Выбрать главу

Ar nebeidzamu un gluži lieku piesardzību —jo diez vai pat pistoles šāviens spētu atsaukt Linainu no somas brīvdie­nām pirms paredzētā laika —viņš iegāja istabā un nometās ceļos pie gultas. Viņš lūkojās, viņš lauzīja rokas, lūpas viņam kustējās. Tās acis. viņš nočukstēja,

— Tās acis. matus, vaigu, gaitu, balsi

Tu stāstā apraksti; ak, to roku.

Pret kuru baltums viss ir melns kā tinte.

Kas zaimo pašas rakstīto; to glāstu.

Pret kum gulbja dūnas raupjas šķiet.

Apkārt spindzēja muša; Džons to aizgainīja. "Mušai," viņš atcerējās,

"Tai atļauts

To balto brīnumu — Džuljetas roku skart

Un nozagt svētlaimi no viņas lūpām,

Kas, kautrīgas un neaiztikti šķīstas.

Jau sarkst, tik iedomājot skūpstu vien."

lēni lēnītiņām, kā cilvēks, kurš vilcinādamies sniedzas uz priekšu, lai noglāstītu biklu un, iespējams, diezgan bīstamu putnu, Džons izstiepa roku. Tā trīsēdama palika gaisā collas atstatumā no slābanajiem pirkstiem, teju vai pieskardamās tiem. Vai viņš uzdrīkstējās? Vai rupjā roka uzdrīkstējās grēkot… Nē. viņš neuzdrīkstējās. Putns bija pārāk bīstams. Roka atkal noslīga lejup. Cik viņa bija skaista! Cik skaista!

Te pēkšņi Džons apjēdza, ka patlaban domā — vaja­dzētu tikai satvert rāvējslēdzēju pie viņas kakla un spēcīgi pavilkt to vienu vienīgu reizi… Viņš aizvēra acis, papurināja galvu, kā suns purina ausis, izlīdis no ūdens. Cik pretīga doma! Viņam bija par sevi kauns. Tīra, jaunavīga kautrība…

Gaisā atskanēja dūkoņa. Vai vēl viena muša, kas mē­ģināja nozagt svētlaimi? Lapsene? Viņš paskatījās, neko neieraudzīja. Dūkoņa kļuva arvien skaļāka un sabiezēja aiz­slēģotajiem logiem. Helikopters! Džons panikā pietrūkās kājās, ieskrēja otrajā istabā, izlēca pa atvērto logu, metās uz priekšu pa taku starp slaikajām agavēm un paguva sagaidīt Bernardu Marksu, kad viņš izkāpa no helikoptera.

DESMITĀ NODAĻA

Visu četrtūkstoš elektrisko pulksteņu rādītāji visās četrtūkstoš Blūmsberija Centra telpās rādija divdesmit septiņas minūtes pāri diviem. "Šis rosības strops", kā to patika dēvēt direktoram, dūca čaklā darbā. Visi bija aizņemti, viss ritēja vienmērīgā taktī. Zem mikroskopu lēcām, neganti vicinādami garās astes, spermatozoīdi ar galvu pa priekšu triecās olšūnās; un olšūnas apaugļotas pletās, dalījās vai, ja bija bokanovskizētas, pumpuroja un saasnoja veselās atsevišķu embriju populācijās. Eskalatori no Sociālās predestinācijas telpas rūkdami nolaidās pagrabstāvā, un tur, tumšsarkanajā tumsā, siltumā gozēdamies savā vēderplēves spilvenā, sabaroti ar asins aizstājēju un hormoniem, embriji auga un auga vai arī saindēti nīkuļoja, līdz kļuva par epsiloniem. Kustīgie plaukti, klusu rūkdami un dūkdami, cauri nedēļām un sakoncentrē­tām mūžībām nemanāmi slīdēja uz turieni, kur Izliešanas telpā tikko izpudeļotie bērni izbrēca savu pirmo šausmu un pārsteiguma kliedzienu.

Dziļākajā pagrabstāvā murrāja dinamomašīnas. augšup, lejup šaudījās lifti. Visos vienpadsmit Bērnistabu stāvos bija barošanas laiks. Tūkstoš astoņsimt bērnu, katrs apgādāts ar rūpīgi sastādītu etiķeti, no tūkstoš astoņsimt pudelītēm vienlaikus sūca savu pasterizētā ārējā sekrēta pinti.

Desmit guļamistabu stāvos virs viņiem puisīši un meitenītes, kuri vēl bija pietiekami mazi, lai viņiem būtu nepieciešams pēcpusdienas miegs, strādāja tikpat čakli kā visi pārējie, paši to nenojauzdami, un zemapzinīgi klausījās hipnopēdiskās lekcijas par higiēnu un biedrošanos, par šķiras apziņu un mazbērna mīlas dzīvi. Savukārt vēl augstāk at­radās rotaļu telpas, un. tā kā laiks bija kļuvis lietains, tur deviņsimt lielāku bērnu izklaidējās ar klucīšiem, māla vei­došanu, paslēptu priekšmetu meklēšanu un erotiskām spēlēm.

