— Un tagad, mani draugi, Kenterberijas arhidziesmotājs sacīja skaistajā, skanīgajā balsī, kādā vadīja Forda Dienas svinību norisi, — tagad, mani draugi, varbūt ir pienācis laiks…Viņš piecēlās, nolika glāzi, notrauca no savas violetās viskozes žaketes ievērojamu daudzumu mielasta drupaču un devās uz durvju pusi.
Bernards metās uz priekšu, lai aizšķērsotu viņam ceļu.
— Arhidziesmotāj. vai jums tiešām jāiet?… Ir vēl tik agrs. Es cerēju, ka jūs…
Jā, ko tik viņš nebija saccrējies, kad Linaina bija viņam pateikusi, ka Kopienas arhidziesmotājs pieņemšot ielūgumu, ja tāds tikšot nosūtīts. "Zini, viņš tiešām ir ļoti jauks." Un viņa bija parādījusi Bernardam mazo zelta piekariņu T formā, ko Arhidziesmotājs bija viņai uzdāvinājis par atmiņu no nedēļas nogales, ko abi kopā bija pavadījuši Arhidzicdātavā.
Lai iepazītos ar Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju un misteru Mežoni. Savu triumfu Bernards bija paudis katrā ielūguma kartītē. Bet tieši šajā vakarā Mežonis bija nolēmis ieslēgties savā istabā, kliegt: "Hani!" — un pat (laime, ka Bernards neprata zūni valodu): "Sons ēso tse — nā!" Bridis, kurš varēja kļūt par vainagojumu visai Bernarda karjerai, bija pārvērties par visdziļākā pazemojuma bridi.
— Es tik ļoti cerēju… viņš stomīgi atkārtoja, lūdzošām, apjukuma pilnām acīm raudzīdamies uz dižo, augsto amatpersonu.
— Mans jaunais draugs, Arhidziesmotājs ierunājās skaļā, nopietnā un bargā balsī; visapkārt iestājās klusums. Es jums došu kādu padomu. Viņš padraudēja Bernardam ar pirkstu.
— Pirms nav par vēlu. Došu jums labu padomu. (Tagad tā jau bija aizkapa balss.) labojieties, mans jaunais draugs, labojieties! Arhidziesmotājs pārmeta viņam T zīmi un pagriezās.
— Linaina, dārgā! viņš iesaucās citā toni. Nāc man līdzi!
Paklausīgi, taču bez smaida (ne mazākajā mērā neapzinādamās to godu, kāds viņai parādīts) un bez sajūsmas Linaina viņam nopakaļ izgāja no istabas. Godbijīgā attālumā viņiem sekoja pārējie viesi. Pēdējais viesis aizcirta durvis. Bernards palika viens.
Pārdurts, pilnīgi saplacis viņš iekrita krēslā un, aizsedzis seju ar plaukstām, sāka raudāt. Tomēr pēc brītiņa viņš izdomāja ko labāku un iedzēra četras somas tabletes.
Augšstāvā, savā istabā Mežonis lasīja "Romeo un Džuljetu".
Linaina un Kopienas arhidziesmotājs izkāpa uz Dziedātavas jumta. Pasteidzies, mana jaunā draudzene — tas ir, Linaina! Arhidziesmotājs nepacietīgi sauca pie lifta durvīm. Linaina, kura bija mirkli pakavējusies, lai palūkotos mēnesi, nolaida acis un steidzās pajumtu pie viņa.
"Bioloģijas jaunā teorija" — tā saucās dokuments, kuru Mustafa Monds nule bija beidzis lasīt.. Brīdi viņš sēdēja, domīgi saraucis pieri, tad paņēma pildspalvu un sāka rakstīt šķērsām pāri titullapai. "Autora mātemātiskie apsvērumi par mērķa koncepciju ir novatoriski un atjautīgi, taču ķecerīgi un attiecībā uz pašreizējo sociālo kārtību bīstami un potenciāli graujoši. Nepublicēt!" Viņš pasvītroja šo vārdu. "Autors tiks uzraudzīts. Var rasties nepieciešamība pārcelt viņu uz Jūras bioloģisko staciju Sv.Helēnas salā." Žēl, viņš nodomāja, parakstīdams šo piezīmi. Raksts bija īsts meistardarbs. Bet, ja sāktu pieņemt kaut kādus mērķa izskaidrojumus, tad vispār nebija zināms, pie kā tas var novest. Šāda veida idejas viegli varēja sajaukt nestabilākos augstāko kastu prātus — laupīt tiem ticību laimei kā augstākajam mērķim, likt tiem noticēt, ka mērķis meklējams kaut kur tālāk, kaut kur ārpus tagadējās cilvēciskās sfēras; ka dzīves mērķis ir nevis labklājības uzturēšana, bet gan kaut kāda apziņas padziļināšana un izsmalcināšana, kaut kāda zināšanu paplašināšana. Un gluži iespējams, ka tas ir tiesa, Pārraugs prātoja. Taču pašreizējos apstākļos tas tik un tā nav pieļaujams. Viņš atkal paņēma pildspalvu un zem vārda "Nepublicēt!" pavilka otru svītru, vēl treknāku un melnāku nekā pirmo; tad nopūtās. "Cik jauki būtu." viņš nodomāja, "ja nevajadzētu domāt par laimi!"
