlejam viņiem jaunas asinis. Mēs nepārtraukti stimulējam viņu vielmaiņu. Tāpēc viņi, protams, neizskatās šādi. Daļēji arī tāpēc, viņš piebilda, ka vairums no viņiem nomirst, pirms ir sasnieguši šī vecā radījuma gadus. Līdz sešdesmit gadiem jaunietis ar gandrīz nebojātu veselību, un tad — knaukš! un beigas.
Bet Linaina neklausījās. Viņa vēroja večuku. Lēnām, lēnām viņš kāpa lejup. Kājas pieskārās zemei. Viņš pagriezās. Acis dziļi iegrimušajos dobumos joprojām bija neparasti spožas. Ilgu brīdi tās raudzījās viņā bez kādas izteiksmes, bez pārsteiguma, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Tad salīkušais večuks gausi aizkliboja viņiem garām un nozuda.
— Bet tas ir šausmīgi! Linaina nočukstēja. — Tas ir briesmīgi! Mums nevajadzēja šurp braukt. Viņa meklēja kabatā somu — un atklāja, ka gluži nebijušas neuzmanības dēļ ir atstājusi pudelīti atpūtas namā. Arī Bernarda kabatas bija tukšas.
Malpaisas šaušalas Linainai bija jāpārcieš bez kādas palīdzības. Un tās gruva pār viņu kā lavīna. Skats uz divām jaunām sievietēm, kuras baroja savus bērnus ar krūti, lika viņai nosarkt un novērsties. Savu mūžu viņa nebija redzējusi neko tik piedauzīgu. Un, kas vēl ļaunāk, Bernards nevis taktiski nelikās to redzam, bet gan sāka izteikt klajas piezīmes par šo dzīvdzemdētāju derdzīgo izturēšanos. Somas iespaids jau bija pagaisis, tāpēc Bernards kaunējās par savu vājumu, ko torīt bija izrādījis viesnīcā, un visiem spēkiem centās apliecināt, ka ir stiprs un savdabīgs.
— Cik brīnišķīgi intīmas attiecības! viņš noteica, tīši mulsinādams Linainu. — Un tās droši vien rada apbrīnojami intensīvas jūtas! Es bieži domāju, ka cilvēks varbūt kaut ko zaudē, ja viņam nav bijis mātes. Un varbūt tu, Linaina, kaut ko zaudē, nekļūdama par māti. Iedomājies, ka tu tā sēdi pati ar savu bērniņu…
— Bernard! Kā tu drīksti? Sašutumu viņai lika aizmirst garāmejoša veca sieviete, kurai bija oftalmija un kāda ādas slimība.
— Iesim prom! viņa lūdzās. Tas man nepatīk.
Taču šai mirklī atgriezās pavadonis un, pamājis, lai viņi seko. sāka iet pa šauro ieliņu starp mājām. Viņi nogriezās ap stūri. Atkritumu kaudzē gulēja beigts suns; sieviete, kurai bija kākslis, ieskāja matus mazai meitenei, meklēdama utis. Pavadonis apstājās pie kādām trepēm, pacēla roku gaisā un tad strauji izstiepa to uz priekšu. Viņi paklausīja mēmajai pavēlei — uzrāpās pa trepēm un, tikuši augšā, pa durvīm iegāja garā, šaurā telpā, kurā bija diezgan tumšs un oda pēc dūmiem, pārceptiem taukiem un ilgi valkātām, sen nemazgātām drēbēm. Telpas tālajā galā bija citas durvis, pa kurām iespīdēja saules stars un skanēja ļoti skaļa un ļoti tuva bungu rīboņa.
Pārkāpuši pār slieksni, viņi nonāca lielā terasē. Lejā, augsto namu ieskauts, atradās ciemata laukums, kurā mudžēja indiāņi. Košas segas, spalvas melnos matos, tirkīza vizma, tumša, karstumā spīdoša āda. Linaina atkal pielika pie deguna mutautu. Pašā laukuma vidū slējās divi apaļi paaugstinājumi, darināti no ķieģeļiem un sablietēta māla, — tie nepārprotami bija kādu pazemes mitekļu jumti, jo katra paaugstinājuma centrā bija vaļēja lūka un no dziļuma tumsas iznira trepes. Augšup cēlās pazemes stabuļu skaņas, kuras gandrīz pagaisa nerimtīgajā, nežēlīgajā bungu neatlaidībā.
