Pirmoreiz satiekoties ar viņu pēc abu atsvešināšanās, Bernards izklāstīja visas savas nedienas un pieņēma izlīgumu. Tikai vairākas dienas pēc tam viņš pārsteigts un nedaudz nokaunējies uzzināja, ka ne jau viņš vienīgais iekūlies nepatikšanās. Arī Helmholcam bija izcēlies konflikts ar Pārvaldi.
— Tas bija dažu pantu dēļ, viņš paskaidroja. Es noturēju savu parasto lekciju augstākā līmeņa emociju tehnoloģijā trešā kursa studentiem. Kursā ir divpadsmit lekciju, un septītajā tiek aplūkota dzeja. Precīzāk — "Dzejas izmantošana morālajā propagandā reklāmā". Savas lekcijas es vienmēr ilustrēju ar daudziem tehnoloģijas piemēriem. Šoreiz nolēmu nolasīt viņiem pantus, ko nesen biju sacerējis pats. Protams, tas bija gatavais neprāts; tomēr es nespēju tam pretoties. Viņš iesmējās. Man gribējās redzēt, kā viņi reaģēs. Turklāt, viņš nedaudz drūmāk piebilda, es gribēju arī veikt nelielu propagandu; mēģināju tehnoloģiski panākt, lai viņi justos tāpat, kā jutos es, rakstīdams šo dzeju. Ford! Viņš iesmējās atkal. Sacēlās tāda protesta vētra! Mani izsauca rektors un piedraudēja nekavējoties atlaist. Nu es esmu apzīmogots.
— Bet par ko tie panti bija? Bernards jautāja.
— Par vientulību. Bernards pacēla uzacis.
— Es tev noskaitīšu, ja vēlies. Un Helmholcs iesāka:
— Vakarējā komiteja, Vāles vien, bet bungas — čušš… Pilsētā pusnaktī, lejā, Vakuumā flautas pūš. Miegainas sejas, mutes cietas, Mašīnas stāv šai brīdī. Piedrazotās vietās, Tur, kur pūļi klīda. Viss mierīgi atpūšas. Kāds (skaļi vai klusi) šobrīd Raud; runā — bet, kas, Es nevaru pasacīt.
Ne vairs Sūzanas, kā jūtu, Ne arī Egērijas Roku, lūpu un krūšu. Ak, un dibena nav bijis; Jauna klātbūtnība rādās, Prasu: "Kas tu esi, klau?" Absurda esence tāda, Kaut kas, kā pavisam nav. Tomēr viņa tumšo nakti Vēl daudz ciešāk apņem ciet Nekā tās, ar ko mēs taisām jakti, — Kamdēļ tas tik netīri šķiet?
— Nu. lūk, to es viņiem nolasīju kā paraugu, un viņi nosūdzēja mani rektoram.
— Nemaz nebrīnos, Bernards sacīja. — Tas ir krasā pretrunā ar visu. ko viņiem māca miegā. Atceries, vismaz ceturtdaļmiljona reižu viņi ir brīdināti par vientulības briesmām!
— Zinu. Tomēr man gribējās redzēt, kā tas iedarbosies.
— Nu, tagad tu to esi redzējis.
Helmholcs tikai pasmējās. Brīdi klusējis, viņš teica: Es jūtos tā, it kā tikai tagad man beidzot rastos kaut kas, par ko rakstīt. It kā tikai tagad es beidzot varētu likt lietā spēku, ko jūtu sevī, — neparastu, apslēptu spēku. Šķiet, man kaut kas kļūst skaidrs. Bernards nodomāja, ka par spīti visām nepatikšanām Helmholcs izskatās ļoti laimīgs.
Helmholcs un Mežonis uzreiz iepatikās viens otram. Turklāt tik sirsnīgi, ka Bernards sajuta asu greizsirdības dzēlienu. Visās šajās nedēļās viņam nebija izdevies sasniegt ar Mežoni tādu tuvības pakāpi, kādu vienā rāvienā sasniedza Helmholcs. Vērodams viņus, klausīdamies viņu sarunās. Bernards dažkārt aizvainoti vēlējās, kaut jel nekad nebūtu abus savedis kopā. Viņš kaunējās par savu greizsirdību un, lai to nejustu, pamīšus centās sasprindzināt gribu un dzēra somu. Tomēr šie centieni nebija īpaši sekmīgi, un starp somas brīvdienām bija nepieciešami pārtraukumi. Pretīgās jūtas allaž uzliesmoja no jauna.
Trešo reizi saticies ar Mežoni, Helmholcs nolasīja viņam savas vārsmas par Vientulību.
— Ko tu par tām domā? viņš pabeidzis jautāja.
Mežonis pašūpoja galvu. Paklausies šīs, skanēja atbilde; un, atslēdzis skapīti, kurā glabāja peļu apgrauzto grāmatu, viņš atšķīra lapas un sāka lasīt:
— Putns, kas, skaļi dziedādams, Arābijas palmā mīt. Būs par taurētāju rīt…
Helmholcs klausījās augošā satraukumā. Dzirdot par "Arābijas palmu", viņš satrūkās; dzirdot "tu skaļais vēstnesi", pasmaidīja spējā priekā; dzirdot "katram putnam plēsīgam", vaigi viņam pietvīka; bet "tas. kurš bēru dziesmu prot" lika viņam nobālēt un nodrebēt vēl nepiedzīvotu jūtu uzplūdā. Mežonis turpināja lasīt:
— Savpatīgums nogalēts, Tas, kas pats. vairs nav tas pats; Vienas dabas divkāršs vārds Vairs ne pušplēsts neminēts.
