Linda viņus drīzāk izbrīnīja nekā satrauca. Viena grupiņa sapulcējās viņas gultas galā un blenza ar izbiedētu un stulbu ziņkārību kā dzīvnieki, kas pēkšņi sastapušies ar kaut ko nepazīstamu.
— Ei, skatieties, skatieties! Viņi runāja klusās, bailīgās balsīs. Kas viņai kaiš? Kāpēc viņa ir tik resna?
Viņi nekad nebija redzējuši tādu seju — nekad nebija redzējuši seju, kas nebūtu jauna, ar stingru ādu, ķermeni, kas vairs nebūtu slaids un stalts. Visas šīs mirstošās sešdesmitgadnicces izskatījās pēc bērnišķīgām meitenēm. Toties Linda savā četrdesmit četru gadu vecumā izskatījās kā ļengana, senilitātes izkropļota briesmone.
— Vai viņa nav šausmīga? čukstus skanēja piezīmes. Paskaties uz viņas zobiem!
Piepeši starp Džona krēslu un sienu no gultas apakšas izlīda plakandegunis dvīnis un sāka blenzt iemigušās Lindas sejā.
— Paklau… viņš iesāka; taču sakāmais priekšlaicīgi izbeidzās spiedzienā. Mežonis sagrāba viņu aiz apkakles, pacēla gaisā virs krēsla un, sadevis pa ausīm, gaudojošu pagrūda prom.
Atskanot viņa brēcieniem, palīgā atsteidzās galvenā kopēja.
— Ko jūs viņam izdarījāt? viņa nikni noprasīja. Es neļaušu jums sist bērnus!
— Tad aizvāciet viņus prom no šīs gultas! Mežoņa balss sašutumā drebēja. Ko šie mazie pretekļi te vispār dara? Tas ir kauns!
— Kauns? Ko jūs iedomājaties? Viņiem pašlaik ir nāves apstrāde. Un. kad es jums saku, viņa kareivīgi brīdināja, — ja jūs vēl traucēsiet viņu apstrādi, es izsaukšu šveicarus, un jūs izsviedis ārā!
Mežonis piecēlās un paspēra pāris soļu uz viņas pusi. Viņa kustības un sejas izteiksme bija tik draudīga, ka kopēja šausmās atkāpās. Ar milzu pūlēm viņš savaldījās un, nebildis ne vārda, pagriezās un atkal apsēdās pie gultas.
Atguvusies kopēja nedaudz spalgi un nedroši, tomēr cienīgi noteica: Esmu jūs brīdinājusi. Ņemiet to vērā! Tomēr pārlieku ziņkārīgos dvīņus viņa aizveda prom un iesaistīja spēlē "Rāvējslēdzēja medības", ko telpas pretējā galā vadīja kāda viņas kolēģe.
Tagad skrien un iedzer tasīti kofeīna šķīduma, mīļā! viņa sacīja otrajai kopējai. Likusi lietā savu galvenās kopējas varu, viņa atguva pašpārliecību un sajutās labāk. Nu, bērni! viņa iesaucās.
Linda nemierīgi sakustējās, mirkli atvēra acis, aizmiglotu skatienu paraudzījās apkārt un iesnaudās atkal. Sēdēdams viņai blakus. Mežonis visiem spēkiem centās atgriezties pirmītējā noskaņā. "Vitamīns D un vitamīns A," viņš pie sevis atkārtoja, it kā tic būtu burvju vārdi, kas spētu atdzivināt mirušo pagātni. Tomēr burvestība nedarbojās. Skaistās atmiņas stūrgalvīgi atteicās ataust; atdzima vienīgi pretīga greizsirdība, netīksme, bēdas. Popē, kam no pārdurtā pleca tek asinis; Linda gul derdzīgā miegā, un mušas spindz ap meskalu, kas izlaistīts uz grīdas pie gultas; un, kad viņš iet garām, puikas izkliedz tos vārdus… Ak, nē, nē! Mežonis aizvēra acis un purināja galvu, dedzīgi noliegdams šīs atmiņas. "Vitamīns D un vitamīns A…" Viņš pūlējās domāt par tām reizēm, kad sēdēja Lindai uz cejiem un Linda, apskāvusi viņu, dziedāja un dziedāja, šūpodama viņu, ieaijādama miegā. "Vitamīns D un vitamīns A, vitamīns A, vitamīns A …"
Mūzikas automāta superbalsis bija pieaugušas līdz elsojošam kreščendo; un smaržu cirkulācijas sistēmā vībotņu vietā piepeši un spēcīgi iesmaržojās pačūlija. Linda sakustējās, pamodās, mirkli apstulbusi blenza uz pusfinālistiem, tad, pacēlusi galvu, pāris reižu paostīja gaisa jauno smaržu un negaidot pasmaidīja bērnišķā ekstāzē.
— Popē! viņa nomurmināja un aizvēra acis. Ak, man tā patīk, man tā… Viņa nopūtās un atslīga atpakaļ spilvenos.
