— Manuprāt, tev nevajadzētu skatīties tādas lietas, viņš teica, pūlēdamies steigšus novelt vainu no Linainas un vainot apkārtējos apstākļus par to. ka pagātnē vai nākotnē šai pilnībai varētu būt kāds trūkums.
— Kādas lietas, Džon?
— Kā šo drausmīgo filmu.
— Drausmīgo? Linaina jutās patiesi pārsteigta. Bet man tā likās jauka.
— Tā bija zemiska, viņš sašutis noteica, tā bija nekrietna!
Viņa nogrozīja galvu. — Nesaprotu, kā tu to domā. Kāpēc viņš bija tik dīvains? Kāpēc viņš tā centās visu sabojāt?
Taksikopterā viņš tikpat kā neskatījās uz Linainu. Iekļaudamies stingriem zvērestiem, kuri nekad nebija izteikti, klausīdams likumiem, kuri jau sen vairs nebija spēkā, viņš sēdēja novērsies, klusēdams. Brīžiem, itin kā spēcīgs pirksts būtu parāvis saspriegtu, gandrīz trūkstošu stīgu, viss viņa augums nodrebēja pēkšņā, nervozā trauksmē.
Taksikopters nolaidās uz Linainas mājas jumta. "Beidzot!" viņa jūsmīgi nodomāja, kāpdama laukā no lidaparāta. Beidzot — lai gan tieši tagad viņš bija izturējies tik dīvaini. Stāvēdama lampas gaismā, viņa ieskatījās spogulītī. Beidzot. Jā, deguns tiešām drusku spīdēja! Viņa nopurināja no pūderslotiņas lieko pūderi. Kamēr viņš maksā taksim — tieši pietiks laika. Linaina piepūderēja spīdumu, domādama: "Viņš ir šausmīgi izskatīgs. Atšķirībā no Bernarda viņam nav nekādas vajadzības būt biklam. Un tomēr… Jebkurš cits vīrietis būtu to izdarījis jau sen. Nu, bet tagad gan beidzot!" Sejas fragments mazajā, apaļajā spogulītī viņai pēkšņi uzsmaidīja.
— Ar labunakti, viņai aiz muguras sacīja aizžņaugta balss. Linaina apcirtās. Džons stāvēja helikoptera durtiņās, cieši skatīdamies viņā; acīmredzot bija skatījies visu laiku, kamēr viņa pūderēja degunu, un gaidījis — bet ko? Vai vilcinājies, pūlēdamies izlemt, un visu laiku domājis, domājis — viņa nespēja iztēloties, kādas neparastas domas. — Ar labunakti, Linaina. viņš atkārtoja un ērmīgi savaikstījās, cenzdamies pasmaidīt.
— Bet Džon… es domāju, ka tu… tas ir, vai tad tu ne…
Viņš aizvēra durtiņas un pieliecās, lai kaut ko pateiktu pilotam. Taksikopters uzšāvās gaisā.
Skatīdamies lejup pa grīdas lodziņu, Mežonis redzēja Linainas pacelto seju, kas lampu zilganajā gaismā izskatījās bāla. Mute bija pavērta, viņa sauca. Sīkais stāvs strauji nozuda viņa skatienam; jumta četrstūris samazinājās un šķita krītam cauri tumsai.
Pēc piecām minūtēm Džons bija savā istabā. Izņēmis no paslēptuves peļu apgrauzto sējumu, ar reliģiozu saudzību šķīra traipainās un saburzītās lapas un sāka lasīt "Otello". Viņam ienāca prātā, ka Otello bijis līdzīgs filmas "Tris nedēļas helikopterā" varonim — melnādains.
Slaucīdama acis, Linaina pa jumtu aizgāja pie lifta. Pa ceļam lejup, uz divdesmit septīto stāvu, viņa sameklēja somas pudelīti. Ar vienu gramu nepietiks, viņa nolēma; šīs bija vairāk nekā viena grama bēdas. Bet, iedzerdama divus gramus, viņa riskēja rīt no rīta aizgulēties. Linaina izšķīrās par kompromisu un iepurināja saliektajā plaukstā trīs pusgrama tabletes.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
Bernardam nācās saukt pie aizslēgtām durvīm; Mežonis nevēra tās vaļā.
— Bet visi tevi jau gaida!
— Lai gaida, aiz durvīm atbildēja apslāpēta balss.
— Bet tu ļoti labi zini, Džon (cik grūti runāt pārliecinoši, ja jākliedz pilnā kaklā!), es taču uzaicināju viņus tādēļ, lai viņi satiktos ar tevi!
— Tev vispirms vajadzēja pajautāt man, vai es gribu tikties ar viņiem.
— Bet, Džon, agrāk tu vienmēr nāci!
— Tieši tāpēc es vairs negribu.
— Nu, manis dēļ! Bernards nebalsī diedelēja. Vai tu neatnāktu manis dēļ?
— Nē.
— Vai tu runā nopietni?
— Jā.
— Bet ko lai es daru? Bernards izmisis ievaidējās.
