Jaunekļa seja atplauka. Vai jūs runājat nopietni?
— Protams; tas ir, ja es saņemšu atļauju.
— Un Lindai arī?
— Nu… Viņš šaubīdamies vilcinājās. Tas derdzīgais radījums! Nē, tas nebija iespējams. Ja vien, ja vien… Bernardam pēkšņi ienāca prātā, ka tieši viņas derdzīgums varētu būt ārkārtīgi vērtīgs. — Nu. protams! viņš iesaucās, izpirkdams sākotnējo vilcināšanos ar skaļu, pāri plūstošu sirsnību.
Jauneklis dziļi ievilka elpu. Ja iedomājas, ka piepildīsies tas, par ko esmu sapņojis visu mūžu! Vai atceraties Mirandas vārdus?
— Kas ir Miranda?
Taču jauneklis acīmredzot nebija dzirdējis jautājumu.
— Tu brīnums! viņš teica, un acis viņam mirdzēja, seja bija koši pietvīkusi. — Cik daudz visapkārt dižu radību! Cik skaists ir ļaužu dzimums! Viņš spēji pietvīka vēl tumšāk; viņš domāja par Linainu, par eņģeli tumšzaļā viskozē, starojošu jaunību, ar koptu ādu, apaļīgu, labvēlīgi smaidošu. Balss viņam ietrīsējās. — Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, viņš iesāka, tad piepeši aprāvās; asinis bija aizplūdušas no vaigiem; viņš bija bāls kā krīts. — Vai jūs esat precējies ar viņu? viņš jautāja.
— Ko?
— Precējies. Tā — uz mūžu. Indiāņu vārdos mēdz sacīt "uz mūžu"; to vairs nevar šķirt.
— Ford, nē! Bernardam gribot negribot bija jāsmejas.
Iesmējās arī Džons, taču cita iemesla dēļ — viņš smējās aiz vistīrākā prieka.
— Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, viņš atkārtoja. Ak. brīnišķīgā jaunā pasaule, kur tādi ļaudis mīt! Brauksim tūliņ!
— Dažreiz jūs runājat gaužām ērmīgi, Bernards sacīja, dziļā izbrīnā ieplestām acīm skatīdamies uz jauno vīrieti.
— Turklāt — vai jums nederētu nogaidīt, līdz tiešām ieraudzīsiet jauno pasauli?
DEVĪTĀ NODAĻA
Pēc šīs dīvainību un šaušalu pilnās dienas Linaina uzskatīja, ka ir pelnījusi pilnīgas un galīgas brīvdienas. Tiklīdz viņi bija atgriezušies atpūtas namā, viņa iedzēra sešas pusgrama somas tabletes, likās gultā un pēc desmit minūtēm bija devusies kosmiskā mūžībā. Iespēja atgriezties laikā viņu gaidīja ne ātrāk kā pēc astoņpadsmit stundām.
Tikmēr Bernards platām acīm gulēja tumsā un domāja. Viņš iemiga tikai ilgi pēc pusnakts. Ilgi pēc pusnakts; taču šis bezmiegs nepalika neauglīgs; tagad viņam bija plāns.
Nākamajā rītā precīzi desmitos no sava helikoptera izkāpa zaļā formastērpā ģērbies oktorons. Bernards viņu gaidīja starp agavēm.
Mis Krauna ir devusies somas brīvdienās, viņš paskaidroja. Diez vai viņa atgriezīsies pirms pieciem. Tāpēc mums ir septiņas stundas laika.
Viņš varēja aizlidot uz Santafē, nokārtot visu, kas nepieciešams, un atgriezties Malpaisā, pirms viņa vispār būs pamodusies.
— Vai ir droši atstāt viņu šeit vienu?
— Tikpat droši kā lidot ar helikopteru, oktorons apliecināja.
Viņi iekāpa lidaparātā un nekavējoties devās ceļā. Desmitos trīsdesmit četrās viņi nolaidās uz Santafē Galvenā pasta jumta; desmitos trīsdesmit septiņās Bernards bija sazvanījis Pasaules Pārrauga biroju Vaitholā; desmitos trīsdesmit deviņās runāja ar viņa fordības ceturto privātsekretāru: desmitos četrdesmit četrās atkārtoja savu stāstu pirmajam sekretāram, un desmitos četrdesmit septiņās ar pusi minūtēs viņam pie auss ieskanējās paša Mustafas Monda dobjā, skanīgā balss.
Es uzdrīkstējos domāt, Bernards izstomīja, ka šis gadījums jums, jūsu fordība, liksies pietiekami zinātniski interesants…
— Jā, tas man liekas pietiekami zinātniski interesants. dobjā balss teica. Vediet šos divus īpatņus sev līdzi uz Londonu!
Jūsu fordība, jūs, bez šaubām, zināt, ka man būs nepieciešama īpaša atļauja…
— Vajadzīgie rīkojumi jau šo pašu brīdi tiek nosūtīti Rezervāta uzraugam. Mustafa Monds sacīja. Jūs nekavējoties dosieties uz Uzrauga biroju. Ar laburītu, mister Marks!