— Bet Linda! Mežonis lūdzoši ierunājās. Vai tu mani nepazīsti? Viņš bija tik ļoti centies, darījis visu, kas viņa spēkos; kāpēc Linda nelāva viņam aizmirst? Viņš gandrīz nežēlīgi saspieda Lindas ļengano roku, itin kā ar varu mēģinātu atsaukt viņu no šī nekrietno baudu sapņa, no šīm zemiskajām, riebīgajām atmiņām, — atpakaļ tagadnē, atpakaļ realitātē; pretīgajā tagadnē, drausmīgajā realitātē, —kas tomēr bija cildenas, nozīmīgas, izmisīgi svarīgas, jo tik nenovēršams bija tas, kas tās padarīja tik baismīgas. Vai tu mani nepazīsti, Linda?
Džons juta, kā viņas plauksta par atbildi viegli sakļaujas. Viņam acīs sariesās asaras. Viņš noliecās un noskūpstīja Lindu.
Viņas lūpas sakustējās. Popē! viņa atkal nočukstēja, un Džons jutās tā, it kā viņam sejā būtu iegāzts samazgu spainis.
Viņā pēkšņi uzvilnīja dusmas. Pievilta jau otru reizi, viņa skumju kaislība atrada citu izeju, pārvērtās sāpju pilna niknuma kaislībā.
— Bet es esmu Džons! viņš iekliedzās. Es esmu Džons! Un savā niknajā izmisumā viņš satvēra Lindu aiz pleca un sapurināja.
Lindas plaksti notrīsēja un atvērās; viņa ieraudzīja un pazina viņu — "Džon!" — , taču reālo seju, reālās un nežēlīgās rokas pārcēla iedomu pasaulē — starp iekšējiem, privātiem supennūzikas un pačūlijas līdziniekiem, starp pārvērstām atmiņām un divaini transponētām sajūtām, kas veidoja viņas sapņa visumu. Linda pazina viņu kā Džonu, savu dēlu. taču uztvēra viņu kā iebrucēju paradīzei līdzīgajā Malpaisā, kur kopā ar Popē nule bija pavadījusi somas brīvdienas. Džons dusmojās, jo viņai patika Popē, Džons viņu purināja, jo Popē gulēja šajā gultā, — itin kā tas būtu kas slikts, itin ka visi civilizēti ļaudis nerīkotos tieši tāpat. Ikviens pieder ikvie… Viņas balss pēkšņi pārvērtās gandrīz nedzirdamā bezelpas gārdzoņā; mute pavērās; viņa izmisīgi pūlējās ievilkt plaušās gaisu. Taču šķita, ka viņa ir aizmirsusi, kā elpot. Viņa centās iekliegties — bet neradās ne skaņa; vienīgi šausmas ieplestajās acis atklāja, ko viņa pārcieš. Rokas pacēlās pie kakla, tad sakampa tukšu gaisu — gaisu, kuru viņa vairs nespēja ieelpot, gaisu, kurš viņai bija beidzis eksistēt.
Mežonis pietrūkās kājās un noliecās pār viņu. Kas ir, Linda? Kas ir? Balss skanēja lūdzoši; šķita, viņš lūdz mierinājumu.
Skatiens, ko Linda viņam pievērsa, bija pilns neizsakāmu šausmu — šausmu un, kā viņam likās, pārmetuma. Linda pūlējās piecelties sēdus, taču atkrita spilvenos. Viņas seja bija drausmīgi izķēmota, lūpas zilas.
Mežonis apcirtās un metās skriet.
— Ātri, ātri! viņš kliedza. Ātri!
Galvenā kopēja atskatījās, stāvēdama apļa vidū starp bērniem, kuri medīja rāvējslēdzēju. Pirmā mirkļa pārsteigums gandrīz nekavējoties pārvērtās nosodījumā. Nekliedziet! Padomājiet par mazajiem, viņa teica, saraukusi pieri. Jūs varat izjaukt apstrādi… Ko jūs darāt? Viņš bija ielauzies rotaļnieku aplī. Uzmanīgi! Kāds bērns iebrēcās.
— Ātri, ātri! Mežonis sakampa kopēju aiz piedurknes un rāva sev līdzi. Ātri! Kaut kas ir noticis. Es viņu nogalināju!
Kad viņi nonāca gultu rindas galā, Linda bija mirusi.
Mežonis mirkli stāvēja kā sastindzis un klusēja, tad nokrita ceļos pie gultas, aizsedza seju ar plaukstām un sāka nevaldāmi šņukstēt.
Kopēja stāvēja neizpratnē, skatīdamās te uz vīrieti, kas bija nometies ceļos pie gultas (cik skandalozs skats!), te uz dvīņiem (nabaga bērni!), kas bija mitējušies medīt rāvējslēdzēju un blenza šurp no telpas viņa gala, ar visām savām acīm un nāsīm blenza uz šokējošo ainu, kas risinājās ap gultu numur divdesmit. Vai uzrunāt šo vīrieti? Mēģināt vest viņu pie prāta un pieklājības? Atgādināt, kur viņš atrodas? Kādu liktenīgu ļaunumu viņš var nodarīt šiem nabaga nevainīgajiem bērniem? Ar savu pretīgo raudāšanu viņš taču postīja visu veselīgo nāves apstrādi — it kā nāve būtu kaut kas briesmīgs, it kā jel viens cilvēks būtu tik ļoti svarīgs! Bērniem varētu rasties ārkārtīgi graujoši priekšstati par šo norisi, viņi varētu satraukties tā, ka reaģētu pilnīgi aplami, pilnīgi antisociāli.