Viņš sirsnīgi saņēma Džonu aiz delma, un viņi devās atpakaļ uz helikopteru.
* * *
Linaina dziedādama ienāca ģērbtuvē.
— Tu izskaties gaužām apmierināta, Fanija noteica.
— Un esmu arī, Linaina atbildēja. Švirks! Pirms pusstundas piezvanīja Bernards. Švirks, švirks! Viņa izkāpa no šortiem. Viņam gadījusies kaut kāda negaidīta tikšanās. Švirks! Jautāja, vai es šovakar varētu aizvest Mežoni uz jūtfilmu. Man jāskrien! Viņa aizsteidzās uz vannas istabu.
"Laimīgā meitene," Fanija nodomāja, noskatīdamās Linainai pakaļ.
Šai domā nebija nekādas skaudības; labsirdīgā Fanija tikai konstatēja faktu. Linainai tiešām bija paveicies: viņa kopā ar Bernardu lielā mērā dalījās Mežoņa milzīgajā slavā, viņas nenozīmīgā persona atstaroja šībrīža ārkārtīgi moderno spozmi. Vai tad Jauno Sieviešu Fordiskās apvienības sekretāre nebija lūgusi, lai Linaina nolasa lekciju par to, ko pieredzējusi? Vai Linaina nebija ielūgta uz Afroditeuma kluba ikgadējām vakariņām? Vai viņa jau nebija parādījusies jūtziņās — redzama, dzirdama un aptaustāma neskaitāmiem miljoniem uz visas planētas?
Ne mazāk glaimojoša bija uzmanība, ko viņai izrādīja slaveni indivīdi. Pasaules Pārrauga otrais sekretārs bija ielūdzis viņu uz vakariņām un brokastīm. Vienu nedēļas nogali viņa bija pavadījusi kopā ar Forda Galveno tiesnesi un otru — ar Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju. Bez mitas viņai zvanīja Rūpniecisko un Ārējo sekrētu korporācijas prezidents, un viņa bija braukusi uz Dovilu kopā ar Eiropas Bankas pārvaldnieka vietnieku.
Protams, tas ir brīnišķīgi. Un tomēr, Linaina bija atzinušies Fanijai, savā ziņā man ir tāda sajūta, it kā es kaut ko iegūtu viltus ceļā. Jo. bez šaubām, pirmām kārtām viņi visi grib zināt, kā tas ir — mīlēties ar Mežoni. Un tad man jāatbild, ka es nezinu. Viņa pašūpoja galvu. Vairums vīriešu, protams, netic. Taču tas ir tiesa. Ak, kaut jel tas nebūtu tiesa! viņa skumji piebilda un nopūtās. Viņš ir šausmīgi izskatīgs; vai tu tā nedomā?
— Bet vai tad tu viņam nepatīc? Fanija jautāja.
— Dažreiz man šķiet, ka patīku, un citreiz alkal, ka nē. Viņš vienmēr vairās no manis cik spēdams; iziet no istabas, ja ienāku es; negrib man pieskarties; pat negrib uz mani skatīties. Tomēr lāgiem, ja pēkšņi pagriežos, es pieķeru viņu skatāmies; un tad… nu, tu zini, kā vīrieši skatās, ja tu viņiem patīc.
Jā, to Fanija zināja.
— Es netieku gudra, Linaina sacīja.
Viņa netika gudra un jutās ne tikai apjukusi, bet arī diezgan aizkaitināta.
— Jo, saproti, Fanij, viņš patīk man.
Un patika arvien vairāk un vairāk. Nu. tagad beidzot būs īsta izdevība, viņa domāja, iesmaržodamās pēc vannas. Smaržu pieskāriens te, smaržu pieskāriens tur, — jā, īsta izdevība. Viņa bija tik lieliskā garastāvokli, ka sāka dziedāt.
— Apskauj mani cieši, kaķīt, Skūpsti, līdz es kritu komā; Apskauj mani, mīļo zaķīt. Mīla jauka ir kā soma.
Smaržu ērģeles atskaņoja tīkami atspirdzinošu Smaržzāļu kapričo — ņirbēja timiāna un lavandas, rozmarīna, bazilika, miršu un estragona arpedžo; pārdrošas modulācijas pa garšvielu toņkārtām aizvirmoja līdz pelēkajai ambrai; tad caur sandalkoku, kamparu, ciedru un svaigi pļautu sienu (vietumis ar vieglām disonansēm — netveramu nieru pudiņa dvesmu, tikko jaušamu cūku mēslu smārdu) atgriezās pie vienkāršajām aromātiskajām vielām, ar kurām smarždarbs bija sācies. Izdzisa pēdējā timiāna pūsma: atskanēja aplausi; iedegās gaisma. Sintētiskās mūzikas aparātā sāka attīties ieraksta rullītis. Tīkami tvīksmīgi ieskanējās trio hipervijolei, superčellam un obojas aizstājējam. Trīsdesmit vai četrdesmit taktis — un tad uz šī instrumentālā fona ietrallinājās pārcilvēciska balss; te tā šķita nākam no krūšu dziļumiem, te tikai no lūpām, te bija samtaina kā flautai, te pilna smeldzīgām harmonijam; tā bez kādām pūlēm pacēlās no Gaspāra Fostera uzstādītā viszemāko nošu rekorda, kas atradās uz pašas muzikālo skaņu robežas, līdz pat vibrējošai sikspārņnotij augstu virs visaugstākā C. kuru reiz ! 1770. gadā. Pannas hercoga operā, par pārsteigumu Mocartam), vienīgā visā vēsturē, bija spalgi izdziedājusi Lukrēcija Ajugari.
