Linda iemācīja viņam lasīt. Ar ogles gabaliņu viņa zīmēja uz sienas attēlus — sēdošu dzīvnieku, bērnu pudelē; tad viņa rakstīja burtus. Kaķis kokā. Suns sētā. Viņš mācījās ātri un viegli. Kad viņš prata izlasīt visus vārdus, ko Linda rakstīja uz sienas, viņa atvēra savu lielo koka lādi un no īso, jocīgo, sarkano bikšu apakšas, kuras nekad nenēsāja, izvilka plānu, mazu grāmatiņu. Džons to bija redzējis bieži. "Kad paaugsies lielāks." Linda bija teikusi, "varēsi to lasīt." Nu, tagad viņš bija gana liels. Viņš jutās lepns. "Baidos, ka tā tev neliksies diez cik aizraujoša," Linda sacīja. "Bet tā ir vienīgā, kas man pieder." Viņa nopūtās. "Ja tu redzētu skaistās lasāmmašīnas, kas mums bija Londonā!" Džons sāka lasīt. Embrija ķīmiskā un bakterioloģiskā apstrāde. Praktiskie norādījumi Embriju noliktavas beta darbiniekiem. Viņam vajadzēja ceturtdaļstundu, lai izlasītu nosaukumu vien. Viņš nosvieda grāmatu zemē. "Riebīga, riebīga grāmata!" viņš iesaucās un sāka raudāt.
Puikas joprojām skandināja savu šausmīgo dziesmu par Lindu. Dažreiz viņi arī izsmēja Džonu par to, ka viņš ir tik noskrandis. Kad viņam saplīsa kāds apģērba gabals, Linda neprata to salāpīt. Viņa stāstīja, ka Citādajā vietā cilvēki metot prom saplīsušās drēbes un vietā dabūjot jaunas. "Skrandulācis, skrandulācis!" puikas kliedza viņam nopakaļ. 'Toties es protu lasīt," viņš nodomāja, "bet viņi neprot. Viņi pat nezina, ko nozīmē lasīt." Ja viņš pietiekami cītīgi domāja par lasīšanu, bija diezgan viegli izlikties, ka zēnu zobgalības viņu neaizskar. Viņš palūdza, lai Linda atkal iedod viņam grāmatu.
Jo vairāk puikas rādīja ar pirkstiem un dziedāja, jo cītīgāk Džons lasīja. Drīz viņš itin labi prata izlasīt visus vārdus. Pat visgarākos. bet ko tie nozīmēja? Viņš jautāja Lindai; taču pat tad, ja viņa varēja atbildēt, tas neko daudz neizskaidroja. Un lielākoties viņa nevarēja atbildēt nemaz.
"Kas ir ķimikālijas?" Džons jautāja.
"Ak. nu, piemēram, magnija sāļi vai alkohols, ar kura palīdzību panāk, lai deltas un epsiloni ir mazi un atpalikuši, un kalcija karbonāts kauliem, un tamlīdzīgas lietas."
"Linda, bet kā taisa ķimikālijas? No kurienes tās rodas?"
"Nu, es nezinu. Tās dabū no pudelēm. Un, kad pudeles tukšas, tad no ķīmijas noliktavas jāpaprasa vēl. Tās laikam taisa ķīmijas noliktavas darbinieki. Vai arī viņiem tās atved no rūpnīcas. Nezinu. Nekad neesmu nodarbojusies ar ķīmiju. Man vienmēr bija jāstrādā tikai ar embrijiem."
Tāpat bija ar visu citu. par ko Džons viņai jautāja. Linda nekad neko nezināja. Pueblo vecajiem vīriem bija daudz noteiktākas atbildes.
"Cilvēku un visu radījumu sēklu, saules sēklu un zemes sēklu, un debesu sēklu — to visu Avonavilona radīja no Augšanas Miglas. Redz, pasaulei ir četri klēpji; un viņš ielika sēklas zemākajā no četriem klēpjiem. Un sēklas pamazām sāka dīgt…"
Kādu dienu (vēlāk Džons izrēķināja, ka tas laikam būs noticis drīz pēc viņa divpadsmitās dzimšanas dienas) viņš pārnāca mājās un guļamistabā uz grīdas atrada mētājamies grāmatu, kuru nekad agrāk nebija redzējis. Tā bija bieza un izskatījās ļoti veca. Iesējumu bija apgrauzušas peles; dažas lapas bija izkritušas un saņurcījušās. Viņš pacēla grāmatu un paskatījās titullapā: grāmata saucās "Viljama Šekspīra Kopotie raksti".
Linda gulēja gultā, no krūzītes palēnām dzerdama drausmīgo, smirdīgo meskalu. "To atnesa Popē," viņa noteica. Viņas balss bija zema, aizsmakusi un svešāda. "Tā atradās vienā no Antilopes kivas lādēm. Tur tā esot nogulējusi simtiem gadu. Manuprāt, tas ir tiesa, jo es to pašķirstīju, un tā ir pilna ar blēņām. Necivilizēta. Tomēr tā būs gana laba, lai tu vingrinātos lasīt." Viņa iedzēra pēdējo malku, nolika krūzīti uz grīdas pie gultas, pagriezās uz sāniem, pāris reižu nožagojās un aizmiga.
