Apliecinot iekšējas, trauksmainas pacilātības uzplūdu, Linainas vaigi pietvīka. — Vai tu to saki nopietni, Džon?
— Bet es nemaz negribēju to sacīt! Mežonis iesaucās, ciešanās lauzīdams rokas. Tikai tad… Klausies, Linaina; Malpaisā cilvēki precas.
— Ko? Viņas balsī pamazām atgriezās aizkaitinājums. Par ko viņš runāja tagad?
— Uz mūžu. Viņi apsolās palikt kopā uz mūžu.
Cik drausmīga iedoma! Linaina jutās patiesi šokēta.
— Un ārišķīgo daili pārdzīvot ar saprātu, kurš atjauno vēl ātrāk, pirms asins mirst.
— Ko?
— Un Šekspīrs arī teicis līdzīgi. "Ja atraisīsi jaunavības jostu, pirms svētā laulība to pasludinās ar pilnīgu un cēlu kārtību…".
— Forda dēļ, Džon, runā jēdzīgi! Es nesaprotu ne vārda! Sākumā putekļsūcēji; tad jostas. Tu padari mani traku! Linaina pietrūkās kājās un, it kā baidīdamās, ka viņš neaizmūk arī fiziski, ja jau aizmucis garīgi, sakampa viņu aiz rokas locītavas. Atbildi man uz vienu jautājumu: vai īstenībā es tev patīku vai ne?
Iestājās īss klusums; tad viņš ļoti klusu sacīja: Es mīlu tevi vairāk par visu pasaulē.
— Tad kāpēc gan tu to neteici? Linaina iesaucās, un viņas niknums bija tik liels, ka asie nadziņi iecirtās viņa ādā. Tu tikai mels niekus par jostām un putekļsūcējiem, un lauvām un moki mani nedēļām ilgi!
Atlaidusi viņa roku, Linaina to nikni pagrūda nost.
Ja tu man tik ļoti nepatiktu, viņa noteica, es būtu uz tevi pārskaitusies.
Un pēkšņi viņas rokas apvijās Mežonim ap kaklu; viņš juta Linainas maigās lūpas pie savējām. Tik maigas, tik siltas un elektrizējošas, ka viņam uzmācās atmiņas par apskāvieniem "Trīs nedēļās helikopterā". Ooo! ooo! stereoskopiskā blondīne, un āāā! vairāk nekā reālais moris. Šausmas, šausmas, šausmas… viņš lūkoja atbrīvoties; bet Linaina apskāva viņu vēl ciešāk.
— Kāpēc tu to neteici? viņa čukstēja, atliekusi galvu, lai paskatītos Mežoni. Viņas acīs vīdēja maigs pārmetums.
"Nedz bedre drūmākā, nedz vieta labākā (poētiski iedārdējās sirdsapziņas balss), nedz ļaunā gara dziņa karstāka, tām manu godu kaislē nepārvērst. Nekad, nekad!" viņš nolēma.
— Tu muļķa puika! Linaina sacīja. Es tevi tā gribēju! Un. ja jau tu gribēji mani. tad kāpēc tu ne…
— Bet Linaina… Mežonis grasījās iebilst; un, kad viņa nekavējoties noņēma rokas viņam no pleciem un atkāpās, viņš mirkli nodomāja, ka Linaina sapratusi neizteikto mājienu. Taču, kad viņa atpogāja savu balto lakādas patronjostu un rūpīgi pārlika to pār krēsla atzveltni. Mežonī modās aizdomas, ka viņš ir maldījies.
— Linaina! viņš bažīgi atkārtoja.
Viņa pielika roku sev pie kakla un strauji parāva no augšas uz leju; baltā jūrnieku blūze pāršķēlās līdz apakšai; aizdomas sabiezēja pārāk, pārāk stingrā pārliecībā. Linaina, ko tu dari?
Švirks, švirks! Viņa atbildēja bez vārdiem. Un izkāpa no savām platgalu biksēm. Rāvslēdžotās kreklbiksītes bija bālā gliemežvāku sārtumā. Uz krūtīm šūpojās Kopienas arhidziesmotāja zelta T.
'Tie piena pupi cauri logu režģiem, kas vīriem acīs krita…" Šie dziedošie, pērkonīgie, maģiskie vārdi darīja viņu divtik bīstamu, divtik valdzinošu. Maigi, maigi, bet tik griezīgi! Gurdinoši, saprāta balsī runājoši, apņēmību gaisinoši. "Pat stingras dievošanās kā salmi ugunī švirkst asinīs. Tu labāk atturies, vai ari…"
Švirks! Apaļīgi izliektais sārtums pārdalījās kā akurāti pāršķelts ābols. Izlocījās rokas, pacēlās vispirms labā pēda, tad kreisā: saplakušās kreklbiksītes bez dzīvības gulēja uz grīdas.
Palikusi tikai kurpēs, zeķēs un švītīgi piešķiebtajā apaļajā, baltajā cepurītē, Linaina tuvojās viņam. Dārgais! Dārgais! Kaut jel tu būtu to pateicis agrāk! Viņa izstiepa rokas.
