"Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule!" Mežonis atskārta, ka nez kādas atmiņas ļaunprātības dēļ atkārto Mirandas vārdus. "Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, kur tādi ļaudis mīt!"
— Un. ticiet man, Cilvēciskā faktora direktors noteica, kad viņi izgāja no rūpnīcas. ar strādniekiem mums tikpat kā nekad nav nepatikšanu. Mums vienmēr izdodas…
Bet Mežonis pēkšņi metās prom un aiz kāda lauru krūma sāka tik drausmīgi vemt, it kā būtu stāvējis nevis uz cietas zemes, bet gan, lidojot ar helikopteru, būtu iegāzies gaisa bedrē.
"Mežonis," Bernards rakstīja, "atsakās dzert somu un šķiet ļoti nelaimīgs par to, ka sieviete Linda, viņa m…, nemitīgi uzkavējas brīvdienās. Zīmīgi, ka par spīti savas m… senilitātei un ārkārtīgi pretīgajai ārienei Mežonis bieži dodas viņu apmeklēt un šķiet viņai stipri pieķēries, — interesants piemērs tam. kā agrīna apstrāde spēj modificēt dabiskas tieksmes un pat pretoties tām (šai gadījumā — tieksme izvairīties no nepatīkama objekta)."
Itonā viņi nolaidās uz Vidusskolas jumta. Iepretim skolas pagalmam saulē balti mirdzēja piecdesmit divus stāvus augstais Laptona tornis. Koledža pa kreisi no viņiem un Skolas Kopienas dziedātava pa labi slēja pret debesīm savus diženos dzelzsbetona un vitastikla korpusus. šī četrstūra vidū pacēlās Mūsu Forda statuja, vecmodīga, darināta no hromēta tērauda.
Kad viņi izkāpa no helikoptera, viņus sagaidīja rektors doktors Gafnijs un direktrise mis Kīta.
— Vai jums šeit ir daudz dvīņu? Mežonis diezgan bažīgi noprasīja, kad viņi uzsāka skolas apskati.
— O nē, rektors atbildēja. Ītonā mācās vienīgi augstākās kastas zēni un meitenes. Viena olšūna, viens pieaugušais. Protams, tas apgrūtina izglītošanas procesu. Bet, tā kā viņiem nākotnē būs jāuzņemas liela atbildība un jātiek galā neparedzētās situācijās, tad tur neko nevar darīt. Viņš nopūtās.
Tikmēr Bernardam bija stipri iepatikusies mis Kīta. Ja vien kādu pirmdienas, trešdienas vai piektdienas vakaru jūs esat brīva, viņš patlaban teica. Tad pameta ar īkšķi uz Mežoņa pusi un piebilda: Viņš nu gan ir ērmīgs. Vecmodīgs.
Mis Kīta pasmaidīja (šis smaids tiešām bija burvīgs, viņš nodomāja) un pateicās; viņai būtu liels prieks reiz ierasties viņa viesībās. Rektors atvēra kādas durvis.
Pēc piecām minūtēm šajā alfa dubultplus klasē Džons jutās diezgan apstulbis.
Kas īsti ir šī elementārā relativitāte? viņš čukstus jautāja Bernardam. Bernards mēģināja paskaidrot, tad atteicās no šī nodoma un ierosināja aiziet uz kādu citu klasi.
Gaitenī, kas veda uz beta mīnus Ģeogrāfijas klasi, aiz kādām durvīm atskanēja dzidra soprāna balss: Viens, divi. trīs, četri, un tad ar gurdu nepacietību: Atlikt!
— Maltusa treniņš, direktrise paskaidroja. Vairums mūsu meiteņu, protams, ir neauglīgas. Es pati esmu neauglīga. Viņa uzsmaidīja Bernardam. Taču mums ir kādas astoņsimt nesterilizētas, kurām nepieciešams pastāvīgs treniņš.
Beta mīnus ģeogrāfijas klasē Džons uzzināja, ka "Mežoņu rezervāts ir vieta, kuru nelabvēlīga klimata, ģeoloģisko apstākļu vai dabas resursu trūkuma dēļ nav bijis vērts civilizēt". Klikšķis; telpa satumsa; un pēkšņi virs direktrises galvas uz ekrāna parādījās Akomas grēku nožēlnieki, tie gulēja krustā pie Dievmātes kājām, vaimanāja, kā Džons bija dzirdējis tos vaimanājam, izsūdzēja savus grēkus krustā sistajam Jēzum, Pukonga ērgļa tēlam. Jaunie īlonieši locījās smieklos. Joprojām vaimanādami, nožēlnieki piecēlās kājās, novilka virsdrēbes un sāka pletnēt sevi ar mezglotām pātagām, sitieni bira kā krusa. Smiekli kļuva divkārt skaļāki un pārspēja vaidu skaļo ierakstu.
