Helmholcs paraustīja plecus. Viņi bija atgriezušies no darba, cerēdami, ka Mežonis gaidīs kādā no parastajām satikšanās vietām, taču no viņa nebija ne vēsts. Tas bija nepatīkami, jo viņi bija grasījušies ar Helmholca četrvietīgo sportikopteru aizšaut uz Biaricu. Ja Mežonis drīz neieradīsies, viņi nokavēs vakariņas.
— Pagaidīsim vēl dažas minūtes, Helmholcs teica. Ja viņš neuzradīsies, tad…
Viņu pārtrauca telefona zvans. Viņš pacēla klausuli. Hallo! Klausos. Labu brīdi klausījies, viņš nosodījās: Fords vāgībā! Tūliņ braukšu.
— Kas noticis? Bernards jautāja.
— Zvanīja viens mans paziņa no Pārkleinas slimnīcas, Helmholcs atbildēja. Mežonis ir tur. Laikam zaudējis prātu. Lai nu kā, jārīkojas ātri. Vai brauksi līdzi?
Viņi aizsteidzās pa gaiteni uz liftiem.
Bet vai tad jums patīk būt vergiem? Mežonis jautāja tai brīdī, kad viņi abi iegāja slimnīcā. Seja viņam bija pietvīkusi, acis mirdzēja degsmē un sašutumā. Vai jums patīk būt maziem bērniem? Jā, maziem bērniem! Kuri činkst un laiž pār lūpu, viņš piebilda, šī drausmīgā stulbuma nokaitināts tiktāl, ka meta apvainojumus sejā tiem, ko bija ieradies glābt. Taču apvainojumi atlēca no biezajām stulbuma bruņām; dvīņi blenza viņā ar trula, īgna aizvainojuma tukšo izteiksmi acīs. Jā, laiž pār lūpu! viņš izkliedza. Bēdas un nožēla, līdzcietība un pienākums — tas viss tagad bija aizmirsts, to it kā bija uzsūcis sevī dziļš, pārvarīgs naids pret šiem necilvēciskajiem briesmoņiem. Vai jūs negribat būt brīvi, būt cilvēki? Vai jūs nemaz nesaprotat, kas ir cilvēcība un brīvība? Niknums piešķīra viņam daiļrunību; vārdi plūda bez kādas piepūles. Nesaprotat? viņš atkārtoja, taču uz šo jautājumu nesaņēma atbildi. Nu. labi, viņš nelokāmi turpināja. Es jums to pateikšu: es padarīšu jūs brīvus, vai nu jūs to gribat, vai ne. Un, atgrūdis vaļā logu, kas vērās uz slimnīcas iekšējo pagalmu, viņš saujām vien sāka mest ārā mazās kārbiņas ar somas tabletēm.
Haki krāsas pūlis brīdi pārakmeņojies klusēja, pārsteigumā un šausmās noskatīdamies šajā neprātīgajā zaimošanā.
— Viņš ir jucis, Bernards nočukstēja, iepletis acis. Tie viņu nogalinās. Tie… Piepeši pūlis nebalsī ierēcās; Mežonim draudīgi tuvojās kustības vilnis. Lai Fords viņu sargā! Bernards izdvesa un novērsās.
— Fords sargā tos, kas sargā paši sevi. Un iesmējies — tiešām, sajūsmā iesmējies — Helmholcs Vatsons sāka spraukties caur pūli. .
— Brīvi, brīvi! Mežonis kliedza un ar vienu roku turi pināja mest laukā somu, bet ar otru kaustīja uzbrucēju neatšķiramās sejas. Brīvi! Un piepeši viņam blakus nostājās Helmholcs. Veco labo Helmholc! un kāvās līdzi Beidzot cilvēki! un starplaikos piepalīdzēja saujām mest somu ārā pa logu. Jā, cilvēki, cilvēki! un no indes vairs nekas nebija palicis pāri. Viņš pacēla lādīti un parādīja viņiem tās melno tukšumu. Jūs esat brīvi!
Deltas iegaudojās un metās uzbrukumā ar jaunu niknumu.
Vilcinādamies kaujaslauka malā, Bernards noteica: Viņi ir pagalam, un, piepeša impulsa vadīts, metās viņiem palīgā: tad pārdomāja un apstājās; tad nokaunējies paspēra soli uz priekšu; tad atkal pārdomāja un apstājās, mocīdamies pazemojošā neziņā — apsvērdams, ka viņus var nogalināt, ja viņš nepalīdzēs, un ka var nogalināt viņu pašu, ja viņš palīdzēs, — kad (lai slavēts Fords!) vestibilā iedrāzās policisti ar apaļacainām un cūkšņukurainām gāzmaskām galvā.
Bernards metās tiem pretī. Viņš vicināja rokas; un tā bija rīcība, viņš kaut ko darīja. Viņš vairākas reizes izkliedza: Palīgā! arvien skaļāk un skaļāk, lai iedvestu pats sev, ka tiešām palīdz. Palīgā! Palīgā! PALĪGĀ!
