Viņš bija pabeidzis pirmo apli un līdz pusei mērojis otro, kad no dejotāju vidus iznāca gara auguma vīrietis koijota maskā, ar pītu ādas pletni rokā un tuvojās viņam. Puisis turpināja iet, it kā vīrieti nemaz nemanītu. Koijotvīrs pacēla pletni; ilgs gaidu mirklis, tad strauja kustība, pātagas svilpiens un skaļš, spalgs cirtiens pa miesu. Puiša augums notrīsēja; taču viņš, neizdvesis ne skaņu, turpināja iet tai pašā gausajā, vienmērīgajā solī. Koijots sita vēlreiz, vēlreiz; un līdz ar katru sitienu pūlis vispirms noelsās un pēc tam dobji ievaidējās. Puisis turpināja soļot. Viņš apmeta divus, trīs, četrus lokus. Plūda asinis. Pieci apļi, seši apļi. Pēkšņi Linaina aizklāja acis ar rokām un sāka šņukstēt. Ak, apturi viņus, apturi viņus! viņa lūdzās. Taču pletne nepielūdzami zibēja un zibēja. Septiņi apļi. Te pēkšņi puisis sagrīļojās un, joprojām neizdvesis ne skaņas, knūpus sabruka zemē. Noliecies pār viņu, vecais vīrs pieskārās viņam pie muguras ar garu, baltu putna spalvu, mirkli pacēla to gaisā tumši sarkanu, lai ļaudis to aplūkotu, tad trīskārt nopurināja to pār čūskām. Nokrita dažas lāses, un bungas piepeši ierībējās paniskā, steidzīgā tonī; atskanēja skaļš kliedziens. Dejotāji metās uz priekšu, pakampa čūskas un aizskrēja prom no laukuma. Vīrieši, sievietes, bērni —viss pūlis joņoja viņiem pakaļ. Pēc brīža laukums bija tukšs, palika tikai puisis, kurš, pilnīgi nekustīgs, knūpus gulēja turpat, kur nokritis. No kādas mājas iznāca trīs vecas sievietes, ar pūlēm pacēla viņu un ienesa iekšā. Tukšā pueblo sardzē kādu laiciņu stāvēja ērglis un krustā sistais vīrietis; tad, it kā redzējuši pietiekami daudz, abi lēnām iegrima savās lūkās, apakšzemes pasaulē, un nozuda skatienam.
Linaina joprojām šņukstēja. — Cik drausmīgi! — viņa bez mitas atkārtoja, un Bernards veltīgi mierināja viņu. Cik drausmīgi! Viņa nodrebinājās. Ak. kaut jel man būtu soma!
iekšējā telpā atskanēja soļu dipoņa.
Linaina sēdēja nekustīgi, seju paslēpusi plaukstās, neko neredzoša, savrupa. Atskatījās tikai Bernards.
Jaunais vīrietis, kurš iznāca uz terases, bija ģērbies indiāņu drānās, taču bizītēs sapītie mati bija salmu krāsā, acis gaiši zilas un āda balta, tikai brūni iedegusi.
— Sveicināti! Labu rītu! svešinieks ierunājās nevainojamā, taču savādā angļu valodā. — Jūs esat civilizēti, vai ne? Jūs esat ieradušies no Citādās vietas, ārpus Rezervāta?
— Mīļā stundiņ, kas jūs… Bernards izbrīnījies iesāka.
Jauneklis nopūtās un nogrozīja galvu. — Gauži nelaimīgs džentlmenis. Viņš norādīja uz asins traipiem laukuma vidū. — Vai redzat to nolādēto vietu? viņš jautāja, un balss trīcēja aiz emocijām.
— Grams ir labāks par lāstu, Linaina automātiski noteica, vēl arvien aizklājusi seju ar plaukstām. Kaut jel man būtu soma!
