Tikmēr Mežonis nemierīgi staigāja pa telpu, ar vieglu, paviršu ziņkārību aplūkodams grāmatas plauktos, skaņu ierakstu rullīšus un lasāmmašīnu spoles numurētajās atvilktnēs. Uz galda pie loga atradās biezs sējums, iesiets mīkstā, melnā ādas aizstājējā, kurā bija iespiesti lieli zelta T. Viņš to paņēma un atvēra. Mūsu Fords. Mana dzīve un darbi. Grāmatu bija izdevusi Fordisko zinību izplatīšanas biedrība Detroitā. Viņš dīki šķirstīja lapas, izlasīja pa kādam teikumam, pa kādai rindkopai un nupat bija secinājis, ka šī grāmata viņu neinteresē, kad atvērās durvis un kabinetā mundri ienāca par Rietumeiropu atbildīgais Pasaules Pārraugs.
Mustafa Monds sarokojās ar visiem trim; taču viņš uzrunāja tieši Mežoni. — Tātad, mister Mežoni, civilizācija jums diez kā nepatīk, viņš teica.
Mežonis paskatījās uz viņu. Viņš bija sagatavojies melot, spītēties, īgni un tiepīgi klusēt: taču, Pārrauga labsirdīgās, gudrās sejas izteiksmes iedrošināts, nolēma vaļsirdīgi pateikt patiesību. Nē. Viņš papurināja galvu.
Bernards satrūkās un izskatījās pārbijies. Ko domās Pārraugs? Tikt uzskatītam par tāda cilvēka draugu, kurš paziņo, ka viņam nepatīk civilizācija, paziņo to atklāti un turklāt pašam Pārraugam, — tas bija briesmīgi. Bet Džon, viņš iesāka. Muslafas Monda skatiens lika viņam padevīgi apklust.
— Protams, Mežonis turpināja izkratīt sirdi, — šis tas ir ļoti jauks. Piemēram, mūzika gaisā…
— Tā tūkstoš instrumentu stīgas zum pa brīdim manās ausīs, un pa brīdim man atskan balsis.
Mežoņa seja iemirdzējās spējā priekā. Arī jūs to esat lasījis? viņš jautāja. Es biju domājis, ka šeit, Anglijā, neviens to grāmatu nepazīst.
— Gandrīz neviens. Es esmu viens no nedaudzajiem. Redziet, tā ir aizliegta. Bet, tā kā likumus šeit izdodu es, tad es arī drīkstu tos pārkāpt. Nesodīti, mister Marks, viņš piebilda, pievērsies Bernardam. — Toties jūs to diemžēl nedrīkstat.
Bernardu pārņēma vēl bezcerīgāks izmisums.
— Bet kāpēc tā ir aizliegta? Mežonis vaicāja. Aiz sajūsmas par tikšanos ar cilvēku, kas lasījis Šekspīru, viņš mirkli bija aizmirsis visu pārējo.
Pārraugs paraustīja plecus. Tāpēc, ka tā ir veca; tas ir galvenais iemesls. Mēs šeit neizmantojam vecas lietas.
— Pat ne tad, ja tās ir skaistas?
Sevišķi ne tad, ja tās ir skaistas. Skaistums ir pievilcīgs, un mēs negribam, lai cilvēkus pievelk vecas lietas. Mēs gribam, lai viņiem patīk jaunās.
Bet jaunās ir tik muļķīgas un drausmīgas! Šīs filmas, kur nav nekā cita, tikai lidinās helikopteri un tu jūti, kā cilvēki skūpstās. Mežonis saviebās. Āži, mērkaķi! Vienīgi ar šiem Otello vārdiem viņš spēja izpaust savu nicinājumu un naidu.
— Lai nu kā, tie ir jauki, pieradināti dzīvnieki, Pārraugs piezīmēja.
— Kāpēc jūs labāk neparādāt, viņiem "Otello"?
Es jau jums teicu — tas ir vecs. Turklāt viņi to nesaprastu .
Jā, tas bija tiesa. Viņš atcerējās, kā Helmholcs bija smējies par "Romeo un Džuljetu". Nu, tad, viņš pēc brīža ierunājās, kaut ko jaunu, kas līdzīgs "Otello" un ko viņi spētu saprast.
— Tieši to mēs visi vēlamies uzrakstīt, sacīja Helmholcs, pārtraukdams savu ilgo klusēšanu.
Un tieši to jūs nekad neuzrakstīsiet, Pārraugs noteica. — Jo, ja tas patiesi būtu tāds pats kā "Otello", neviens nespētu to saprast, lai cik jauns tas būtu. Un, ja tas būtu jauns, tad nekādā gadījumā nebūtu tāds pats kā "Otello".
Kāpēc ne?
