'Tev ir piecpadsmit gadu," indiāņu vārdiem sacīja vecais Mitsima. "Tagad es mācīšu tev strādāt ar mālu."
Notupušies upes malā, viņi strādāja kopā.
"Vispirms," Mitsima teica, saņēmis plaukstās samitrināta māla piku, "mēs uztaisīsim mazu mēnestiņu." Vecais vīrs saspieda piku diskā, tad uzlocīja stūrus augšup; mēness pārvērtās par dobu kausiņu.
Gausi un neveikli Džons atdarināja vecā vīra smalkās kustības.
"Mēness, kauss un tagad čūska." Otru māla piku Mitsima saritināja garā, lokanā cilindrā, salieca to aplī un uzspieda uz kausa malas. "Tad vēl viena čūska. Un vēl viena. Un vēl viena." Apli pēc apļa Mitsima izveidoja poda malas; tas bija šaurs, tad izvelbās, uz augšu atkal sašaurinājās. Mitsima spaidīja un pliķēja, glāstīja un skrāpēja; un tas beidzot tapa — labi pazīstamajā Malpaisas ūdens poda veidolā, tikai nevis melns, bet krējumaini balts un vēl aizvien mīksts. Džona pods stāvēja blakus Mitsimas darinājumam kā greiza parodija. Skatoties uz abiem podiem, viņam sanāca smiekli.
"Bet nākamais būs labāks," viņš noteica un sāka mitrināt jaunu māla piku.
Veidošana, formas piešķiršana, sajūta, ka pirksti iegūst prasmi un spējas, — tas sniedza viņam neparastu prieku. "Vitamīns D un vitamīns A," viņš strādādams klusu dungoja, "eļļa aknā, menca jūriņā." Un dziedāja arī Mitsima — dziesmu par lāča medībām. Viņi strādāja visu dienu, un visu dienu Džons bija dziļas, aizraujošas laimes pārņemts.
"Nākamziem," vecais Mitsima teica, "es tev iemācīšu taisīt šaujamloku."
***
Viņš ilgi stāvēja ārpusē pie mājas; un beidzot ceremonijas mājā bija galā. Durvis atvērās; viņi nāca ārā. Kothlu iznāca pirmais, labā roka izstiepta un cieši sažņaugta dūrē, it kā turētu dārgu akmeni. Tieši tāpat izstiepusi sažņaugto dūri, viņam sekoja Kiakimē. Viņi soļoja klusēdami, un aiz viņiem klusēdami gāja brāļi, māsas, brālēni, māsīcas un viss veco ļaužu bars.
Izgājuši no pueblo, viņi devās pāri plakankalnam. Pie klints kraujas viņi apstājās ar seju pret agro rīta sauli. Kothlu atvēra plaukstu. Uz delnas balta vīdēja šķipsniņa kukurūzas miltu; viņš uzpūta tiem dvašu, nomurmināja dažus vārdus un tad svieda saujiņu balto putekļu pretim saulei. Kiakimē darīja to pašu. Tad priekšā izgāja Kiakimē tēvs un. pacēlis spalvām rotātu lūgšanu spieķi, noturēja garu lūgšanu, pēc tam aizsvieda spieķi turpat, kur bija aizlidojuši kukurūzas milti.
"Viss ir galā," skaļi noteica vecais Mitsima. "Viņi ir apprecināti."
"Mjā." Linda ierunājās, kad viņi devās atpakaļ, "man gan šķiet, ka nav vērts rīkot tādu jezgu tik sīka iemesla dēļ. Ja civilizētā valstī puisis grib dabūt meiteni, tad viņš vienkārši… Kur tu iesi. Džon?"
Viņš nelikās dzirdam Lindas saucienu, tikai skrēja prom, prom, kaut kur, lai būtu viens.
Viss ir galā. Viņa prātā atbalsojās vecā Mitsimas vārdi. Galā, galā… Klusēdams un no liela attāluma, tomēr stipri, izmisīgi, bezcerīgi viņš bija mīlējis Kiakimē. Un tagad viss bija galā. Viņam bija sešpadsmit gadu.
Kad spīd pilnmēness. Antilopes kivā tiek atklāti noslēpumi. tiek radīti un glabāti noslēpumi. Zēni ieiet kivā un atgriežas kā vīri. Visi zēni baidījās un reizē juta nepacietību. Un tā diena beidzot pienāca. Saule norietēja, uzlēca mēness. Džons gāja citiem līdzi. Tumšie vīri stāvēja pie kivas ieejas; sarkani apgaismotajos dziļumos nolaidās trepes. Pirmie zēni jau bija sākuši kāpt lejup. Pēkšņi viens no vīriem spēra soli uz priekšu, satvēra Džonu aiz rokas un izvilka laukā no zēnu rindas. Viņš izrāvās un iespruka atpakaļ savā vietā starp citiem. Šoreiz vīrietis viņam iesita, plūca viņu aiz matiem. 'Tas nav tev, baltmati!" — "Tas nav kuces dēlam," noteica kāds no pārējiem vīriešiem. Zēni smējās. "Ej prom!" Un, kad viņš vēl vilcinājās bariņa malā, vīri vēlreiz uzkliedza: "Ej prom!" Viens no tiem pieliecās, pacēla akmeni, meta. "Prom, prom, prom!" Sacēlās akmeņu krusa. Asinīm noplūdis, viņš ieskrēja tumsā. No sarkani apgaismotās kivas skanēja dziedāšana. Pa trepēm bija nokāpis arī pats pēdējais zēns. Viņš bija palicis gluži viens.