— Tur vajadzēja būt man, jauneklis turpināja. — Kāpēc viņi neļāva man kļūt par upuri? Es būtu nogājis desmit apļus — divpadsmit, piecpadsmit. Palovhtiva pievārēja vien septiņus. No manis viņi būtu ieguvuši divtik daudz asiņu. Veselu asiņu jūru. Viņš izpleta rokas krāšņā žestā; tad izmisis atkal nolaida tās. Bet viņi man neļāva. Viņiem nepatika mana sejaskrāsa. Un tā ir bijis vienmēr. Vienmēr. Jaunekļa acīs sariesās asaras; viņš nokaunējies novērsās.
Izbrīns lika Linainai aizmirst somas trūkumu. Viņa atsedza seju un pirmo reizi paskatījās uz svešinieku. — Vai jūs sakāt, ka gribējāt , lai jūs sit ar pātagu?
Joprojām novērsies, jauneklis piekrītoši pamāja. — Pueblo labad — lai lītu lietus un augtu kukurūza. Un lai iepriecinātu Pukongu un Jēzu. Un vēl. lai parādītu, ka es spēju nekliedzot paciest sāpes. Jā, un viņa balss piepeši ieguva jaunu skanīgumu, viņš pagriezās, lepni izslējis plecus, lepni un izaicinoši pacēlis zodu, lai parādītu, ka es esmu vīrietis… Ak! Viņš noelsās un. iepletis acis. apklusa. Pirmo reizi mūžā viņš bija ieraudzījis meiteni, kuras vaigi nebija šokolādes vai smalkādas krāsā, kuras mati bija kastaņbrūni un ondulēti, kuras sejā (satriecošs jaunums!) jautās labvēlīga interese. Linaina viņam uzsmaidīja; tik izskatīgs zēns, viņa domāja, un patiesi skaists augums. Jaunekļa seja pietvīka; viņš nolaida skatienu, mirkli pacēla to atkal, ieraudzīja, ka viņa joprojām smaida, un jutās tik saviļņots, ka bija spiests aizgriezties un izlikties, ka cītīgi pēta kaut ko laukuma otrā pusē.
Spriedzi kliedēja Bernarda jautājumi. Kas? Kā? Kad? No kurienes? Cieši raudzīdamies sejā Bernardam (jo tik kaislīgi ilgojās redzēt Linainas smaidu, ka gluži vienkārši neuzdrīkstējās paskatīties uz viņu), jauneklis centās visu paskaidrot. Viņi ar Lindu — Linda esot viņa māte (šis vārds samulsināja Linainu) — Rezervātā esot svešinieki. Linda ieradusies no Citādās vietas jau sen, pirms viņa dzimšanas, kopā ar vīrieti, kas bijis viņa tēvs. (Bernards sasmailēja ausis.) Viņa viena pati devusies staigāt pa kalniem tur, ziemeļos, nokritusi no kraujas un savainojusi galvu. ( — Turpiniet, turpiniet! satraukts skubināja Bernards.) Mednieki no Malpaisas viņu atraduši un aizveduši uz pueblo. Bet vīrieti, kurš bijis viņa tēvs, Linda vairs neesot redzējusi nekad. Viņa vārds bijis Tomakins. (Jā, TAD vārds bija Tomass.) Viņš droši vien aizlidojis atpakaļ uz Citādo vietu, bez viņas — slikts, cietsirdīgs, nedabisks vīrietis.
— Un tā es piedzimu Malpaisā, viņš beidza savu stāstu. Malpaisā. Un pašūpoja galvu.
Kāda netīrība valdīja mazajā mājiņā pueblo nomalē!
No ciemata to šķīra smilšu un gružu josla. Ap atkritumu kaudzi pie mājiņas durvīm piedauzīgi ošņājās divi izbadējušies suņi. Kad viņi iegāja iekšā, smirdīgajā puskrēslā spindza mušas.
— Linda! jauneklis pasauca.
Tālākajā istabā atsaucās diezgan aizsmakusi sievietes balss: Nāku.