— Bet kāpēc viņi smejas? Mežonis sāpīgā izbrīnā jautāja.
— Kāpēc? Rektors pievērsās viņam, joprojām ar platu smaidu sejā. Kāpēc? Nu, taču tāpēc, ka tas ir tik ārkārtīgi smieklīgi!
Kinematogrāfiskajā pustumsā Bernards riskēja izdarīt žestu, uz kuru agrāk diez vai būtu sadūšojies pat pilnīgā tumsā. Sava jaunā svarīguma spēcināts, viņš aplika roku direktrisei ap vidukli. Tas lokani padevās. Viņš jau taisījās nozagt pāris bučiņu un varbūt maigi iekniebt, kad slēgi klikšķot atvērās.
— Mums laikam vajadzētu iet tālāk, mis Kīta noteica un devās uz durvju pusi.
— Un šī, mirkli vēlāk paziņoja rektors, ir Hipnopēdiskās kontroles telpa.
Plauktos pie trim telpas sienām rindojās simtiem sintētiskās mūzikas aparātu, pa vienam katrai guļamtelpai; pie ceturtās sienas atvilktnēs glabājās papīra rullīši, uz kuriem bija nodrukātas dažādās hipnopēdiskās lekcijas.
— Rullīti ieliek šeit, Bernards skaidroja, pārtraucis doktoru Gafniju, nospiež šo slēdzi…
— Nē, to, rektors aizskarts izlaboja.
— Nu. tad to. Rullītis atritinās. Selēnija šūnas pārvērš gaismas impulsus skaņas viļņos, un…
— Un gatavs, doktors Gafnijs pabeidza domu.
— Vai viņi lasa arī Šekspīru? Mežonis pajautāja, kad viņi garām skolas bibliotēkai devās uz bioķīmijas laboratorijām.
— Nekādā gadījumā! direktrise sarkdama atbildēja.
— Mūsu bibliotēkā, doktors Gafnijs paskaidroja, ir tikai uzziņu grāmatas. Ja mūsu jauniešiem vajadzīga izklaide, viņi var iet uz jūtfilmām. Mēs neatbalstām nodošanos vientulīgiem laika kavēkļiem.
Viņiem garām pa stikla seguma šoseju aizbrauca pieci autobusi ar zēniem un meitenēm, kuri dziedāja vai klusēdami apkampās.
— Nupat atgriezušies no Krematorijas, doktors Gafnijs noteica, kamēr Bernards čukstus norunāja tikties ar direktrisi jau tai pašā vakarā. Apstrāde nāves jomā sākas astoņpadsmit mēnešu vecumā. Divus rītus nedēļā katrs mazulītis pavada Mirēju slimnīcā. Tur ir vislabākās rotaļlietas, nāves dienās viņus cienā ar šokolādes krēmu, Viņi iemācās uztvert nāvi kā pašsaprotamu.
— Kā jebkuru citu fizioloģisku procesu, profesionāli piemetināja direktrise.
Pulksten astoņos "Savojā". Viss bija norunāts.
Atceļā uz Londonu viņi iegriezās Brentfordas Televīzijas korporācijas rūpnīcā.
— Vai jūs mirkli nepagaiditu tepat, kamēr es aiziešu piezvanīt? Bernards jautāja.
Mežonis gaidīja un skatījās. Galvenā dienas maiņa nule bija beigusi darbu. Rindās pie viensliedes dzelzceļa stacijas stāvēja zemāko kastu strādnieku pūļi — septiņi vai astoņi simti vīriešu un sieviešu, gammas, deltas un epsiloni, par visiem kopā tur nebija vairāk kā ducis atšķirīgu seju un augumu. Kopā ar biļeti kasieris katram no viņiem pastūma mazu kartona kārbiņu ar tabletēm. Gara viriešu un sieviešu virtene gausi virzījās uz priekšu.
— Kas ir tajos (viņš atcerējās "Venēcijas tirgoni")… tajos šķirstiņos? Mežonis jautāja, tiklīdz Bernards atgriezās.
— Somas dienas deva, Bernards neskaidri atņurdēja, jo gremoja Benito Hūvera doto košļājamo gumiju. — To viņi saņem, kad darbadiena beigusies. Četras pusgrama tabletes. Sestdienās sešas.