Bet Mežonis neatbalsoja: "Dārgā!" — un neizstiepa rokas viņai pretim; Mežonis šausmās atkāpās, atgaiņādamies tā, it kā censtos aizbiedēt uzmācīgu, bīstamu dzīvnieku. Četri atmuguriski soļi, un viņš bija piespiests pie sienas.
— Saldumiņ! Linaina izdvesa un. uzlikusi rokas Mežonim uz pleciem, piekļāvās viņam klāt. Apskauj mani! viņa pavēlēja. Apskauj mani cieši, kaķīt! arī viņa pārzināja dzeju, pazina vārdus, kuri dziedāja, būra un dimdēja kā bungas. Skūpsti, viņa aizvēra acis, balss noklusa līdz miegainiem čukstiem, skūpsti, līdz es krītu komā! Apskauj mani, mīļo zaķīt…
Mežonis satvēra viņu aiz plaukstu locītavām, atrāva viņas rokas sev no pleciem un rupji atgrūda viņu.
— Au, man sāp, tu… ak! Viņa spēji apklusa. Šausmas lika aizmirst sāpes. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja Mežoņa seju — nē, nevis viņa seju, bet gan kāda svešinieka nikno, bālo, izķēmoto seju. kuras vaibsti raustījās neprātīgās, neizskaidrojamās dusmās. Viņa izbīlī nočukstēja: Džon, kas noticis? Viņš neatbildēja, tikai urbās viņas sejā ar šīm vājprātīgajām acīm. Rokas, kuras turēja viņas locītavas, drebēja. Viņš elpoja dziļi un nevienmērīgi. Viņa pēkšņi izdzirda, ka tik tikko saklausāmi, taču drausmīgi ņirkst viņa zobi. Kas noticis? viņa gandrīz kliedza.
Un. it kā šī kliedziena atmodināts, Mežonis sagrāba viņu aiz pleciem un sapurināja. — Padauza! viņš ierēcās. — Padauza! Bezkaunīgā netikle!
— Ai, nevajag, ne — evajag, viņa pretojās, balsij ērmīgi trīcot, jo Mežonis viņu purināja.
— Padauza!
— Lū — ūdzu!
— Nolādētā padauza!
— Gra — ams ir la — abāks… viņa iesāka.
Mežonis atgrūda viņu ar tādu spēku, ka viņa sagrīļojās un pakrita. Ārā! viņš uzkliedza, draudīgi stāvēdams viņai līdzās. Pazūdi no manām acīm, vai es tevi nogalināšu! Viņš sažņaudza dūres.
Linaina pacēla rokas, lai aizsegtu seju.— Nē, lūdzu, nevajag, Džon…
— Pasteidzies. Ātri!
Joprojām pacēlusi vienu roku, pārbiedētu skatienu sekodama katrai viņa kustībai, Linaina pierausās kājās un, joprojām salīkusi, joprojām sargādama galvu, metās uz vannas istabu.
Spēcīgais pliķis, ar kuru viņas aiziešana tika pasteidzināta, noskanēja kā pistoles šāviens.
— Au! Linaina lēkšus palēca uz priekšu.
Drošībā aiz slēgtām vannas istabas durvīm viņai pietika vaļas novērtēt savus ievainojumus. Nostājusies ar muguru pret spoguli, viņa atskatījās. Raugoties pār kreiso plecu, viņa redzēja plaukstas nospiedumu, kas skaidrs un tumši sarkans izcēlās uz pērļainās miesas. Viņa piesardzīgi paberzēja ievainoto vietu.
Ārpusē, otrā istabā, Mežonis staigāja šurpu turpu, soļoja, soļoja burvju vārdu bungu un mūzikas pavadījumā. "Pat paceplīši dara to, un arī pat gauži mazas zelta mušiņas dzen izvirtību manu acu priekšā." Vārdi apdullinoši dārdēja viņam ausīs. "Nedz sesks, nedz arī notašķījies zirgs to nespēj ar tik nevaldāmu kāri. No jostas lejup tās ir kentauri, bet augšup sievietes. Līdz viduklim tām viss no dieviem dāvāts, bet apakšpusē viss no nelabā. Tur elle, tumsība, tur sēra bedre kūp, tur deg, tur virsi, tur smird; fu, fu, pē, pē! Dod unci cibeta man, mīļo aptiekār, lai savu iztēli es atsvaidzinu!"
— Džon! vannas istabā bikli ierunājās sīka, pieglaimīga balstiņa. Džon!
"Ak, zāle savvaļā, kas esi tik mīļi daiļa un tik smaržīga, tik salda, ka sāp visi jutekļi! Vai dižā grāmata šī darināta, lai vārdu "mauka" rakstītu uz tās? Pret to pat debess aizspiež degunu…"
Taču viņas smaržas joprojām virmoja tepat, uz viņa jakas balti vizēja pūderis, kas iesmaržojis viņas burvīgo augumu. "Bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle." Nepielūdzamais ritms izdimdināja pats sevi. "Bezkaunīgā…"