Aizvērtām acīm, sejai starojot aizgrābtībā, Džons klusu deklamēja tukšumā:
— O, tā māk lāpas gaiši dedzināt! Šķiet pati trīcam pusnakts vaigam klāt Kā maura ausī dārgakmenis spožs, Pārlieku dārgs šai zemei, pārāk košs…
Zelta T vizēja Linainai uz krūtīm. Kopienas arhidziesmotājs to draiski satvēra, draiski paraustīja. Man liekas, Linaina piepeši ierunājās, pārtraukdama ilgo klusumu, es labāk iedzeršu pāris gramu somas.
Bernards tobrīd jau gulēja dziļā miegā un uzsmaidīja savu sapņu privātajai paradīzei. Smaidīja, smaidīja. Taču ik pēc trīsdesmit sekundēm elektriskā pulksteņa minūšu rāditājs virs viņa gultas nepielūdzami palēca uz priekšu ar gandrīz nedzirdamu klikšķi. Klik, klik, klik, klik… Un pienāca rīts. Bernards atgriezās telpas un laika ciešanās. Briesmīgā garastāvoklī viņš ar taksikopteru lidoja uz darbu Apstrādes centrā. Panākumu reibonis bija izgaisis; viņš bija atskurbis, atguvis savu veco "es"; un pretstatā pēdējo nedēļu īslaicīgajam veiksmes balonam šis vecais "es" šķita nepieredzēti smags, smagāks par apkārtējo gaisu.
Šim sašļukušajam Bernardam Mežonis izrādīja negaidītu līdzjūtību.
— Tagad tu atkal esi gandrīz tāds pats, kāds biji Malpaisā. viņš teica, kad Bernards bija izstāstījis savu bēdu stāstu. Vai atceries mūsu pirmo sarunu? Pie mazās mājiņas. Tagad tu esi tāds pats kā toreiz.
— Tāpēc, ka atkal jūtos nelaimīgs; lūk, kāpēc.
— Nu, es gan labāk justos nelaimīgs nekā baudītu to viltoto, melīgo laimi, kāda jums šeit ir.
— Skaisti! Bernards rūgti attrauca. — Tieši tevis dēļ jau tas viss notika! Tu atteicies nākt uz manām viesībām un visus sarīdīji pret mani! Viņš zināja, ka šie vārdi ir nejēdzīgi netaisni; klusībā un beidzot pat skaļi viņš atzina, cik patiess ir tas, ko Mežonis saka par viņa draugiem, kuri bijuši tik nevērtīgi, ka šī nenozīmīgā provokācija spējusi pārvērst viņus negantos ienaidniekos. Tomēr par spīti šai atskārsmei un atzinumam, par spīti tam, ka drauga atbalsts un līdzjūtība tagad bija viņa vienīgais mierinājums, Bernards turpināja lolot pret Mežoni ne tikai patiesas simpātijas, bet arī aplamu, slepenu aizvainojumu, turpināja perināt pret viņu sīku atriebību plānu. Lolot aizvainojumu pret Kopienas arhidziesmotāju bija veltīgi; nebija iespējas atriebties nedz Galvenajam pudeļotājam, nedz Predestinatora asistentam. Turpretī Mežonim kā iespējamam upurim Bernarda uztverē piemita milzīgas priekšrocības: viņam bija iespējams tikt klāt. Viena no drauga galvenajām funkcijām ir paciest (vieglākā un simboliskā formā) to sodu, ko mēs vēlētos piespriest saviem ienaidniekiem, bet nespējam.
Otrs Bernarda draugs un upuris bija Helmholcs. Kad Bernards, visu zaudējis, ieradās un atkal lūdza draudzību, kuru savos veiksmes laikos nebija uzskatījis par saglabāšanas vērtu, Helmholcs to viņam sniedza; sniedza to bez pārmetumiem, bez piezīmēm, it kā būtu aizmirsis, ka viņi jebkad sastrīdējušies. Lai gan aizkustināts, Bernards reizē juta arī, ka viņu pazemo šī augstsirdība—jo neparastāka un tādējādi jo pazemojošāka tāpēc, ka tai nebija nekāda sakara ar somu, toties bija vistiešākais sakars ar Helmholca raksturu. Aizmirst un piedot prata ikdienas Helmholcs, nevis pusgrama brīvdienu Helmholcs. Bernards jutās pienācīgi pateicīgs (tas bija milzīgs mierinājums — atgūt draugu) un arī pienācīgi aizvainots (būtu patīkami atriebties Helmholcam par viņa augstsirdību).