Iegrimuši pneimatiskajos sēdekļos, Linaina un Mežonis ostīja un klausījās. Nu pienāca kārta arī acīm un ādai.
Gaisma zālē nodzisa; tumsā iekvēlojās ugunīgi burti, itin kā lidinādamies gaisā. Trīs nedēļas helikopterā. Superdziedoša, sintētiski ieskaņota, krasaina, stereoskopiska jūtfilma sinhronizēta smaržu ĒRĢEĻU pavadījumā.
— Turies pie tiem rokturiem, kas atrodas krēsla malā! Linaina čukstēja. Citādi nejutīsi filmas efektus.
Mežonis paklausīja.
Tikmēr ugunīgie burti bija nozuduši: desmit sekundes valdīja pilnīga tumsa; tad pēkšņi, žilbinoši un nesalīdzināmi miesiskāki, nekā būtu šķituši, ja patiesi sastāvētu no miesas un kauliem, daudz reālāki par realitāti, parādījās stereoskopiski tēli, ieslēguši viens otru apskāvienos, — gigantisks nēģeris un zeltmataina, jauna, brahicefāliska beta plus sieviete.
Mežonis salēcās. šī sajūta uz lūpām! Viņš pacēla roku pie mutes; tīkamā kutināšana mitējās; viņš nolika roku atpakaļ uz metāla roktura; tā atsākās atkal. Tikmēr smaržu ērģeles dvesa tīru muskusu. Skaņu ierakstā superdūja saldi izdvesa: "Oo — ooo!" — un. vibrēdama tikai trīsdesmit divas reizes sekundē, par afrikānisku basu daudz zemāka balss atsaucās: "Āā — āāā!" — "Oo — āā! Oo — āā!" stereoskopiskās lūpas atkal savienojās, un seštūkstoš "Alhambras" zālē sēdošo skatītāju sejas erogēnās zonas atkal iekņudējās gandrīz nepanesamā galvaniskā baudā. "Ooo…"
Filmas saturs bija ārkārtīgi vienkāršs. Dažas minūtes pēc pirmajiem "ooo!" un "āāā!" (tika vēl nodziedāts duets un parādīta īsa mīlas aina uz slavenās lāčādas, un — Predestinatora asistentam bija pilnīga taisnība — katra tās spalviņa bija atsevišķi un skaidri sajūtama) nēģeris cieta helikoptera avārijā un nokrita uz galvas zemē. Bums! kādas sāpes pierē! Skatītāju zāle kori iesēcās.
Satricinājums sagrāva drupās visu nēģera apstrādi. Viņu pārņēma ārkārtīga un nenormāla kaisle pret blondo betu. Viņa protestēja. Viņš uzstāja. Risinājās cīņas, vajāšanas, uzbrukums sāncensim, beidzot sensacionāla nolaupīšana. Beta blondīne tika uzrauta debesīs, tur paturēta gūstā un trīs nedēļas pavadīja mežonīgā, antisociālā divvientulībā ar melno neprāti. Pēdīgi pēc veselas virtenes dēku un gaisa akrobātikas trim skaistiem, jauniem alfām izdevās viņu izglābt. Nēģeris tika aiztriekts uz Pieaugušo pārapstrādes centru, un filma beidzās laimīgi un piedienīgi — beta blondīne kļuva par mīļāko visiem trim glābējiem. Mirkli viņi mitējās, lai nodziedātu sintētisku kvartetu pilnā superorķestra pavadījumā, smaržu ērģelēm dvešot gardēniju aromātu. Tad pēdējo reizi parādījās lāčāda un, skanot seksofoniem, tumsā izdzisa beidzamais stereoskopiskais skūpsts, uz lūpām pamira elektriskā kņudināšana — gluži kā naktstauriņš, kas ietrīsas, ietrīsas vēl vārgāk, vēl kuslāk un visbeidzot ir pavisam, pavisam rāms.
Tomēr Linainai šis naktstauriņš nenomira pavisam. Pat tad. kad gaisma bija iedegusies un viņi pūlī lēni virzījās uz liftu pusi. naktstauriņa rēgs joprojām plivinājās viņai pie lūpām, joprojām zīmēja viņai uz ādas smalkus, trīsošus ilgu un tīksmes pavedienus. Vaigi viņai tvīka, acis mirdzēja rasaini spožas, elpa plūda dziļa. Viņa satvēra Mežoņa roku un ļenganu piespieda to sev pie sāniem. Viņš uzmeta Linainai īsu skatienu — bāls, pilns ciešanu, pilns iekāres, pilns kauna par šo iekāri. Viņš nebija cienīgs, nebija… Mirkli viņu acis sastapās. Kādus dārgumus solīja Linainas skats! Veselu temperamenta bagātību! Viņš steigšus novērsās un atsvabināja sagūstīto roku. Viņu māca neskaidras bailes, ka Linaina pēkšņi varētu vairs nebūt tāda, kuras necienīgs viņš spēj justies.