Džons uz labu laimi atvēra grāmatu.
Nē, tik dzīvot
Un likties sviedros iegulētā guļā,
Sust izvirtībā, tīksmē miesaskārā
Kā cūku stallī…
Savādie vārdi virmoja viņa prātā; dārdēja kā runājošs pērkons; kā bungas vasaras dejās, ja vien bungas spētu runāt; kā vīri, kas dziedāja Kukurūzas dziesmu, skaisti, tik skaisti, ka klausoties nāca raudiens; kā vecais Mitsima, kurš skaitīja buramvārdus par putnu spalvām, izgrebtajām nūjiņām, kaula un akmens gabaliņiem — kialhla Isilu silokive silokive. Kiai silu silu, tsithl — , bet vēl labāki par Mitsimas burvestībām, jo nozīmēja vairāk, jo uzrunāja viņu; runāja brīnišķi un tikai pa pusei saprotami, tie bija šausmīgi, skaisti burvju vārdi par Lindu; par Lindu, kas tur gulēja un krāca, tukšo krūzīti nolikusi uz grīdas pie gultas; par Lindu un Popē, Lindu un Popē.
Viņš ienīda Popē aizvien vairāk. Cilvēks var smaidīt un smaidīt un tomēr būt ļaundaris. Nežēlīgs, nodevīgs, izvirtis, bezsirdīgs ļaundaris. Ko šie vārdi īsti nozīmēja? Džons to saprata tikai pa pusei. Taču to burvība bija spēcīga un turpināja dārdēt viņa galvā, un nez kāpēc bija tā, itin kā agrāk viņš nebūtu īsti ienīdis Popē; nebūtu viņu īsti ienīdis, jo nekad nebija spējis izteikt, cik ļoti viņu nīst. Bet tagad viņam bija šie vārdi, šie vārdi kā bungas un dziesmas, un burvestības. Šie vārdi un savādais stāsts, no kura tie ņemti (viņš no tā nesaprata nenieka, tomēr tas bija brīnišķīgs, brīnišķīgs tik un tā). — tie deva viņam iemeslu nīst Popē; un tie padarīja viņa naidu reālāku; tie pat padarīja reālāku pašu Popē.
Kādu dienu, kad Džons atgriezās no rotaļām, dibenistabas durvis bija vaļā, un viņš ieraudzīja, kā tie abi aizmiguši guļ gultā, — baltā Linda un viņai blakus gandrīz melnais Popē, vienu roku palicis viņai zem pleciem, otru tumšo plaukstu uzlicis uz krūts, viena no viņa garajām bizēm vijās pār Lindas kaklu kā melna čūska, kas cenšas viņu nožņaugt. Uz grīdas blakus gultai stāvēja Popē ķirbja pudele un krūzīte. Linda krāca.
Džonam šķita, ka viņa sirds ir pazudusi, atstājot krūtīs robu. Viņš bija tukšs. Tukšs un auksts, šķebīguma pārņemts un apreibis. Viņš atspiedās pret sienu, lai nomierinātos. Nežēlīgs, nodevīgs, izvirtis… Kā bungas, kā vīri, kas dzied kukurūzai, kā burvestība šie vārdi bez mitas atkārtojās viņa prātā. Viņam vairs nesala, viņam pēkšņi kļuva karsti. Vaigi kvēloja asiņu uzplūdā, istaba acu priekšā sašūpojās un satumsa. Viņš nošņirkslināja zobus. "Es viņu nogalināšu, es viņu nogalināšu, es viņu nogalināšu," viņš skaitīja. Un pēkšņi atausa vēl citi vārdi.
Kad gulēs piedzēries vai nikni trakos,
Vai gultā priecīgs piekops asinsgrēku…
Burvestība bija viņa pusē, burvestība izskaidroja un deva pavēles. Viņš atkāpās priekšistabā. "Kad gulēs piedzēries…" Uz grīdas pie pavarda mētājās gaļas griežamais nazis. Džons to pacēla un uz pirkstgaliem tuvojās dibenistabas durvīm. "Kad gulēs piedzēries, piedzēries…" Viņš metās pār istabu un dūra — ak, šīs asinis! — dūra vēl, Popē modās no miega, Džons pacēla roku, lai durtu vēl, bet rokas locītava lika sagrābta, saturēta un — ak, ak! — izgriezta. Viņš nespēja pakustēties, viņš bija slazdā, un tepat bija Popē mazās, melnās ačeles, pavisam tuvu, un tās blenza viņa acīs. Viņš novērsās. Popē kreisajā plecā bija divas brūces. "Vai, asinis!" Linda vaimanāja. "Asinis!" Viņa nekad nebija spējusi skatīties uz asinīm. Popē pacēla otru roku — lai viņam sistu. Džons nodomāja. Viņš saspringa, gaidīdams sitienu. Bet roka tikai saņēma viņu aiz zoda un pagrieza ar seju pret Popē, un viņam atkal bija jāskatās Popē acīs. Ilgu laiku, stundām un stundām. Un pēkšņi — tur neko nevarēja darīt — viņš sāka raudāt. Popē izplūda smieklos. "Ej!" viņš teica svešajos indiāņu vārdos. "Ej, mans brašais Ahaijuta!" Džons ieskrēja otrā istabā, lai slēptu asaras.