Bungas Linainai patika. Aizvērusi acis, viņa atdevās to maigajam, nebeidzamajam pērkonam, ļāva tam ieplūst savā apziņā arvien pilnīgāk un pilnīgāk, līdz beidzot pasaulē vairs nepalika nekā cita kā tikai viens vienīgs dobjš skaņas pulss. Tas iedrošinoši atgādināja viņai sintētiskās skaņas Solidaritātes kalpojumos un Forda Dienas svinībās. Orģija — porgija, viņa pie sevis nočukstēja. Šīs bungas dārdināja tieši to pašu ritmu.
Piepeši viņu iztrūcināja dziesma— simtiem vīriešu balsu nevaldāmi uzvilnīja asā, metāliskā unisonā. Dažas garas notis, tad klusums, bungu pērkonīgais klusums; pēc tam spalga sieviešu atbilde zviedzošā diskantā. Tad atkal bungas; un atkal vīriešu dobjais, mežonīgais savas vīrestības apstiprinājums.
Savādi — jā. Šī vieta bija savāda, tāpat arī mūzika, tāpat arī drēbes un kākšļi, un ādas slimības, un vecie cilvēki. Taču šī izrāde — šķita, ka tajā nu gan nav nekā īpaši savāda.
— Tas man atgādina zemāko kastu Kopienas dziedāšanu, Linaina sacīja Bernardam.
Tomēr brītiņu vēlāk tas viņai jau daudz mazāk atgādināja šo nekaitīgo nodarbi. Jo no apaļajiem pazemes kambariem piepeši izspietoja rēgains briesmoņu bars. Uzlikuši šaušalīgas maskas vai izkrāsojušies tik neganti, ka vairs nelīdzinājās cilvēkiem, viņi uzsāka ap laukumu ērmīgu. klibojošu deju; aplī, aplī vien, un lēkšodami viņi dziedāja, aplī, aplī — katru apli mazliet ātrāk; un bungas bija mainījušas un paātrinājušās savu ritmu, tas tagad sitās ausīs kā drudža pulsēšana; un pūlis sāka dziedāt dejotājiem līdzi, arvien skaļāk un skaļāk; un vispirms iespiedzās viena sieviete, tad vēl viena un vēl, itin kā viņas galinātu nost; un tad pēkšņi dejotāju vadonis izlauzās no rindas, pieskrēja pie lielas koka lādes, kas stāvēja vienā laukuma galā, pacēla vāku un izvilka ārā divas melnas čūskas. Pūlis izgrūda skaļu kliedzienu, un visi pārējie dejotāji izstieptām rokām metās pie viņa. Viņš iegrūda čūskas pirmajiem rokās, tad ienira lādē, lai izceltu nākamās. Vēl un vēl, melnas un brūnas, un raibas čūskas — viņš meta tās laukā. Nu deja atsākās citā ritmā. Apli pēc apļa viņi dejoja ar savām čūskām, paši kā čūskas, maigi un vijīgi šūpodamies ceļgalos un gurnos. Aplī vien, aplī vien. Tad vadonis deva zīmi. un visas čūskas cita pēc citas tika nosviestas laukuma vidū; no pazemes izkāpa vecs vīrs un apkaisīja tās ar kukurūzas miltiem, un no otras lūkas izkāpa sieviete un no melnas krūzes aplaistīja tās ar ūdeni. Tad vecais vīrs pacēla roku. un biedīgi, šausminoši iestājās pilnīgs klusums. Bungas mitējās dārdēt, šķita, ka dzīvei pienācis gals. Vecais vīrs norādīja uz abām lūkām, kuras veda apakšzemes pasaulē. Un lēnām, neredzamu roku celts, no vienas lūkas parādījās izkrāsots ērgļa tēls, bet no otras — kaila, krustā piesista cilvēka tēls. Abi tur rēgojās, it kā lidinādamies gaisā, it ka vērodami pūli. Vecais vīrs sasita plaukstas. Gadu astoņpadsmit vecs puisis, kura vienīgais apģērbs bija balts kokvilnas gurnauts, iznāca no pūļa un nostājās viņa priekšā, rokas sakrustojis uz krūtīm, noliecis galvu. Vecais vīrs pārmeta viņam krusta zīmi un atkāpās. Puisis lēnām sāka soļot ap ņudzošo čūsku kamolu.