Zuram, zuirim! strops sanēja rosīgi un priecīgi. Jautri dziedāja jaunās meičas pie savām mēģenēm, predestinatori strādādami svilpoja, un cik lieliski joki tika plēsti Izliešanas telpā pie tukšajām pudelēm! Tomēr direktora seja bija nopietna, sastingusi bardzībā, kad viņš kopā ar Henriju Fos­teru iegāja Apaugļošanas telpā.

Publisks paraugs, viņš sacīja. Šajā telpā, jo augstāko kastu strādnieku šeit ir vairāk nekā jebkurā citā Centra telpā. Liku viņam ierasties šeit pustrijos.

— Savu darbu viņš veic ļoti labi, Henrijs liekulīgā augstsirdībā piezīmēja.

Zinu. Bet tas ir vēl jo lielāks iemesls bardzībai. Intelek­tuālā izcilība uzliek viņam attiecīgu morālu atbildību. Jo lielāks cilvēkam talants, jo lielāka iespēja novirzīties no pareizā ceļa. Labāk lai cieš viens, nevis samaitājas daudzi. Apsveriet šo jautājumu bezkaislīgi, mister Foster. un jūs sapratīsiet, ka nav šaušalīgāka pārkāpuma par savdabīgu uzvedību. Slepkava nogalina tikai indivīdu — un, galu gala, kas gan ir indivīds? Viņš ar plašu žestu norādija uz mikroskopu, mēģeņu un inkubatoru rindām. Mēs bez mazākās piepūles varam radīt jaunus — cik vien mums tīk. Bet savdabība apdraud ne tikai indivīda dzīvību; tā satricina pašu Sabiedrību. Jā, pašu Sa­biedrību, — viņš atkārtoja. Ā, bet tur jau viņš nāk!

Bernards bija ienācis telpā un starp apaugļotāju virtenēm tuvojās abiem. Viņa nervozitāti vāji slēpa mundras pašapziņas plīvurs. Sveicinot: Labrīt, direktor! viņa balss bija nejēdzīgi skaļa, toties, kad viņš, labodams savu kļūdu, sacīja: Jūs lūdzāt, lai ierodos šeit uz sarunu ar jums, balss skanēja smieklīgi klusi, kā pīkstoņa.

— Jā. mister Marks, direktors draudīgi noteica. Es tiešām lūdzu jūs ierasties šeit. Cik zinu, vakar vakarā jūs atgriezāties no brīvdienām.

— Tieši tā, Bernards apstiprināja.

— Tiešši tā, direktors atkārtoja, gluži kā čūska izšņākdams "š" Tad, pēkšņi pacēlis balsi, iebazūnējās: Dāmas un kungi! Dāmas un kungi!

Meiču dungošana pie mēģenēm un mikroskopistu cītīgā svilpošana spēji apklusa. Iestājās klusums; visi skatījās šurp.

— Dāmas un kungi, direktors atkārtoja vēlreiz, atvai­nojiet, ka šādi pārtraucu jūsu darbu. Tā man liek rīkoties nepatīkams pienākums. Sabiedrības drošība un stabilitāte ir apdraudēta. Jā gan, dāmas un kungi, apdraudēta. Šis cilvēks. viņš apsūdzoši norādīja uz Bernardu, šis cilvēks, kurš stāv šeit, jūsu priekšā, šis alfa plus, kuram tik daudz ir dots un no kura attiecīgi tik daudz jāgaida, šis jūsu kolēģis — vai varbūt man būtu jāaizsteidzas notikumiem priekšā un jāsauc viņš par bijušo kolēģi? — ir rupji pievīlis viņam dāvāto uzticību. Ar saviem ķecerīgajiem uzskatiem par sportu un somu, ar savas dzimumdzīves skandalozo savdabību, ar atteikšanos pakļau­ties Mūsu Forda mācībām un ārpus darba stundām uzvesties kā "bērnam pudelē" (te direktors pārmeta T zīmi) viņš ir parādījis sevi kā Sabiedrības ienaidnieku, kā visas Kārtības un Stabilitātes grāvēju, dāmas un kungi, kā sazvērnieku pret pašu Civilizāciju. Šī iemesla dēļ esmu nolēmis viņu atlaist, ar kaunu atlaist no amata, ko viņš ieņēma Centrā; tālāk esmu nolēmis pieprasīt viņa pārcelšanu uz kādu zemākās pakāpes Apakšcentru un, lai šis sods pēc iespējas labāk kalpotu Sa­biedrības interesēm, pēc iespējas tālu no jebkura svarīga populācijas Centra. Islandē viņam būs ļoti maz iespēju ar savu bezfordisko paraugu novest no ceļa citus. Direktors ieturēja pauzi; tad, sakrustojis rokas, draudīgi pievērsās Bernardam. Marks, viņš sacīja, vai varat uzrādīt kādu iemeslu, kurš liegtu man izpildīt sodu, kas jums piespriests?