TRISPADSMITA NODAĻA
Embriju noliktavas puskrēslā neskaidri iezīmējās Henrija Foslera stāvs.
— Vai negribi šovakar aiziet uz jūtfīlmām?
Linaina klusēdama papurināja galvu.
— Vai tu satiksies ar kādu citu? Henriju interesēja tas, kuri viņa draugi dabūjas. Vai ar Benito? viņš prašņāja.
Viņa vēlreiz papurināja galvu.
Henrijs samanīja nogurumu violetajās acīs, bālumu aiz ādas tuberkulozes maskas, skumjas tumšsarkano bezsmaida lūpu kaktiņos.
— Tu taču nebūsi slima? viņš mazliet satraukts jautāja, baidīdamies, ka tik viņa nav saķērusi kādu no nedaudzajām atlikušajām infekcijas slimībām.
Tomēr Linaina atkal papurināja galvu.
— Lai nu kā, tev vajadzētu aiziet pie ārsta, Henrijs noteica. Dakteris ar prieku ārstē drebuļus kā nieku. viņš sirsnīgi piebilda un vēl uzsvēra šo hipnopēdisko sakāmvārdu, uzsizdams Linainai uz pleca. Varbūt tev derētu grūtniecības aizstājējs, viņš ieminējās. Vai varbūt spēcīgas kaislības aizstājēja kurss. Zini, parastais kaislības aizstājējs dažreiz nav gluži…
— Ak. Forda dēļ, Linaina sacīja, pārtraukdama tiepīgo klusēšanu, aizveries! Un atkal pievērsās embrijiem, ko mirkli bija pametusi novārtā.
Padomā tik. spēcīgas kaislības aizstājēja kurss! Viņa būtu smējusies, ja tikko nevaldītu asaras. Itin kā viņai pašai nepietiktu kaislību! Viņa dziļi nopūtās, uzpildīdama šļirci.
— Džon, viņa klusu nočukstēja, — Džon… Un tad ieprātojās: "Ak Ford, vai šim es iedevu poti pret miega slimību vai ne?" Viņa nudien nespēja atcerēties. Pēdīgi viņa nolēma neriskēt ar divkāršu devu un gar slīdlenti aizgāja pie nākamās pudeles.
Divdesmit divus gadus, astoņus mēnešus un četras dienas pēc šī brīža kāds jauns, daudzsološs alfa minus administrators Mvanza — Mvanzā nomira no tripanosomiāzes — pirmais šāds gadījums pusgadsimta laikā. Linaina nopūtusies turpināja darbu.
Stundu vēlāk ģērbtuvē Fanija izteica kvēlus iebildumus.
— Bet tas taču ir absurdi — ļauties tādam garastāvoklim! Vienkārši absurdi, viņa atkārtoja. Un vēl par ko? Par vīrieti— vienu vīrieti!
— Bet tieši viņu es gribu!
— Itin kā pasaulē nebūtu miljoniem citu vīriešu.
— Bet tos es negribu.
— Kā tu vari zināt, ja neesi mēģinājusi?
— Es esmu mēģinājusi.
— Bet ar cik daudziem? Fanija noprasīja, nicīgi raustīdama plecus. Ar vienu, diviem?
— Ar dučiem. Bet tam nebija nekādas jēgas, Linaina atbildēja, šūpodama galvu.
— Tev jābūt neatlaidīgai, Fanija pamācīja. Tomēr bija redzams, ka viņas ticība pašas padomiem ir iedragāta. Bez neatlaidības neko nevar sasniegt.
— Bet tikmēr…
— Nedomā par viņu!
— Nevaru.
— Tad iedzer somu!
— Es dzeru.
— Un turpini.
— Bet starplaikos viņš man joprojām patīk! Viņš man patiks vienmēr.
— Nu, ja tas ir tā, Fanija apņēmīgi teica, tad vienkārši ej un dabū viņu! Vai nu viņš grib, vai ne.
— Bet ja tu zinātu, cik briesmīgi dīvains viņš bija!
— Jo vairāk iemesla rīkoties stingri.
— Kas tev nekaiš runāt!
— Neliecies zinis par visādām blēņām. Rīkojies! Fanijas balss skanēja kā bazūne; viņa bija gluži kā Jauno Sieviešu Fordiskās apvienības lektore, kas vada vakara pārrunas ar pusaugu beta mīnusiem. Jā, rīkojies — un tūliņ! Tagad pat!
— Man būs bail, Linaina sacīja.
— Vispirms tev tikai jāiedzer pusgrams somas. Un tagad es iešu vannā. Viņa sparīgi aizsoļoja, vilkdama nopakaļ dvieli.