— Iegansts, sevi sapinies, Šķirtajam liek kopā augt…
— Orģija, porgija! Bernards noteica, pārtraukdams lasīšanu ar skaļiem, nepatīkamiem smiekliem. Tas ir tikai vēl viens Solidaritātes kalpojuma psalms! Viņš atriebās saviem draugiem par to, ka viens otram viņi bija pieķērušies vairāk nekā Bernardam.
Nākamajās divās vai trijās tikšanās reizēs Bernards bieži atkārtoja šo mazo atriebības aktu. Tas bija vienkāršs, turklāt ārkārtīgi iedarbīgs, jo gan Helmholcu, gan Mežoni bezgala sāpināja tas. ja kāds iemīļots dzejas dārgakmens tika satriekts šķembās un aptraipīts. Pēdīgi Helmholcs piedraudēja izdzīt Bernardu no istabas, ja viņš vēl jaukšoties pa vidu. Tomēr, lai cik dīvaini būtu, nākamreiz, turklāt pašā kaunpilnākā veidā, dzejas lasījumā iejaucās Helmholcs pats.
Mežonis skaļi lasīja "Romeo un Džuljetu" — lasīja (visu laiku redzēdams Romeo vietā sevi, bet Džuljetas vietā — Linainu) ar dziļu un trīsošu kaisli. Mīlētāju pirmās tikšanās ainu Helmholcs bija noklausījies ar mulsu interesi. Aina dārzā bija sajūsminājusi viņu ar savu dzejiskumu; taču tajā izteiktās jūtas lika viņam pasmaidīt. Tik briesmīgi satraukties par to, vai izdosies dabūt meiteni, — tas šķita visai smieklīgi. Tomēr, iztirzājot pa verbālai detaļai vien, — cik izcils emocionālās tehnoloģijas darbs! Salīdzinājumā ar to veco rakstnieku, Helmholcs noteica, mūsu labākie propagandas tehnologi izskatās kā pilnīgi nejēgas. Mežonis uzvaroši pasmaidīja un atsāka lasīt. Viss ritēja ciešami, līdz trešā cēliena pēdējā ainā lords un lēdija Kapuleli sāka uzplīties, lai Džuljeta precas ar Parisu. Visas ainas gaitā Helmholcs izturējās nemierīgi; bet. kad Džuljeta, Mežoņa kaislīgi atdarināta, iesaucās:
— Vai tiešām augšā tur nav žēluma, Kas ieraudzītu manas dziļās bēdas? Ak, māmiņ mīļo, mani neatstum! Tu atliec kāzas kaut uz nedēļu; Ja nē, tad gatavo man kāzu gultu Tai drūmā kapenē, kur Tibalts guļ… —
kad Džuljeta to pateica, Helmholcam uznāca nevaldāma smieklu lēkme.
Māte un tēvs (cik groteska piedauzība) ar varu spiež meitu ņemt kādu, ko viņa negrib! Un tā stulbā meiča nepaskaidro, ka ir dabūjusi kādu citu, kuram (vismaz pašlaik) dod priekšroku! Savā neķītrajā absurdumā šī aina bija neatvairāmi komiska. Helmholcam ar varonīgiem pūliņiem bija izdevies apvaldīt augošo uzjautrinājumu; taču "māmiņ mīļo" (Mežoņa drebošās, ciešanu pilnās balss izpildījumā) un mājiens par to, ka Tibalts guļ miris, taču acīmredzot nav kremēts un šķiež savu fosforu kaut kādā kapenē, — tas nu bija par daudz. Viņš smējās un smējās, līdz pār vaigiem plūda asaras, — neremdināmi smējās, kamēr Mežonis, nobālis aiz sašutuma, skatījās viņā pār grāmatas malu un, kad smiekli nemitējās, ieslēdza grāmatu skapīti ar tāda cilvēka žestu, kurš aizvāc savu pērli no cūku laidara.
— Un tomēr, Helmholcs sacīja, kad bija atguvis elpu tiktāl, lai spētu atvainoties, un pielabinājies Mežonim, lai tas būtu ar mieru klausīties viņa paskaidrojumos, es gluži labi saprotu, ka tādas smieklīgas, ārprātīgas situācijas ir nepieciešamas; par kaut ko citu nemaz nav iespējams labi rakstīt. Kāpēc tas vecais rakstnieks ir tik brīnišķīgs propagandas tehnologs? Tāpēc, ka viņam bija tik daudz vājprātīgu, mokošu situāciju, par kurām satraukties. Cilvēkam ir jājūtas sāpinātam un nelaimīgam, citādi nav iespējams izdomāt patiesi labas, caururbjošas, rentgenstariem līdzīgas frāzes. Bet tēvi un mātes! Viņš nogrozīja galvu. Negaidi, ka man sejā nepakustēsies ne vaibsts, dzirdot par tēviem un mātēm! Un kurš gan ies uztraukties par to, vai puisis dabū vai nedabū meiteni? (Mežonis saviebās; bet Helmholcs, kurš domīgi blenza grīdā, neko nemanīja.) Nē, viņš ar nopūtu secināja, tas nekur neder. Mums nepieciešams cita veida neprāts un varmācība. Bet kas īsti? Kas? Kur lai mēs to atrodam? Viņš apklusa; tad, galvu šūpodams, pēdīgi noteica: Es nezinu. Es nezinu.