— Ej ellē! no istabas atkliedza nikna balss.
— Bet šovakar ir ieradies Kenterberijas Kopienas arhidziesmotājs! Bernards gandrīz raudāja.
— Ai ijaa tākwa! Savas jūtas pret Kopienas arhidziesmotāju Mežonis spēja precīzi izteikt vienīgi zūni valodā. Hāni! viņš kā atcerējies piebilda; un vēl (ar negantu izsmieklu!): Sons ēso tse — nā. Un viņš nospļāvās uz grīdas, kā būtu darījis Popē.
Pēdīgi Bernardam pazemotam bija vien jādodas atpakaļ uz savām istabām un jāpaziņo nepacietīgajiem viesiem, ka Mežonis šovakar neieradīsies. šī vēsts izraisīja sašutumu. Vīrieši bija pārskaitušies par to, ka ar viltu piedabūti izturēties pieklājīgi pret šo nenozīmīgo zelli ar sliktu slavu un ķecerīgiem uzskatiem. Jo augstāks bija viņu stāvoklis hierarhijā, jo dziļāks bija arī aizvainojums.
— Izspēlēt tādu joku ar mani, daudzināja Arhidziesmotājs. Ar mani!
Savukārt sievietes sašutušas atskārta, ka viņas viltus ceļā ieguvis nožēlojams, nekam nederīgs cilvēks, kura pudelē kļūdas dēļ ieliets alkohols, — radījums, kam ķermeņa uzbūve kā gamma mīnusam. Tas bija rupjš apvainojums, un par to viņas sūdzējās arvien skaļāk un skaļāk. Īpaši iznīcinoši izteicās ītonas direktrise.
Tikai Linaina nebilda ne vārda. Bāla, neparastas grūtsirdības aizplīvurotām zilām acīm viņa sēdēja stūrītī, un no apkārtējiem viņu nošķīra emocijas, kuras izjuta viņa vienīgā. Viesībās viņa bija ieradusies, pilna dīvainas, bažīgas jūsmas. "Pēc pāris minūtēm," viņa bija nodomājusi, ieiedama šajā telpā, "es ieraudzīšu viņu, runāšu ar viņu, pateikšu viņam (jo jau pirms šurpnākšanas Linaina bija pieņēmusi lēmumu), ka viņš man patīk — vairāk nekā jebkurš cits manā mūžā. Un tad viņš varbūt sacīs…"
Ko viņš sacīs? Viņai vaigos bija iekvēlojušās asinis.
"Kāpēc tovakar, pēc jūtfilmas, viņš izturējās tik dīvaini? Tik savādi. Un tomēr — es esmu pilnigi pārliecināta, ka patīku viņam diezgan labi. Esmu pārliecināta…"
Tieši tajā mirklī Bernards bija paziņojis, ka Mežonis viesībās neieradīsies.
Linainu piepeši pārņēma visas tās izjūtas, kas parasti uzmācas, sākoties apstrādei ar spēcīgas kaislības aizstājēju, — drausmīga tukšuma apjausma, drūma nojauta, no kuras aizraujas elpa. no kuras rodas nelabums. Šķita, ka stājas sirds.
"Varbūt tas ir tāpēc, ka es viņam nepatīku," viņa nodomāja. Un šī iespēja acumirklī pārvērtās par dziļu pārliecību: Džons bija atteicies nākt tāpēc, ka Linaina viņam nepatīk. Linaina viņam nepatīk…
— Tas nu tiešām ir drusku par daudz, Itonas direktrise patlaban sacīja Krematoriju un fosfora izmantošanas direktoram. — Ja iedomājos, ka es pat…
— Jā, atskanēja Fanijas Kraunas balss, tas par to alkoholu ir pilnīga taisnība. Vienai manai paziņai bija paziņa, kas tolaik strādājusi Embriju noliktavā. Viņa pateica manai draudzenei, un draudzene pateica man…
— Briesmīgi, briesmīgi! novilka Henrijs Fosters, juzdams līdzi Kopienas arhidziesmotājam. Varbūt jums būs interesanti uzzināt, ka mūsu bijušais direktors jau gandrīz pārcēla viņu uz Islandi.
Katra izteiktā vārda caurdurts, Bernarda laimīgās pašpārliecinātības apaļais balons sašļuka, izlaizdams gaisu pa tūkstoš brūcēm. Bāls, apjucis, nožēlojams un satraukts viņš klīda starp saviem viesiem, izstomīdams nesakarīgus atvainošanās vārdus, solīdams viņiem, ka nākamreiz Mežonis noteikti ieradīšoties, lūgdams, lai viesi apsēžas un nogaršo kādu karotina maizīti vai šķēliti A vitamīna pastētes, iedzer glāzi šampanieša aizstājēja. Viesi ēda gan, taču Bernardu ignorēja; viesi dzēra un vai nu meta rupjības viņam acīs, vai arī savā starpā aprunāja viņu skaļi un izsmējīgi, it kā viņa paša nemaz nebūtu klāt.