— Džon, kā tev šķiet, vai tu varētu padot man drēbes?
Viņš pacēla platgalu bikses, blūzi, kreklbiksītes.
— Atver! viņš pavēlēja un iespēra pa durvīm.
— Nē, nevēršu! Balss bija reizē izbiedēta un izaicinoša.
— Un kā tad lai es tās tev iedodu?
— Iebāz pa ventilatoru virs durvīm!
Viņš darīja, kā likts, un atsāka satraukti staigāt pa istabu. "Bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle! Tā velna kārība ar tauku rumpi un resniem pirkstiem…"
— Džon!
Viņš neatbildēja. "Tauku rumpi un resniem pirkstiem."
— Džon!
— Kas ir? viņš skarbi noprasīja.
— Vai tu man nepasniegtu manu Maltusa jostu?
Linaina sēdēja, ieklausīdamās soļos blakusistabā, un klausīdamās prātoja, cik ilgi viņš taisās tā klamzāt šurpu turpu; vai viņai būs jāgaida, līdz viņš atstās dzīvokli; vai ari, ja viņa trakumam ļautu zināmu laiciņu noplakt, vairs nebūtu bistami atvērt vannas istabas durvis un mesties ārā.
Šos bažīgos prātojumus pārtrauca telefona zvans blakusistabā. Kāju dima spēji mitējās. Viņa dzirdēja, kā Mežoņa balss sarunājas ar klusumu.
Hallo!
— Jā.
— Ja es neaizņemu pats sevi, tad jā.
— Jā, vai tad jūs nedzirdējāt? Te runā misters Mežonis.
— Ko? Kas ir slims? Skaidrs, ka tas mani interesē.
— Bet vai tas ir nopietni? Vai viņai tiešām ir slikti? Es tūliņ iešu…
— Vairs nav savā dzīvoklī? Uz knrieni viņu aizveda?
— Ak Dievs! Kāda ir adrese?
— Pārkleinā numur trīs—jā? Trīs? Paldies.
Linaina dzirdēja noklakšķam nolikto klausuli, pēc tam steidzīgus soļus. Aizcirtās durvis. Iestājās klusums. Vai viņš tiešām bija prom?
Bezgala piesardzīgi viņa pavēra durvis par ceturtdaļcollu; palūrēja pa spraudziņu; sadūšojās, ieraudzījusi tukšumu; pavēra durvis mazliet plašāk un izbāza ārā galvu; pēdīgi uz pirkstgaliem iezagās istabā; mirkli pastāvēja, sirdij neganti dauzoties, klausījās, klausījās; tad metās pie ārdurvīm, atvēra, izšmauca, aizcirta, skrēja. Tikai iekāpusi liftā un braukdama lejup, viņa sāka justies drošībā.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
Mirēju slimnīca Pārkleinā bija sešdesmit stāvu augsts tornis, apšūts ar bāldzeltenām flīzēm. Kad Mežonis izkāpa no taksikoptcra, no jumta rūcot pacēlās spilgti krāsainu aerokatafalku eskorts un aizšāvās pāri parkam uz rietumiem, uz Krematoriju. Galvenais šveicars pie lifta durvīm sniedza viņam informāciju, kuru viņš palūdza, un viņš nobrauca lejup uz 81. nodaļu (uz Ātri progresējošās senilitātes nodaļu, kā paskaidroja šveicars) septiņpadsmitajā stāvā.
Tā bija plaša, spilgti saulaina telpa ar dzelteni krāsotām sienām un divdesmit gultām, kas visas bija aizņemtas. Linda mira kompānijā — kompānijā un ar visām modernajām ērtībām. Gaisā nemitīgi virmoja jautras sintētiskas melodijas. Pie katras gultas kājgaļa iepretim mirējam atradās televizors. Televizori gluži kā piloši krāni palika ieslēgti no rīta līdz vakaram. Ik ceturtdaļstundu telpā automātiski mainījās dominējošā smarža. Mēs cenšamies, paskaidroja kopēja, kas bija sagaidījusi Mežoni pie durvīm, mēs cenšamies šeit radīt ļoti patīkamu gaisotni — kaut ko starp pirmās klases viesnīcu un jūtfilmu teātri, ja saprotat, ko gribu sacīt.
— Kur viņa ir? Mežonis vaicāja, laizdams gar ausīm pieklājīgos skaidrojumus.
Kopēja apvainojās. — Jūs nu gan steidzaties, viņa noteica.
— Vai ir cerības? viņš jautāja.
— Jūs domājat — cerības, ka viņa nemirs? (Viņš palocīja galvu.) Nē, protams, ka nav. Ja kādu nosūta uz šejieni, tad nav vairs nekādu… Pārsteigta ieraudzījusi ciešanas viņa bālajā sejā, kopēja pēkšņi apklusa. Kas jums lēcies? viņa jautāja. Pie tādas apmeklētāju uzvedības viņa nebija pieradusi. (Un apmeklētāju jau nebija daudz: nebija arī nekāda iemesla, kādēļ lai šeit ierastos daudz apmeklētāju.) Jūs taču nebūsiet slims?
Viņš papurināja galvu. Viņa ir mana māte, viņš sacīja tikko sadzirdamā balsī.