Atskanēja zvans, un Mežonis, kurš nepacietīgi cerēja, ka šopēcpusdien atnāks Helmholcs (jo, beidzot nolēmis izrunāties ar Helmholcu par Linainu, viņš ar mokām spēja atlikt šo sirds izkratīšanu kaut vai uz mirkli), pielēca kājās un metās pie durvīm.
— Man jau bija nojauta, ka tu nāksi, Helmholc! viņš sauca, vērdams durvis vajā.
Baltā acetāta atlasa matrožu kostīmā, ar apaļu, ballu cepurīti, švītīgi piešķiebtu uz kreisās auss, uz sliekšņa stāvēja Linaina.
— Ai! Mežonis izdvesa, kā saņēmis spēcīgu belzienu.
Ar pusgramu bija pieticis, lai Linaina aizmirstu savas bailes un mulsumu. Sveiks, Džon! viņa smaidot teica un Mežonim garām iegāja istabā. Automātiski aizvēris durvis, viņš sekoja viešņai. Linaina apsēdās. Iestājās ilgs klūsums.
— Liekas, Džon, tu sevišķi nepriecājies, mani redzot, viņa pēdīgi iesāka.
— Nepriecājos? Mežonis pārmetoši paskatījās viņā. tad pēkšņi nokrita ceļos viņai pie kājām un, satvēris Linainas roku, to bijīgi noskūpstīja. Nepriecājos? Ak, ja tu tikai zinātu! viņš nočukstēja un, uzdrošinājies ielūkoties viņai sejā, turpināja: Apbrīnotā Linaina, tu apbrīnas kalngals, tu esi dārgāka par visiem pasaules dārgumiem! Viņa veltīja Mežonim salda maiguma pilnu smaidu. Ak, tu esi pati pilnība (pavērtām lūpām viņa liecās Mežonim tuvāk), pati pilnība, tik brīnišķīgs ir tikai (tuvāk un tuvāk) visu radījumu kronis! Vēl tuvāk. Mežonis piepeši piecēlās kājās. Un tāpēc, viņš novērsies sacīja, es vispirms gribēju kaut ko izdarīt… Tas ir, lai pierādītu, ka esmu tevis cienīgs. Protams, patiesībā es tāds nebūšu nekad. Tomēr es gribēju vismaz parādīt. ka neesmu pilnīgi necienīgs. Es gribēju kaut ko izdarīt.
— Kāpēc tu domā, ka tas ir nepieciešams… Linaina iesāka, tomēr atstāja teikumu nepabeigtu. Viņas balsī ieskanējās viegls aizkaitinājums. Ja esi liekusies uz priekšu tuvāk un tuvāk, pavērtām lūpām, un tad tāds muļķa lempis pēkšņi pieraušas kājās un tu apjēdz, ka liecies pretī tukšumam, tad nu tiešām ir iemesls, dibināts iemesls aizkaitinājumam, pat ja asinīs tev riņķo pusgrams somas.
— Malpaisā, Mežonis nesakarīgi murmināja, vajadzēja atnest kalnu lauvas ādu — tas ir, ja gribēji ar kādu precēties. Vai vilka ādu.
— Anglijā nekādu lauvu nav, Linaina gandrīz uzkliedza.
— Un, pat ja būtu, Mežonis piebilda ar negaidītu nicīgu aizvainojumu, cilvēki droši vien medītu tos no helikopteriem, ar indīgu gāzi vai ko tamlīdzīgu. Es tā nerīkotos, Linaina. Viņš izslēja plecus, uzdrīkstējās uzmest viņai acis un sastapa aizskartas neizpratnes pilnu skatienu. Es izdarīšu jebko, viņš apjucis turpināja arvien nesakarīgāk. Jebko, ko vien tu man liksi. Dažs darbs ir nepatīkams — tu zini. Bet pašas pūles atraisa tajās slēpto prieku. Tā es jūtos. Saproti —ja tu gribētu, es pat izslaucītu grīdu.
— Bet mums ir putekļsūcēji, Linaina apjukusi teica. — Tas nav nepieciešams.
— Nē, protams, tas nav nepieciešams. Tak dažu zemu darbu var cēli izturēt. Es vēlētos kaut ko cēli izturēt. Vai tu nesaproti?
— Bet ja jau ir putekļsūcēji…
— Tas nav galvenais.
— Un epsiloni pusidioti, kas ar tiem strādā, viņa turpināja, tad kāpēc tas jādara?
— Kāpēc? Par godu tev, par godu tev! Lai parādītu, ka…
— Apžēliņ, un kāds gan putekļsūcējiem sakars ar lauvām…
— Lai parādītu, cik ļoti…
— Kāds sakars lauvām ar to, ka tu priecājies, redzot mani… Viņa saniknojās arvien vairāk.
— Cik ļoti es mīlu tevi, Linaina! viņš gandrīz izmisīgi izdvesa.