Iestājās klusums. Bernards nolika klausuli un steidzās augšup, uz jumta.
— Uz Uzrauga biroju! viņš pavēlēja zaļajam gamma oktoronam.
Desmitos piecdesmit četrās Bernards sarokojās ar Uzraugu.
— Priecājos, mister Marks, priecājos. Dārdošā balss skanēja goddevīgi. Mēs nupat saņēmām īpašus rīkojumus…
— Zinu, Bernards viņu pārtrauca. — Pirms brīža es runāju pa telefonu ar viņa fordību. Garlaikotais tonis lika noprast, ka viņš ir pieradis runāt ar viņa fordību katru mīļu dienu. Viņš atzvila krēslā. Esiet tik laipns un pēc iespējas ātri veiciet visus nepieciešamos pasākumus! Pēc iespējas ātri, viņš ar uzsvaru atkārtoja. Viņš bezgala izbaudīja šo situāciju.
Vienpadsmitos trijās Bernardam kabatā bija visi nepieciešamie dokumenti.
— Uz redzēšanos! viņš augstprātīgi sacīja Uzraugam, kurš bija pavadījis viņu līdz lifta durvīm. Uz redzēšanos!
Bernards devās uz viesnīcu, iegāja vannā, pēc vibrovakuuma masāžas elektrolītiski noskuvās, noklausījās rīta ziņas, pusstundu paskatījās televizoru, nesteidzīgi ieturēja pusdienas un pustrijos kopā ar oktoronu atgriezās Malpaisā.
* * *
Jauneklis stāvēja pie atpūtas nama.
— Bernard! viņš sauca. Bernard! Atbildes nebija.
Savos briežādas mokasīnos viņš bez skaņas uzskrēja augšup pa kāpnēm un paraustīja durvju rokturi. Durvis bija aizslēgtas.
Viņi bija prom! Prom! Tas bija pats briesmīgākais, kas ar viņu jebkad noticis. Viņa bija lūgusi, lai viņš atnāk ciemos, bet tagad abi bija prom. Džons apsēdās uz kāpnēm un sāka raudāt.
Pēc pusstundas viņš iedomājās ieskatīties pa logu. Vispirms viņš ieraudzīja zaļu ceļasomu, uz kuras bija uzkrāsoti iniciāli L.K. Gluži kā liesma viņā uzplaiksnīja prieks. Viņš pacēla akmeni. Sasistais stikls nošķindēja uz grīdas. Mirkli vēlāk Džons jau bija istabā. Viņš atvēra zaļo ceļasomu; un piepeši viņš ieelpoja Linainas smaržas, piepildīja savas plaušas ar viņas būtības esenci. Sirds viņam sitās kā negudra; mirkli gandrīz sāka zust samaņa. Tad viņš noliecās pār šo dārgo ceļasomu, pieskārās, pārcilāja, pētīja. Linainas viskozes velvēta šortu rezerves pāra rāvējslēdzējs sākumā bija mīkla, tad atrisinājās un pārvērtās priekā. Švirks un švirks; švirks un atkal švirks; viņš jutās kā apburts. Viņas zaļās rīlakurpes bija pats skaistākais, ko Džons jebkad bija redzējis. Viņš atlocīja pāri rāvslēdžainu kreklbiksīšu, nosarka, steigšus nolika tās atpakaļ; toties noskūpstīja iesmaržinātu acetāta mutautiņu un aptina sev ap kaklu šalli. Atvēris mazu kārbiņu, viņš izbēra smaržīga pūdera mākoni. Rokas no tā kļuva gluži miltainas. Viņš tās noslaucīja pret krūtīm, pret pleciem, pret kailajiem delmiem. Cik buivīga smarža! Viņš aizvēra acis; paberzēja vaigu pret savu iepūderēto delmu. Maigas ādas pieskāriens vaigam, nāsīs muskusa puteklīšu smarža — viņas reālā klātbūtne. Linaina, Džons čukstēja. Linaina!
Kāds troksnītis lika viņam satrūkties un vainīgi atskatīties. Nolaupītās mantas viņš sabāza atpakaļ ceļasomā un aizvēra to; tad ieklausījās vēlreiz, paskatījās ciešāk. Nekādu dzīvības zīmju, ne skaņas. Tomēr viņš nepārprotami bija kaut ko dzirdējis — kaut ko līdzīgu nopūtai vai dēļa čīkstam. Uz pirkstgaliem pielavījies pie durvīm, Džons tās piesardzīgi atvēra un ieraudzīja plašu kāpņu laukumu. Laukuma pretējā pusē bija citas, pavērtas durvis. Viņš izgāja, pavēra vairāk, palūrēja.
Tur zemā gultā, atmestu palagu, tērpusies sārtā vienlaidu rāvslēdžpidžamā, cieši iemigusi, gulēja Linaina. tik skaista savu cirtu vainagā, tik aizkustinoši bērnišķīga, sārtiem kāju pirkstiņiem un nopietnu, iemigušu sejiņu, tik uzticības pilna alslābušo roku un atmaigušo locekļu bezpalīdzībā, ka Džonam acīs sariesās asaras.