Kopēja spēra soli uz priekšu un pieskārās Mežonim pie pleca. Vai jūs nevarat uzvesties, kā pieklājas? viņa klusi, dusmīgi sacīja. Taču atskatījusies ieraudzīja, ka pusducis dvīņu jau ir pietrūkušies un nāk šurp. Aplis juka. Vēl mirklis, un… Nē. risks bija pārāk liels; visas grupas apstrādes līmenis varētu pazemināties par sešiem vai septiņiem mēnešiem. Kopēja steidzās atpaka) pie saviem apdraudētajiem audzēkņiem.
— Nu, kurš grib šokolādes eklēru? viņa skali, mundri noprasīja.
— Es! korī ieaurojās visa Bokanovska grupa. Gulta numur divdesmit bija pilnīgi aizmirsta.
"Ak Dievs, Dievs, Dievs…" Mežonis klusībā atkārtoja. Bēdu un nožēlas haosā, kas valdīja viņa prātā, šis bija vienīgais skaidrais vārds. Dievs! viņš nočukstēja. Dievs…
Ko viņš tur saka? caur supermūzikas vīteriem pavisam tuvu atskanēja skaidra un spalga balss.
Mežonis spēji salēcās un, pacēlis seju no plaukstām, atskatījās. Pieci haki krāsas dvīņi, katrs ar pusapgrauztu eklēra stumbeni labajā rokā, identiskās sejas dažādi notrieptas ar izkusušu šokolādi, stāvēja rindā, plakandegunu ģīmjiem blenzdami viņā.
Viņi sastapa Mežoņa skatienu un visi reizē pasmīkņāja. Viens norādīja ar savu eklēra strupuli.
— Vai viņa ir beigta?
Mirkli Mežonis klusēdams raudzījās viņos. Tad klusēdams piecēlās kājās, klusēdams gausi devās uz durvīm.
— Vai viņa ir beigta? ziņkārīgais dvīnis atkārtoja, tipinādams viņam blakus.
Mežonis palūkojās lejup uz dvīni un, joprojām nebilzdams ne vārda, pagrūda viņu nost. Dvīnis nokrita uz grīdas un nekavējoties sāka brēkt. Mežonis pat neatskatījās.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Pārkleinas Mirēju slimnīcas personāls sastāvēja no simt sešdesmit diviem deltām, kas bija sadalīti divās Bokanovska grupās, vienā astoņdesmit četras rudmatainas dolihocefālas dvīnes, otrā septiņdesmit astoņi tumšmataini dolihocefāli dvīņi. Pulksten sešos, kad darbadiena bija beigusies, abas grupas sapulcējās slimnīcas vestibilā, kur mantziņa vietnieks izsniedza viņiem dienišķo somas devu.
Izkāpis no lifta, Mežonis nonāca šajā barā. Taču viņa domas kavējās citur — pie nāves, pie savām bēdām, pie savas nožēlas; automātiski, neapzinādamies, ko dara, viņš sāka lauzt sev ceļu caur burzmu.
— Ko jūs grūstāties? Kurp jūs tā laužaties?
No neskaitāmām rīklēm spiedza vai rūca tikai divu veidu balsis — augsta un zema. Nebeidzami atkārtotas gluži kā spoguļu virtenē, viņam nikni pievērsās divas sejas — viena bez bārdas, mūsaina un apaļa, oranžu matu ielokā, otra kalsna, knābaina putna maska ar divas dienas veciem bārdas rugājiem. Caur viņa aizmirstību izlauzās vārdi un aso elkoņu grūdieni ribās. Mežonis atkal atmodās ārējā realitātē, paskatījās apkārt, pazina redzēto — ar šķebigu šausmu un riebuma sajūtu pazina tajā savu dienu un nakšu nemitīgo ārprātu, spietojošas, neatšķiramas vienādības murgu. Dvīņi, dvīņi… Kā tārpi tie bija ņudzējuši ap Lindas nāves mistēriju, apgānīdami to. Atkal tārpi, tikai lielāki, pieauguši, tie tagad ņudzēja ap viņa bēdām un nožēlu. Mežonis apstājās un apjukušām, šausmu pilnām acīm skatījās apkārt, uz haki krāsas pūli, kura vidū viņš stāvēja, galvastiesu garāks par visiem. "Cik daudz visapkārt dižu radību!" Dziedošie vārdi viņu izsmējīgi ķircināja. "Cik skaists ir ļaužu dzimums! Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule…"
— Somas izsniegšana! iesaucās skaļa balss. Rindā, lūdzu! Pasteidzieties!