Policisti atgrūda viņu malā un sāka strādāt. Trīs vīri, kam pie pleciem bija piesprādzēti smidzinātāji, izsūknēja gaisā biezus somas tvaiku mākoņus. Vēl divi rosīgi darbojās ap portatīvo sintētiskās mūzikas aparātu. Četri citi, kam rokā bija ar spēcīgu anestētiķi pildītas ūdenspistoles, lauza sev ceļu pūli un, metodiski šaudami, citu pēc cita novāca negantākos kaušļus.
— Ātrāk, ātrāk! Bernards kliedza. Ja nepasteigsieties, viņus nogalinās! Viņus… Ai! Šīs klaigāšanas nokaitināts, kāds policists bija izšāvis uz viņu ar ūdenspistoli. Mirkli Bernardam nedroši ļodzījās kājas, it kā būtu zaudējušas visus kaulus, cīpslas, muskuļus, it kā būtu pārvērtušās par želejas stabiņiem un visbeidzot pat ne par želeju, bet par ūdeni: viņš sabruka uz grīdas.
Pēkšņi no sintētiskās mūzikas aparāta atskanēja kāda Balss. Saprāta balss, Labās Sajūtas balss. Skaņas ieraksta rullītis pats no sevis ritināja laukā Sintētisko Pretdumpja Runu Numur Divi (vidēji spēcīgu). Mani draugi, mani draugi, no neeksistējošas sirds dziļumiem Balss ierunājās tik aizkustinoši, ar tik bezgalīgi maiga pārmetuma pieskaņu, ka pat policistu acis aiz gāzmaskām mirkli aizmiglojās asarām, ko tas viss nozīmē? Kāpēc jūs neesat laimīgi un labi? laimīgi un labi, Balss atkārtoja. Mierīgi, mierīgi. Tā ietrīsējās, noklusa līdz čukstam un mirkli izdzisa. Ak, es ļoti vēlos, lai jūs būtu laimīgi, tā atsāka ilgpilnā nopietnībā. Es tik ļoti vēlos, lai jūs būtu labi! Lūdzu, lūdzu, esiet labi un…
Pēc divām minūtēm Balss un somas tvaiki bija padarījuši savu. Asarām plūstot, deltas skūpstījās un apkampās — ik pa pusducim dvīņu kopīgā apskāvienā. Pat Helmholcs un Mežonis gandrīz raudāja. No mantnīcas tika atnests jauns tablešu kārbiņu krājums; steigšus tika sarīkota jauna izsniegšana, un, skanot Balss dziļi sirsnīgajiem, baritonā izteiktajiem atvadu vārdiem, dvīņi izklīda, pinkšķēdami tā, it kā viņiem lūztu sirds. Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie draugi, lai Fords jūs sargā! Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie draugi, lai Fords jūs sargā! Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie…
Kad pēdējais delta bija prom, policisti izslēdza strāvu. Eņgeliskā Balss apklusa.
— Vai jūs nāksiet mierīgi? seržants noprasīja. Vai mums būs jālieto anestēzija? Viņš draudīgi pacēla savu ūdenspistoli.
— Ak, mēs nāksim mierīgi, Mežonis atbildēja, pārmaiņus taustīdams pārsisto lūpu, saskrāpēto kaklu un sakosto kreiso roku.
Joprojām turēdams mutautu pie asiņojošā deguna, piekrītoši pamāja arī Helmholcs.
Atjēdzies un atkal sajutis savas kājas, Bernards izmantoja šo mirkli, lai pēc iespējas neuzkrītošāk virzītos uz durvju pusi.
— Ei, jūs tur! seržants uzsauca, un policists cūkas maskā steigšus šķērsoja telpu un uzlika roku jaunajam vīrietim uz pleca.
Bernards pagriezās ar sašutušas nevainības izteiksmi sejā. Bēgt? Kaut kas tāds viņam nebija nācis ne prātā. Bet kādēļ jums būtu vajadzīgs es, viņš sacīja seržantam, to nu es tiešām nespēju iedomāties.
— Jūs taču esat apcietināto draugs, vai ne?
— E — es… — Bernards iesāka un sastomijās. Nē, viņš tiešām nevarēja to noliegt. Un kāpēc ne? viņš noprasīja.
— Tad nāciet! seržants pavēlēja, viņam pa priekšu izgāja pa durvīm un devās pie policijas automašīnas, kas jau gaidīja.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
Telpa, kurā visus trīs ieveda, bija Pārrauga kabinets.
— Viņa fordība tūdaļ ieradīsies. Gamma sulainis atstāja viņus vienus.
Helmholcs skaļi iesmējās.
— Tas drīzāk izskatās pēc kofeīna šķīduma ballītes, nevis pēc tiesas, viņš noteica un iekrita pašā greznākajā no visiem pneimatiskajiem atzveltņiem. Nenokar galvu, Bernard! viņš piebilda, pamanījis drauga zaļganīgo, nelaimīgo seju. Taču Bernards nekļuva līksmāks; neatbildējis, pat nepaskatījies uz Helmholcu, viņš aizgāja un apsēdās pašā neērtākajā krēsla, kāds vien šeit bija, rūpīgi izraudzījies tieši to neskaidrā cerībā, ka tādējādi kaut kādā veidā mīkstinās augstākās varas dusmas.