Выбрать главу

— Jā, varu gan, Bernards ļoti skaļi atbildēja.

Mazliet pārsteigts, tomēr joprojām majestātisks, direk­tors turpināja: — Tad uzrādiet to!

— Tūdaļ. Taču tas ir gaitenī. Acumirkli! Bernards pie­steidzās pie durvīm un atrāva tās vaļā. Nāciet iekšā! viņš pavēlēja, un iemesls ienāca un atklājās visu acīm.

Klātesošajiem aizrāvās elpa, atskanēja izbrīna un draus­mu pilni čuksti; kāda jauna meitene iekliedzās; rāpdamies uz krēsla, lai labāk redzētu, kāds apgāza divas mēģenes ar spermatozoīdiem. Uzblīdusi, ļumīga, starp šiem jaunajiem ķermeņiem, šīm neizķēmotajām sejām izskatīdamās kā dī­vaina un šausminoša pusmūža briesmone, Linda ienāca telpā, valšķīgi starodama bezkrāsainā bezzobu smaidā, un iedama gorīja milzīgos gurnus tādā kustībā, kas bija iecerēta kā pavedinoša šūpošanās. Bernards soļoja viņai līdzās.

— Te viņš ir, Bernards teica, norādīdams uz direktoru.

— Vai tu domāji, ka es viņu nepazīšu? Linda sašutusi noprasīja: tad pievērsās direktoram: Skaidrs, ka es tevi pazinu; Tomakin, es tevi pazītu jebkur, starp tūkstoš citiem! Bet varbūt tu esi piemirsis mani. Vai tu neatceries? Vai tu neatceries, Tomakin? Es esmu tava Linda! Viņa stāvēja un skatījās uz direktoru, piešķiebusi galvu, vēl arvien smaidīda­ma, taču, redzot riebumu direktora pārakmeņotajā sejā, šis smaids arvien straujāk zaudēja pašpaļāvību, iedrebējās un beidzot izdzisa. Vai tu neatceries, Tomakin? viņa atkār­toja trīcošā balsī. Acīs vīdēja nemiers un ciešanas. Pūtainā, ļenganā seja groteski savilkās bezgalīgu skumju grimasē. — Tomakin! Viņa izstiepa rokas. Kāds ieķiķinājās.

— Ko nozīmē, direktors iesāka, — šis drausmīgais…

— Tomakin! Linda metās uz priekšu, aiz muguras pa grīdu vilkās seģene, viņa apvija rokas direktoram ap kaklu un piekļāva seju viņam pie krūtīm.

Atskanēja neapturama smieklu brāzma.

— …šis drausmīgais, rupjais joks! direktors iekliedzās.

Piesarkušu seju viņš pūlējās izrauties no Lindas skāvie­niem. Viņas rokas turējās ar izmisīgu spēku. Bet es esmu Linda, es esmu Linda! Viņas balss noslīka apkārtējo smieklos. Tevis dēļ man piedzima bērns! viņa pārkliedza troksni. Iestājās spējš un šausmīgs klusums; acis apjukušas šaudījās, nezinādamas, kur lai skatās. Direktors pēkšņi nobālēja, mitējās cīnīties un stāvēja, uzlicis plaukstas viņai uz roku locī­tavām, pārbīļa pilnām acīm urbdamies Lindā. Jā, bērns, — un es esmu viņa māte! Šo neķītrību viņa izaicinoši iesvieda briesmīgajā klusumā; tad nokaunējusies piepeši atlaidās no direktora, paslēpa seju plaukstās un sāka šņukstēt. — Toma­kin, tā nebija mana vaina! Es taču vienmēr izpildīju visus noteikumus, vai ne? Vai ne? Vienmēr… nezinu, kā… Tomakin, ja tu zinātu, cik šausmīgi… Tomēr viņš man bija mierinā­jums. Pagriezusies uz durvīm, viņa uzsauca: Džon! Džon!

Viņš tūdaļ ienāca, mirkli pakavējās uz sliekšņa, paska­tījās apkārt, tad ar mokasīnos ieautajām kājām klusu un aši šķērsoja telpu, nokrita ceļos direktora priekšā un skaidrā balsī sacīja: — Mans tēvs!

Šis vārds (jo "tēvs" bija ne tik daudz piedauzīgs kā — ietverdams sevī slēptu mājienu uz kaut ko tādu. kas ir tikai soļa attālumā no bērnu dzemdēšanas derdzīguma un amora­litātes, — vienkārši rupjš, drīzāk neķītra nekā pornogrāfiska nepiedienība), šis komiski neglītais vārds kliedēja spriegumu, kas jau bija kļuvis nepanesams. Atskanēja smiekli — vētraini, gandrīz histēriski, šalts pēc šalts, it kā nemūžam negrasītos rimties. Mans tēvs — un tas bija direktors! Mans tēvs! Ak Ford, ak Ford! Tas nudien bija lieliski! Izsmējīgi saucieni un smieklu rēkoņa uzbrāzmoja ar jaunu spēku, šķita, sejas tūliņ izšķīdīs sīkos gabaliņos, asaras plūda straumēm. Tika apgāz­tas vēl sešas mēģenes ar spermatozoīdiem. Mans tēvs!

Bāls. mežonīgi ieplestām acīm direktors nikni skatījās apkārt, apjukuma un pazemojuma plosīts.

