Mežonis centās to iztēloties, taču bez sevišķiem panākumiem.
— Tas ir absurds. Pēc alfas standartiem izliets un apstrādāts cilvēks sajuktu prātā, ja viņam būtu jādara epsilona pusidiota darbs, — viņš sajuktu prātā vai sāktu dauzīt visu, kas pa rokai. Alfas var tikt pilnīgi socializēti — taču tikai ar noteikumu, ka viņiem liek darīt alfu darbu. Vienīgi no epsilona var gaidīt epsilona uzupurēšanos — tā dibinātā iemesla dēļ, ka viņam tā nav nekāda uzupurēšanās; tas ir mazākās pretestības ceļš. