Viņš atcerējās plašu, diezgan tumšu telpu; tur bija lieli koka priekšmeti, pie kuriem piestiprinātas stīgas, un ap tiem stāvēja daudz sieviešu — tās taisīja segas, tā paskaidroja Linda. Linda piekodināja, lai viņš sēd stūrī kopā ar pārējiem bērniem, kamēr pati gāja palīgā sievietēm. Viņš ilgi spēlējās ar mazajiem puikām. Piepeši ļaudis sāka ļoti skaļi runāt, un sievietes grūda Lindu prom, un Linda raudāja. Viņa gāja uz durvju pusi, un Džons skrēja viņai nopakaļ. Viņš jautāja, kāpēc visi ir tik dusmīgi. 'Tāpēc, ka es kaut ko salauzu." viņa atbildēja. Un tad sadusmojās arī pati. "Sasodīts, kā lai es prastu aust?" viņa teica. "Riebīgie mežoņi!" Džons pajautāja, kas ir mežoņi. Kad viņi pārnāca mājās, pie durvīm gaidīja Popē un gāja iekšā viņiem līdzi. Viņš bija atnesis lielu ķirbja pudeli, pilnu ar kaut ko līdzīgu ūdenim; taču tas bija nevis ūdens, bet gan kaut kas smirdošs, kas svilināja muti un lika klepot.
Linda drusku iedzēra, un Popē drusku iedzēra, un tad Linda daudz smējās un ļoti skaļi runāja; un tad viņi ar Popē iegāja istabā. Kad Popē aizgāja, Džons ielavījās istabā. Linda gulēja gultā, tik cieši aizmigusi, ka Džons nespēja viņu pamodināt.
Popē nāca bieži. Viņš pateica, ka dzērienu ķirbja pudelē saucot par meskalu; bet Linda sacīja, ka to vajadzētu saukt par somu; tiesa, vēlāk no tā esot slikti. Džons ienīda Popē. Viņš ienīda viņus visus — visus vīriešus, kuri nāca ciemos pie Lindas. Kādu pēcpusdienu, izspēlējies ar citiem bērniem, —bija auksti, viņš atcerējās, un kalnos bija sniegs, — viņš atgriezās mājā un guļamistabā izdzirda dusmīgas balsis. Tās bija sieviešu balsis, un tās sacīja vārdus, kurus viņš nesaprata; tomēr viņš zināja, ka tic ir šausmīgi vārdi. Te pēkšņi — blīkš! kaut kas gāzās; viņš dzirdēja ļaudis žigli skraidelējam, atskanēja vēl viens blīkšķis un pēc tam tāds troksnis, it kā tur dauzītu ēzeli, tikai ne sevišķi kaulainu; tad iekliedzās Linda. "Ai, nevajag, nē, nē!" viņa kliedza. Džons metās iekšā. Tur bija trīs sievietes, ietinušās tumšās seģenēs. Linda gulēja gultā. Viena sieviete turēja viņai rokas. Otra bija uzgūlusies Lindai uz kājām, lai viņa nevarētu spārdīties. Trešā sita viņu ar pletni. Vienreiz, divreiz, trīsreiz; un Linda katru reizi iekliedzās. Džons raudādams raustīja sievietes seģenes stūrus. "Lūdzu, lūdzu!" Viņa ar brīvo roku turēja Džonu ciet. Pletne atkal šāvās lejup, un Linda atkal iekliedzās. Džons satvēra sievietes milzīgo, brūno roku savējās un no visa spēka iekoda tajā. Viņa iebļāvās, izrāva roku un pagrūda viņu tā, ka viņš pakrita. Kamēr viņš gulēja uz grīdas, sieviete trīsreiz ieblieza viņam ar pletni. Sāpēja tā kā vēl nekad viņa mūžā — it kā viņu būtu apsvilinājusi uguns. Pletne nosvilpa vēlreiz un šāvās lejup. Taču šoreiz iekliedzās Linda.
"Linda, bet kāpēc viņas darīja tev pāri?" Džons tovakar jautāja. Viņš raudāja, jo pletnes sarkanās švīkas uz muguras vēl tik neganti smeldza. Bet viņš raudāja arī tāpēc, ka cilvēki bija tik ļauni un negodīgi, un tāpēc, ka viņš bija tikai mazs zēns un nespēja tiem pretoties. arī Linda raudāja. Viņa bija pieaugusi, taču ne tik liela, lai cīnītos pret veselām trim. Arī pret viņu tas nebija godīgi. "Linda, kāpēc viņas darīja tev pāri?"
"Nezinu. Kā lai es zinu?" Viņas vārdus bija grūti saklausīt. jo viņa gulēja uz vēdera, seju iespiedusi spilvenā. "Viņas apgalvo, ka tie vīrieši esot viņu vīrieši," Linda turpināja; un šķita, ka viņa nemaz nerunā ar Džonu; šķita, ka viņa runā ar kādu citu, kurš ir viņā pašā. Tā bija gara saruna, kuru Džons nesaprata; un beigās Linda ieraudājās vēl skaļāk.
"Ak, Linda, neraudi! Neraudi!"
