— Nē, jaunību atdot mēs nevaram, dakteris Šovs nobeigumā teica. — Tomēr es ļoli priecājos, ka man bijusi iespēja redzēt cilvēka senilitātes paraugu. Sirsnīgs paldies, ka pieaicinājāt mani! Viņš silti paspieda Bernardam roku.
Tāpēc visi centās tikt klāt vienīgi Džonam. Un. tā kā pie Džona varēja piekļūt, vienīgi vēršoties pie Bernarda, viņa oficiāli atzītā sarga, tad Bernards pirmo reizi dzīvē pieredzēja, ka pret viņu izturas ne tikai normāli, bet arī kā pret ārkārtīgi svarīgu personu. Vairs nedzirdēja nekādas baumas par alkoholu viņa asins aizstājējā, nekādas zobgalības par viņa izskatu. Henrijs Fosters izturējās neparasti draudzīgi; Benilo Hūvers uzdāvināja Bernardam sešas paciņas dzimumhormonu košļājamās gumijas; ieradās Predestinatora asistents un gandrīz verdziski izdiedelēja ielūgumu uz vienu no Bernarda rīkotajām vakara ballītēm. Kas atliecās uz sievietēm. Bernardam vajadzēja tikai dot mājienu, ka šāds ielūgums būtu iegūstams, un viņš varēja dabūt, kuru vien gribēja.
— Bernards uzaicināja mani nākamtrešdien iepazīties ar Mežoni! Fanija uzvaroši pavēstīja.
— Ļoti priecājos, Linaina atteica. Un tagad atzīsti, ka attiecībā uz Bernardu biji kļūdījusies! Vai tev nešķiet, ka viņš tiešām ir jauks?
Fanija pamāja. Un, jāteic. viņa piezīmēja, es biju visai patīkami pārsteigta.
Galvenais pudeļotājs, Predestinācijas direktors, trīs Apaugļošanas vadītāju asistentu vietnieki, Emociju tehnoloģijas koledžas Jūtfilmu nodaļas profesors, Vestminsteras Kopienas dzicdātavas dekāns, Bokanovskizāeijas inspektors — Bernarda slaveno paziņu saraksts bija bezgalīgs.
— Un pagājušajā nedēļā es dabūju sešas meitenes, viņš atzinās Helmholcam Vatsonam. Vienu pirmdien, divas otrdien, vēl divas piektdien un vienu sestdien. Un, ja vien man būtu laiks vai vēlēšanās, — vismaz vēl ducis meiču kāroja to pašu…
Šajā lielibā Helmholcs klausījās, tik drūmi un nosodoši klusēdams, ka Bernards apvainojās.
— Tev skauž, viņš noteica.
Helmholcs papurināja galvu. Man tikai ir diezgan skumji, tas arī viss, viņš sacīja.
Bernards sapīka. Un klusībā nosolījās, ka nekad, nekad vairs nerunās ar Helmholcu.
Dienas ritēja. Panākumi kūsājot sakāpa Bernardam galvā un tādējādi kā būtu jādara ikvienam labam reibinošam šķidrumam) pilnīgi samierināja viņu ar pasauli, kuru viņš līdz šim bija uzskatījis par ļoti nepilnīgu. Ciktāl viņš tika uzskatīts par svarīgu cilvēku, lietu kārtība bija laba. Tomēr, savu panākumu dēļ samierinājies, viņš tomēr nevēlējās atteikties no privilēģijas kritizēt šo kārtību. Jo kritizēšanas akts pastiprināja viņa svarīguma apziņu, lika viņam justies lielākam. Turklāt viņš no visas tiesas ticēja, ka ir šis tas, kas pelnījis kritiku. (Tai pašā laikā viņam no visas tiesas patika gūt panākumus un dabūt visas meitenes, ko vien gribēja.) To priekšā, kuri tagad Mežoņa dēļ apbēra Bernardu ar cieņas apliecinājumiem, viņš demonstrēja spilgtu savdabību. Viņā pieklājīgi klausījās. Tomēr viņam aiz muguras cilvēki nogrozīja galvu. 'Tas jauneklis ņems nelabu galu," viņi sacīja, pareģodami to ar īpaši dziļu pārliecību, jo, kad pienāks laiks, paši personiski bija gatavi gādāt, lai gals būtu nelabs. "Viņš neatradīs otru Mežoni, kas viņu paglābtu nākamreiz." viņi daudzināja. Tomēr, lai nu kā, eksistēja pirmais Mežonis; viņi izturējās pieklājīgi. Un tāpēc, ka viņi izturējās pieklājīgi, Bernards jutās pilnīgi gigantisks — gigantisks un reizē viegls aiz pacilājuma, vieglāks par gaisu.
— Vieglāks par gaisu, Bernards sacīja, norādīdams augšup.
Gluži kā pērle debesīs augstu, augstu virs viņiem saules gaismā sārti mirdzēja Meteoroloģijas departamenta aerostata balons.