Viņi gaidīja. Uz grīdas stāvēja bļodas ar maltītes — varbūt vairāku maltīšu — paliekām.
Durvis atvērās. Pār slieksni pārkāpa ļoti tumīga, blonda skvo un apstājās, skatīdamās svešiniekos, neticīgi iepletusi acis, vaļēju muti. Linaina ar pretīgumu pamanīja, ka sievietei trūkst divu priekšzobu. Un atlikušie bija tādā krāsā… Viņa nodrebinājās. Vēl briesmīgāka nekā tas vecis. Tik resna! Un tās krunkas sejā, ļenganie vaibsti, rievas! Un noļukušie vaigi ar violetiem plankumiem! Un sarkanās dzīsliņas uz deguna, asinīm pieplūdušās acis! Un tas kakls — tas kakls: un sega, kas uzmesta uz galvas, — noplīsusi un netīra! Un zem brūnās, maisveidīgās tunikas šīs milzīgās krūtis, uzblīdušais vēders, gurni. Ak. vēl daudz baigāka par veci, daudz baigāka! Te pēkšņi šis radījums sāka bērt vārdus, izstieptām rokām metās viņai klāt un — Ford! Ak Ford! tas bija tik derdzīgi, viņa tūliņ apvemsies — kļāva viņu pie resnā vēdera, pie krūtīm, un sāka skūpstīt. Ford! siekalaini skūpstīt, un oda tik šausmīgi, acīmredzot savu mūžu nebija mazgājusies, un šķebīgi smirdēja pēc tā drausmīgā šķidruma, kas tika iepildīts deltu un epsilonu pudelēs (nē, tās baumas par Bernardu nebija patiesība), pilnīgi smirdēja pēc alkohola. Linaina izrāvās, cik ātri vien spēdama.
Viņā raudzījās asaraina un izķēmota seja; šis radījums raudāja.
— Ak mana dārgā, mana dārgā! Elsaini plūda vārdu straume. Ja jūs zinātu, kāds prieks — pēc visiem šiem gadiem! Civilizēta seja! Jā, un civilizētas drēbes. Jo es jau biju nodomājusi, ka savu mūžu vairs neredzēšu īstu acetāta zīdu. Viņa aptaustīja Linainas blūzes piedurkni. Nagi bija melni. Un šie burvīgie viskozes velveta šorti! Zināt, dārgā, man vēl arvien ir manas vecās drēbes, noliktas lādē, tās, kurās es šeit ierados. Vēlāk parādīšu. Lai gan acetāts, protams, ir vienos caurumos. Bet tik skaista, balta patronsoma — lai gan jāteic, jūsu zaļā safjānāda ir vēl skaistāka. Tiesa, man no patronsomas nebija nekāda lielā labuma. Atkal sāka plūst asaras. Džons droši vien ir jums pastāstījis. Kas man bija jāizcieš — un ne grama somas, ko iedzert! Tikai meskals šad un tad, kad Popē to atnesa. Popē ir viens zēns, mans paziņa. Bet no meskala pēcāk ir tik slikti, nudien, un no pejotla ir jāvemj; pie tam pejotls nākamajā dienā vienmēr rada šausmīgu sajūtu, jo ir vēl vairāk kauns. Un es tik ļoti kaunējos. Padomājiet tikai: man, betai, piedzima bērns! Iztēlojieties sevi manā vietā! (Jau šis priekšlikums vien lika Linainai nodrebēt.) Lai gan tā nebija mana vaina, es zvēru; joprojām nezinu, kā tas notika, jo es taču biju izpildījusi visus Maltusa noteikumus—jūs zināt, pēc kārtas numuriem, viens, divi, trīs, četri, vienmēr, es zvēru; un tomēr tas notika; un šeit, protams, nebija ne miņas no kāda Abortu centra. Starp citu, vai Celsijā tāds vēl arvien ir? viņa jautāja. Linaina pamāja.