Atvērās durvis, vestibilā tika ienests galds un krēsls. Balss piederēja spridzīgam jaunam alfam, kurš bija ienesis melnu metāla lādīti. Gaidošie dvīņi apmierināti iemurdējās. Viņi aizmirsa Mežoni. Visa uzmanība tagad bija pievērsta melnajai lādītei, ko jauneklis bija nolicis uz galda un patlaban slēdza vaļā. Pacēlās vāks.
— Oo — oo! visi simt sešdesmit divi reizē izdvesa, it kā noskatītos uguņošanā.
Jauneklis izņēma sauju mazu kārbiņu ar tabletēm. Un tagad. viņš pavēloši teica, lūdzu, nāciet pēc devas! Pa vienam un bez grūstīšanās!
— Pa vienam un bez grūstīšanās dvīņi gāja pēc devas. Vispirms divi vīrieši, tad sieviete, tad atkal vīrietis, tad trīs sievietes, tad…
Mežonis stāvēja un skatījās. "Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, ak, brīnišķīgā jaunā pasaule…" Dziedošie vārdi viņa prātā šķita mainām toni. Tie bija izsmējuši viņu šajās ciešanās un nožēlā, izsmējuši ar tik briesmīgu, cinisku ņirdzību! Ļauni smiedamies, tie bija neatlaidīgi uzsvēruši murga zemisko nešķīstību, derdzīgo neglītumu. Tagad tie pēkšņi aicināja tvert ieročus. "Ak, brīnišķīgājaunā pasaule!" Miranda sludināja skaistuma iespēju, iespēju pārvērst pat murgu par kaut ko smalku un cēlu. "Ak, brīnišķīgājaunā pasaule!" Tas bija izaicinājums, pavēle.
— Izbeidziel grūstīties! nikni uzkliedza mantziņa vietnieks. Viņš aizcirta lādītes vāku. Es pārtraukšu izsniegšanu, ja jūs neuzvedīsieties, kā nākas!
Deltas pakurnēja, mazliet pagrūstījās un norima. Drauds bija iedarbojies. Atņemt viņiem somu— cik drausmīga doma!
— Nu jau ir labāk, jauneklis noteica un atvēra lādīti atkal.
Linda bija bijusi verdzene. Linda bija nomirusi; pārējiem vajadzēja dzīvot brīvībā, pasauli vajadzēja padarīt skaistu. Tās uzlabošana bija pienākums. Un pēkšņi Mežonis skaidri un gaiši saprata, kas viņam darāms; šķita, ka atvērusies slēgi, atvilkti aizkari.
— Nāciet! mantziņa vietnieks teica.
Priekšā izgāja vēl viena haki krāsas sieviete.
— Mitējieties! Mežonis skaļi un skanīgi iesaucās. Mitējieties!
Viņš izlauza sev ceļu līdz galdam; deltas apstulbuši skatījās viņā.
— Ford! klusu izdvesa mantziņa vietnieks. Tas ir Mežonis! Viņu pārņēma izbailes.
— Paklausieties, es jūs lūdzu! Mežonis nopietnā balsī sauca. Ieklausieties manos vārdos… Viņš vēl nekad nebija runājis publikas priekšā un atklāja, ka ir ļoti grūti izteikt to, kas viņam sakāms. Neņemiet tās briesmīgās tabletes! Tā ir inde, inde!
— Mister Mežoni, mantziņa vietnieks ierunājās, glaimīgi smaidīdams. Vai jūs neatjautu man…
— Inde gan dvēselei, gan miesai!
— Jā, bet esiet tik laipns un ļaujiet man turpināt izsniegšanu! Esiet nu prātīgs! Ar piesardzīgi maigu žestu, ar kādu cilvēks glāsta dzīvnieku, zinādams, ka tas ir nikns, mantziņa vietnieks paplikšķināja Mežonim pa delmu. Tikai ļaujiet man…
— Nemūžam! Mežonis iekliedzās.
— Bet paklausieties, draugs…
— Metiet prom visu šo drausmīgo indi!
Vārdi "metiet prom" pāršķēla deltu neizpratnes kārtas līdz pat apziņas dzīlēm. Pūlī atskanēja nikna murdoņa.
— Es nāku, lai dotu jums brīvību, Mežonis teica, pievērsies dvīņiem. Es nāku…
Mantziņa vietnieks vairs neklausījās; viņš bija izlavījies no vestibila un meklēja kādu numuru telefonu grāmatā.
* * *
— Viņa nav ne savā dzīvoklī, Bernards rezumēja, ne manējā, ne tavējā. Ne Afroditeumā, ne Centrā, ne koledžā. Kur viņš var būt?