"… minētajam Mežonim." tā skanēja Bernarda instrukcijas, "ir jāparāda civilizētā dzīve visos tās aspektos…"
Patlaban šī dzīve tika Mežonim rādīta no putna lidojuma, stāvot uz platformas Čering — T tornī. Gidu lomā bija laika novērošanas stacijas meistars un departamenta meteorologs. Taču visvairāk runāja Bernards. Panākumu reiboņa pārņemts, viņš izturējās tā, it kā būtu vismaz Pasaules Pārraugs, kas ieradies vizītē. Vieglāks par gaisu.
No debesīm nolaidās Bombejas Zaļā raķete. Izkāpa pasažieri. Pa astoņiem kabīnes iluminatoriem laukā raudzījās astoņas identiskas dravīdu rases dvīnes haki krāsas drānās — stjuartes.
— Tūkstoš divsimt piecdesmit kilometru stundā, stacijas meistars svinīgi pavēstīja. Ko jūs par to domājat, mister Mežoni?
Džons domāja, ka tas ir ļoti jauki. Tomēr, viņš piezīmēja, Ariels spēja apmest loku ap zemi četrdesmit minūtēs.
"Redzot civilizācijas izgudrojumus," Bernards rakstīja savā atskaitē Mustafam Mondam, "Mežonis izrāda pārsteidzoši maz intereses un bijības. Nav šaubu, tam par iemeslu daļēji ir fakts, ka viņš ir dzirdējis, ko par tiem stāsta sieviete Linda, viņa m… ."
(Mustafa Monds sarauca pieri. "Vai tas muļķis domā, ka es esmu pārāk klīrīgs, lai spētu skatīties uz šo vārdu, uzrakstītu visā pilnībā?")
"Un daļēji arī tas, ka viņa interese ir fokusēta uz to, ko viņš dēvē par "dvēseli" un stūrgalvīgi uzskata par realitāti, kas nav atkarīga no fiziskas vides; turpretī, kā centos viņam izskaidrot…"
Pārraugs pavirši pārlaida acis nākamajiem teikumiem un jau grasījās pāršķirt lapu. lai pameklētu kaut ko interesantāku un konkrētu, kad viņa skatienu piesaistīja vairākas pilnīgi neparastas frāzes. " …lai gan, jāatzīst," viņš lasīja, "es esmu vienisprātis ar Mežoni par to, ka civilizētais infantilisms ir pārāk viegli sasniegts vai, kā to apzīmē viņš, nav pietiekami dārgs; es vēlētos izmantot izdevību un pievērst Jūsu Fordības uzmanību tam, ka…"
Mustafas Monda dusmas gandrīz uzreiz pārvērtās jautrībā. Priekšstats par to, ka šis radījums visā nopietnībā dod viņam — viņam — padomus sociālās kārtības jautājumos, tiešām bija pārāk grotesks. Šis cilvēks acīmredzot bija zaudējis prātu. "Viņu derētu pārmācīt," Pārraugs nodomāja; tad atmeta galvu un iesmējās skaļi. Lai nu kā, pagaidām pārmācība izpaliks.
Tā bija maza rūpnīciņa ar helikopteru signālugunim uz jumta. Elektrisko aparātu korporācijas filiāle. Uz jumta viņus sagaidīja pats galvenais tehniķis un Cilvēciskā faktora direktors (jo Pārrauga ieteikuma apkārtrakstam bija maģiska ietekme). Viņi nokāpa lejā. rūpnīcā.
Katru procesu, Cilvēciskā faktora direktors paskaidroja, iespēju robežās veic viena vienīga Bokanovska grupa.
Un, patiesi, astoņdesmit trīs brahicefāliski deltas, kuriem tikpat kā nebija deguna, strādāja ar aukstās kalšanas presēm. Pie piecdesmit sešām klaudzošām, rotējošām četrvārpstu mašīnām darbojās piecdesmit seši līkdegunaini, rudmataini gammas. Simt septiņi termiski apstrādāti senegāliski epsiloni strādāja lietuvē. Trīsdesmit trīs sievieškārtas deltas garenu galvu, gaišbrūniem matiem, šauru iegurni, visas metru sešdesmit deviņus centimetrus plus mīnus divdesmit milimetru augumā, iegrieza skrūvēm vītnes. Montāžas telpa divi komplekti gamma plus punduru montēja dinamomašīnas. Abi zemie darbgaldi atradās viens otram iepretim; starp tiem slīdēja konveijers ar detaļu kravu; pret četrdesmit septiņām blondām galvām bija noliektas četrdesmit septiņas brūnas. Četrdesmit septiņi uzrauti deguni pret četrdesmit septiņiem līkiem; četrdesmit septiņi slīpi zodi pret četrdesmit septiņiem izvirzītiem. Astoņpadsmit identiskas meitenes ar kastaņkrāsas cirtām, ģērbušās deltu zaļajos formastērpos, pārbaudīja samontētos mehānismus, kastēs tos salika trīsdesmit četri īskājaini delta mīnus kreiļi, bet gaidošajās kravas mašīnās un furgonos ielādēja sešdesmit trīs zilacaini, linmataini un vasarraibumaini pusidioti epsiloni.