— Jā, kāpēc ne? Helmholcs piebalsoja. arī viņš sāka piemirst stāvokļa nepatīkamo realitāti. Zaļš no bailēm un nelabām nojausmām, to atcerējās vienīgi Bernards; pārējie viņu ignorēja. Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka mūsu pasaule nav tāda pati kā Otello pasaule. Mašīnas netop bez dzelzs — un traģēdijas netop bez sociālas nestabilitātes. Pasaule tagad ir stabila. Cilvēki ir laimīgi; viņi dabū to, ko grib, un nekad negrib to. ko nevar dabūt. Viņiem klājas labi; viņi ir drošībā; viņi nekad neslimo; viņi nebaidās no nāves; viņi dzīvo svētlaimīgā neziņā par kaislībām un vecumu; viņus nemoka ne mātes, ne tēvi; viņiem nav ne sievu, ne bērnu, ne mīļāko, pret kuriem lolot spēcīgas jūtas; viņi ir apstrādāti tā, ka praktiski nespēj uzvesties citādi, kā pienākas. Un, ja kaut kas izietu greizi, pie rokas ir soma. Kuru jūs, mister Mežoni, ņemat un sviežat laukā pa logu brīvības vārdā. Brīvības vārdā! Viņš iesmējās. Jūs gaidījāt, ka deltas zinās, kas ir brīvība! Un tagad gaidāt, ka viņi sapratīs "Otello"! Manu mīļo zēn!
Mežonis mirkli klusēja. Tad stūrgalvīgi sacīja: Tomēr "Otello" ir labs. "Otello" ir labāks par jūtfilmām!
— Protams, ka labāks, Pārraugs piekrita. Taču tāda nu ir cena, kas mums jāmaksā par stabilitāti. Nākas izvēlēties starp laimi un starp to, ko cilvēki mēdza dēvēt par augsto mākslu. Mēs upurējām augsto mākslu. Tās vietā mums ir jūtfilmas un smaržu ērģeles.
— Bet tās neko nenozīmē.
— Tās nozīmē pašas sevi; tās nozīmē daudz patīkamu sajūtu publikai.
— Bet šīs filmas… šīs filmas sacer idiots!
Pārraugs iesmējās. Jūs diez cik pieklājīgi neizturaties pret savu draugu, misteru Vatsonu. Pret vienu no mūsu izcilākajiem jūtu tehnologiem…
— Tomēr viņam ir taisnība, Helmholcs drūmi noteica. Jo tas ir idiotiski. Rakstīt, ja nav ko teikt…
— Tieši tā. Un tas prasa vislielāko izdomas spēju. Mašīnas darina no iespējami mazākā metāla daudzuma — bet mākslas darbus praktiski ne no kā, tikai no tīrām izjūtām.
Mežonis pašūpoja galvu. Tas viss man šķiet šausmīgi.
— Protams. īsta laime vienmēr izskatās diezgan amorāla salīdzinājumā ar pārmērīgu postu. Un. bez šaubām, stabilitāte neizskatās ne tuvu tik iespaidīga kā nestabilitāte. Un apmierinātai dzīvei nepiemīt nenieka no spožuma, kāds apmirdz dedzīgu kauju pret likstām, nenieka no krāsainības, kāda rotā cīņu pret kārdinājumu, nenieka no kaisles vai šaubu liktenīgajām vētrām. Laime nekad neizskatās grandioza.
— Laikam jau ne, Mežonis, brīdi klusējis, noteica. Bet vai tiešām nepieciešams kaut kas tik baigs kā tie dvīņi? Viņš pārlaida plaukstu pār acīm, kā cenzdamies aizslaucīt atmiņu ainas par garajām identisku punduru rindām pie montāžas galdiem, par dvīņu ganāmpulku virtenēm pie ieejas Brentfordas viensliedes dzelzceļa stacijā, par cilvēkiem tārpiem, kas ņudzēja ap Lindas nāves gultu, par uzbrucēju bezgalīgi atkārtoto seju. Viņš paskatījās uz savu apsaitēto kreiso roku un nodrebēja. Šausmīgi!
— Bet cik derīgi! Redzu, ka jums nepatīk mūsu Bokanovska grupas; bet, ticiet man, tās ir pamats, uz kura uzbūvēts viss pārējais. Šīs grupas ir kā žiroskops, kas stabilizē valsts raķeti tās nemainīgajā kursā. Dobjā balss satraucoši vibrēja; rokas žesti aptvēra visu telpu līdz ar neatvairāmās mašīnas uzbrukumu. Muslafas Monda oratora māksla atbilda gandrīz sintētiskiem standartiem.
— Es brīnījos, kāpēc viņi jums vispār vajadzīgi, — Mežonis teica, redzot, ka no tām pudelēm jūs varat dabūt visu, ko gribat. Ja jau jūs to vispār darāt, tad kāpēc neizaudzējat visus par dubultplus alfām?
Mustafa Monds iesmējās. — Tāpēc, ka nejūtam ne mazāko vēlēšanos, lai mums pārgriež rīkli, viņš atbildēja. Mēs ticam laimei un stabilitātei. Alfu sabiedrība neizbēgami būtu nestabila un nelaimīga. Iztēlojieties rūpnīcu, kurā strādā vienīgi alfas — proti, atsevišķi, nesaistīti indivīdi ar labu ģenētisko mantojumu, kuri (zināmās robežās) spēj veikt brīvu izvēli un uzņemties atbildību. Iztēlojieties to! viņš atkārtoja.