Džons piekļāvās viņai klāt. Aplika roku viņai ap kaklu. Linda iesaucās: "Ai. uzmanies! Mans plecs! Ai!" Un viņa spēcīgi atgrūda Džonu. Viņa galva atsitās pret sienu. "Mazais idiots!" viņa uzbrēca; un tad pēkšņi sāka viņu pļaukāt. Sita un sita…
"Linda!" viņš iekliedzās. "Ai, māt, nevajag!"
"Es neesmu tava māte! Es negribu būt tava māte!"
"Bet Linda… Ai!" Viņa bija iecirtuši viņam pliķi.
"Pārvērtusies par mežoni!" viņa auroja. "Un dzemdē kā dzīvnieks… Ja nebijis tevis, es būtu gājusi pie inspektora, es būtu varējusi tikt prom. Bet ne jau ar mazu bērnu! Tas būtu bijis pārāk liels kauns."
Džons manīja, ka Linda atkal grasās viņu pļaukāt, un pacēla rokas, lai aizsargātu seju. "Ai, nevajag, Linda, lūdzu, nevajag!"
"Mazais nezvērs!" Viņa norāva lejup Džona roku; seja tagad bija atsegta.
"Nevajag, Linda!" Viņš aizvēra acis, gaidīdams sitienu.
Bet viņa nesita. Pēc maza brītiņa viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka Linda skatās uz viņu. Viņš pūlējās Lindai uzsmaidīt. Pēkšņi viņa apkampa Džonu un apbēra viņu ar skūpstiem.
Lāgiem, vairākas dienas pēc kārtas, Linda vispār necēlās augšā. Viņa gulēja gultā un skuma. Vai arī dzēra Popē nesto dziru, daudz smējās un tad aizmiga. Dažreiz viņa vēma. Bieži viņa aizmirsa nomazgāt Džonu, un nebija ko ēst, tikai auksti kukurūzas plāceņi. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad Linda bija atradusi tos mazos dzīvnieciņus viņa matos, kā viņa kliedza un kliedza.
* * *
laimīgākie brīži bija tie, kad Linda stāstīja viņam par Citādo vietu. "Un tur tiešām var lidot, kad vien grib?"
"Kad vien grib." Un Linda stāstīja viņam par skaisto mūziku, kas skan no kastītes, par visām tām skaistajām spēlēm, ko tur var spēlēt, un par gardajiem ēdieniem un dzērieniem, par gaismu, kas iemirdzas, ja nospiež mazu podziņu sienā, par ainām, ko var dzirdēt un aptaustīt, un saost, un arī redzēt, un par vēl vienu kastīti, kura izdveš jaukas smaržas, un par sārtajām, zaļajām, zilajām un sudrabainajām celtnēm, tik augstām kā kalni, un par to, ka visi ir laimīgi, neviens nekad neskumst un nedusmojas, un ikviens pieder ikvienam, un par kastītēm, kurās redzams un dzirdams, kas notiek pasaules otrā malā, un par bērniem skaistās, tīrās pudelēs, — viss tik tīrs, nekādu nejauku smaku, itin nekādu netīrumu, — un neviens nekad nav vientuļš, visi dzīvo kopā un ir tik priecīgi un laimīgi gluži kā vasaras dejās šeit, Malpaisā, tikai vēl daudz laimīgāki, un laime turpinās katru dienu, katru dienu… Džons klausījās stundām ilgi. Un lāgiem, kad viņš un pārējie bērni nogura no spēlēšanās, kāds no pueblo vecajiem vīriem tajos svešajos vārdos stāstīja viņiem par dižo Pasaules Pārveidotāju un par ilgo cīņu starp Labo Roku un Kreiso Roku, starp Slapjumu un Sausumu; par Avonavilonu, kurš, naktī domādams, radījis lielu miglu un tad no šīs miglas izveidojis visu pasauli; par Zemes Māti un Debesu Tēvu; par Aliaijutu un Marsailemu, Kara un Veiksmes dvīņiem; par Jēzu un Pukongu; par Mariju un Etsanatlehi, sievieti, kura spēj atjaunoties; par Lagūnas Melno Akmeni un lielo Ērgli, un Akomas Dievmāti. Savādi stāsti, kuri Džonam šķita vēl brīnišķāki. jo tika stāstīti svešos vārdos un ne gluži izprasti. Gulēdams gultā, viņš mēdza domāt par Debesīm un Londonu, un Akomas Dievmāti, un neskaitāmām bērnu rindām tīrās pudelēs, un Jēzu, kurš lido augšup, un Lindu, kura lido augšup, un lielo Pasaules Inkubatoru direktoru, un Avonavilonu.
Ciemos pie Lindas nāca daudz vīriešu. Puikas sāka rādīt uz Džonu ar pirkstiem. Savādajos svešajos vārdos viņi teica, ka Linda esot slikta; viņi apsaukāja Lindu vārdos, kurus Džons nesaprata, tomēr zināja, ka tie ir slikti vārdi. Kādu dienu puikas dziedāja par Lindu dziesmu, dziedāja to vēl un vēlreiz. Džons meta viņiem ar akmeņiem. Viņi meta pretī: ass akmens pāršķēla viņam vaigu. Asinis negribēja stāties; viņš bija asinīs no galvas līdz kājām.