Kopēja uzmeta viņam iztrūcinātu, šausmu pilnu skatienu; tad žigli novērsās. No kakla līdz pat deniņiem viņa bija tumši pietvīkusi.
— Aizvediet mani pie viņas! Mežonis teica, pūlēdamies runāt ikdienišķā tonī.
Joprojām nosarkusi, kopēja pavadīja viņu uz nodaļu. Kad viņi gāja garām, viņiem pievērsās joprojām jaunas un gludas sejas (senilitāte progresēja tik strauji, ka tai neatlika laika skart vaigus — tā paguva skart tikai sirdi un smadzenes). Viņu gaitai sekoja tukšas, vienaldzīgas acis, kurām bija pienākusi otrā bērnība. Mežonis paskatījās un nodrebēja.
Linda gulēja garās rindas pēdējā gultā pie pašas sienas. Atbalstījusies spilvenos, viņa skatījās Dienvidamerikas Rīmana tenisa čempionāta pusfināla spēles, kuras ritēja samazinātā bezskaņas reprodukcijā uz televizora ekrāna gultas galā. Pa izgaismoto stikla kvadrātu gluži kā zivtiņas akvārijā šurpu turpu bez trokšņa šaudījās mazas figūriņas — mēmi, bet satraukti citas pasaules iemītnieki.
Linda skatījās, vāri smaidot, bez kādas sapratnes. Bālajā, uzblīdušajā sejā vīdēja plānprātīgas laimes izteiksme. Lāgiem plaksti aizvērās, un šķila, ka viņa mirkli iemieg. Tad viņa viegli sarāvās un pamodās atkal — pamodās, lai ieraudzītu tenisa čempionus ērmīgajā akvārijā, lai izdzirdētu, kā ieskaņotās superbalsis dzied "Apskauj mani cieši, kaķīt", lai sajustu vībotņu silto dvesmu, kas plūda no ventilatora virs viņas galvas, — pamodās tajā visā vai, pareizāk sakot, sapnī, kura brīnišķās sastāvdaļas bija šīs sajūtas, ko pārveidoja un izskaistināja soma viņas asinīs, un atkal pasmaidīja aizlauzto, bezkrāsaino infantila apmierinājuma smaidu.
— Nu, man jāiet, noteica kopēja. Tūdaļ ieradīsies nākamā bērnu grupa. Un vēl tas trešais numurs. Viņa norādija uz rindas pretējo galu. Var nomirt kuru katru brīdi. Tad nu iekārtojieties ērti! Viņa mundri aizsteidzās.
Mežonis apsēdās pie gultas.
— Linda, viņš nočukstēja, saņēmis viņas roku.
Izdzirdusi savu vārdu, viņa pagrieza galvu. Miglainās acis iemirdzējās, pazinušas viesi. Linda saspieda viņa plaukstu, pasmaidīja, lūpas sakustējās; te pēkšņi viņa nokāra galvu. Viņa bija iemigusi. Mežonis sēdēja, raudzīdamies viņā, — un aiz šīs nogurušās miesas maskas meklēja un atrada jauno, dzīvo seju, kas bija starojusi pār viņa bērnību Malpaisā, atcerējās (un viņš aizvēra acis) Lindas balsi, Lindas kustības, visus abu kopīgās dzīves notikumus. "Streptokokiem pāri T…" Cik skaisti viņa bija dziedājusi! Un šie bērnišķīgie pantiņi, cik maģiski svešādi un noslēpumaini tie bija!
Vitamīns D un vitamīns A, Eļļa aknā, menca jūriņā.
Mežonis juta, ka aiz plakstiem sariešas karstas asaras, kad viņš atsauca atmiņā šos vārdus un Lindas balsi, kas tos atkārtoja. Un lasīšanas stundas; suns sētā, kaķis kokā; un "Praktiskie norādījumi Embriju noliktavas beta darbiniekiem". Un garie vakari pie uguns vai, vasarā, uz mazās mājiņas jumta, kad Linda stāstīja viņam par Citādo vietu, kas atrodas ārpus Rezervāta robežām: par to brīnumskaisto Citādo vietu, atmiņas par kurn viņš joprojām glabāja neskartas un nemainīgas kā atmiņas par debesīm, par labestības un skaistuma paradīzi, ko nebija aptraipījusi saskarsme ar šīs reālās Londonas realitāti, ar šiem īstajiem, civilizētajiem vīriešiem un sievietēm.
Spalgas balsis pēkšņi lika viņam atvērt acis; steigšus noslaucījis asaras, viņš atskatījās. Telpā iegruva šķietami nebeidzama identisku, astoņus gadus vecu vīrieškārtas dvīņu straume. Dvīnis pēc dvīņa, dvīnis pēc dvīņa — tie tuvojās kā murgs. Viņu sejas, viņu atkārtotā seja —jo visam baram tā bija viena vienīga — stingi blenza un šķita sastāvam tikai no plakanā deguna nāsim un blāvām, izvelbtām acīm. Formastērpi bija haki krāsā. Mute visiem bija vajā. Viņi nāca iekšā spiegdami un tarkšķēdami. Vienā mirklī viņi pieņudzēja visu nodalu kā tārpi. Spietoja starp gultām, rāpās tām pāri, līda apakšā, lūrēja televizoros, rādīja grimases pacientiem.