Mans tēvs! Smiekli, kas jau šķita pieklustam, atsākās vēl skaļāk nekā iepriekš. Aizspiedis ausis ar plaukstām, direktors izskrēja no telpas.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Pēc scēnas Apaugļošanas telpā visas Londonas augstā­kās kastas neprātīgi alka ieraudzīt brīnišķo radījumu, kas bija nokritis ceļos pie Inkubatoru un Apstrādes direktora kājām — vai, pareizāk, pie bijušā direktora kājām, jo nabaga vīrs tūliņ pēc tam bija atkāpies no amata un nekad vairs ne­spēra kāju Centrā, — šis radījums bija nokritis ceļos un nosaucis viņu (šis joks bija gandrīz pārāk labs, lai būtu patiess!) par "savu tēvu". Turpretī Linda nepanāca neko; nevienam nebija ne mazākās vēlēšanās redzēt Lindu. Ap­galvot, ka esi māte, — tas jau pārsniedza joka robežas: tā bija neķītrība. Turklāt viņa nemaz nebija īsta mežone, bija izaugusi pudelē un apstrādāta tāpat kā visi citi. tāpēc patiesībā viņai nevarēja būt nekādu dīvainu ideju. Visbei­dzot — un šis bija pats svarīgākais iemesls, kāpēc cilvēki negribēja redzēt nabaga Lindu, —vainīgs bija viņas izskats. Resna; zaudējusi jaunību; ar sliktiem zobiem, pūtainu seju, un vēl šī figūra (Ford!), — skatoties uz viņu, metās slikta dūša, jā, pilnigi slikta dūša. Tāpēc labākie ļaudis bija stingri apņēmušies neskatīties uz Lindu. Un Lindai savukārt nebija nekādas vēlēšanās redzēt viņus. Atgriešanās civilizācijā viņai nozīmēja atgriešanos pie somas, tā bija iespēja gulēl gultā un baudīt nebeidzamas brīvdienas, pēc kurām nebūs jā­mokās ar galvassāpēm vai vemšanas lēkmi, nekad nebūs jājūtas tā, kā pēc pejotla dzeršanas — itin kā viņa būtu iz­darījusi kaut ko tik kaunpilni antisociālu, ka savu mūžu vairs nevarēs skatīties cilvēkiem acis. Soma nemēdza izspēlēt nevienu no šiem nepatīkamajiem jokiem. Somas dāvātās brīvdienas bija pati pilnība, un, ja rīts pēc tām bija netīkams, tad nevis iekšķīgu iemeslu dēļ, bet gan salīdzinā­jumā ar brīvdienu priekiem. Lai izvairītos no tā, brīvdienas vajadzēja padarīt nebeidzamas. Viņa alkatīgi pieprasīja arvien lielākas, arvien biežākas devas. Dakteris Šovs sākumā iebilda; bet tad ļāva viņai saņemt tik daudz somas, cik tīk. Viņa dzēra veselus divdesmit gramus dienā.

Un tas viņu nobeigs pāris mēnešos, dakteris izpauda Bernardam. Kādu dienu elpošanas centru ķers paralīze. Viņa vairs nevarēs paelpot. Beigas. Un labi vien būs. Ja mēs spētu atdot cilvēkiem jaunību, tad, protams, būtu citādi. Bet mēs to nespējam.

Visus pārsteidza tas (jo somas brīvdienās Linda nevie­nam nemaisījās pa kājām, un tas bija ļoti ērti), ka pret šādu rīcību iebilda Džons.

— Bet vai jūs nesaīsināt viņas mūžu, dodot viņai tik lielas devas?

— Vienā ziņā jā, dakteris Šovs atzina. Taču citā ziņā mēs viņas mūžu pagarinām. Jauneklis neizpratnē raudzījās viņā. Soma, iespējams, liek zaudēt dažus gadus no laika, dakteris turpināja. Taču iedomājieties milzīgos, neizmēro­jamos posmus, ko tā var dāvāt ārpus laika! Katras somas brīvdienas ir daļiņa no tā, ko mūsu senči dēvēja par mūžību.

Džons sāka saprast. Mūžība bija mūsu lūpās un acīs, viņš nočukstēja.

— Ko?

— Neko.

— Protams, dakteris Šovs turpināja, cilvēkiem nedrīkst ļaut ceļot prom mūžībā, ja viņiem veicams kāds nopietns darbs. Bet tā kā viņai nekāda nopietna darba nav…

— Vienalga, Džons neatlaidās, nedomāju, ka tas ir pareizi.

Dakteris paraustīja plecus. — Bez šaubām, ja jūs labāk gribat, laiviņa nemitīgi klaigā kā jukusi…

Beigās Džons bija spiests piekāpties. Linda saņēma savu somu. Kopš tā laika viņa palika savā mazajā istabiņā Bernarda daudzdzīvokļu mājas trīsdesmit septītajā stāvā, gultā, ar nemitīgi ieslēgtu radio un televizoru, ar pilošu pačūlijas smaržas krānu un ar somas tabletēm izstieptas rokas attālumā, —tur viņa palika; un tomēr viņas tur nemaz nebija, visu laiku viņa bija prom, bezgalīgi tālu prom, brīv­dienās; brīvdienās kādā citā pasaulē, kur radiomūzika bija skanošu krāsu labirints, slīdošs, trīsuļojošs labirints, kurš (skaisti neizbēgamos līkločos) veda uz absolūtas pārliecības spožo centru; kur televizorā dejojošie tēli bija aktieri kādā neaprakstāmi burvīgā, dziedošā jūtfilmā; kur pilošā pačūlija bija kaut kas vairāk nekā smarža — tā bija saule, tas bija miljons seksofonu, tas bija mīlas glāstos aizrāvies Popē, tikai vēl spēcīgāk, nesalīdzināmi spēcīgāk un bez gala.