Gluži viens aiz pueblo robežām, plakankalna kailajā klajumā. Klints mēnesnīcā vizēja kā izbalējuši kauli. Dziļi ielejā, uz mēnesi gaudoja koijoti. Nobrāzumi viņam smeldza, brūces joprojām asiņoja; bet nejau aiz sāpēm viņš raudāja; viņš raudāja tāpēc, ka bija gluži viens, tāpēc, ka viens pats bija izraidīts šajā skeletam līdzīgajā klinšu un mēness pasaulē. Aizas malā viņš apsēdās. Mēness palika viņam aiz muguras; viņš raudzījās lejup, plakankalna melnajā ēnā, nāves melnajā ēnā. Vajadzēja tikai vienu soli, vienu mazu lēcienu… Viņš izstiepa mēnesnīcā labo roku. No skrambas uz locītavas joprojām sūcās asinis. Ik pēc pāris sekundēm nokrita piliens, tumšs, gandrīz bezkrāsains mirušajā gaismā. Krīt, krīt, krīt. Rīt un rīt, un rīt…
Viņš bija atklājis Laiku un Nāvi, un Dievu.
— Viens, allaž viens, jauneklis sacīja.
Šie vārdi Bernarda prātā modināja žēlabainu atbalsi. Viens, viens… Un es tieši tāpat, viņš pateica uzticēšanās uzplūdā. Drausmīgi viens.
— Vai patiesi? Džons izskatījās pārsteigts. Biju domājis, ka Citādajā vietā… Jo Linda stāstīja, ka tur neviens nekad neesot vientuļš.
Bernards apjucis nosarka. Redziet, viņš novērsies nomurmināja, es laikam diezgan stipri atšķiros no vairuma cilvēku. Ja kādam gadās izlīt citādam…
— Jā, tieši tā. Jauneklis palocīja galvu. Ja kāds ir citāds, tad viņš ir lemts vientulībai. Pret viņu visi izturas drausmīgi. Zināt, viņi mani atstūma vienmēr un visur. Kad pārējos zēnus sūtīja pavadīt nakti kalnos — saprotiet, tad, kad jānosapņo, kas ir tavs svētais dzīvnieks, — tad man neļāva iet līdzi pārējiem; man neizpauda nevienu noslēpumu. Bet es to izdarīju pats, viņš piebilda. Piecas dienas neēdu ne miltumiņa un tad kādu nakti viens pats aizgāju tajos kalnos. Viņš parādīja ar roku.
Bernards aizbildnieeiski pasmaidīja. Un vai jūs kaut ko nosapņojāt? viņš jautāja.
Jauneklis pamāja. Bet es nedrīkstu jums pateikt, ko. Mirkli viņš klusēja un tad klusām turpināja: Reiz es izdarīju kaut ko tādu, ko nedarīja neviens cits: vasarā, dienasvidū, es nostājos pie klints izplestām rokām, kā Jēzus pie krusta.
— Ak tu mūžs, kādēļ?
— Es gribēju zināt, kā tas ir — būt sistam krustā. Karāties pie tā saulē…
— Bet kādēļ?
— Kādēļ? Nu… Viņš sastomījās. Jo es jutu, ka tas man jādara. Ja jau Jēzus spēja to izturēt. Un ja esi izdarījis kaut ko sliktu… Turklāt es jutos nelaimīgs; tas bija vēl viens iemesls.
— Savāds paņēmiens, kā nejusties nelaimīgam, Bernards noteica. Tomēr padomājis nosprieda, ka tur tomēr ir kāda jēga. Tas ir labāk nekā dzert somu…
— Pēc kāda laiciņa es noģību, jauneklis sacīja. Nokritu knūpus zemē. Vai redzat šo rētu? Viņš atglauda no pieres biezos, dzeltenos matus. Atklājās rēta — bāla rieva labajos deniņos.
Bernards paskatījās un viegli nodrebējis, steigšus novērsās. Apstrāde bija padarījusi viņu ne tik daudz līdzcietīgu, cik pārlieku jūtīgu. Jau slimības vai brūču pieminēšana vien viņu ne tikai šausmināja, bet pat šķita pretīga un šķebinoša. Tāpat kā netīrība, kroplība vai vecums. Viņš žigli mainīja tematu.
— Sakiet — vai jūs vēlētos doties mums līdzi uz Londonu? viņš jautāja, izdarīdams pirmo gājienu kampaņā, kuras stratēģiju bija sācis slepus izstrādāt jau kopš tā brīža, kad mazajā mājiņā bija atskārtis, kurš ir šī jaunā mežoņa "tēvs". Vai jūs to vēlētos?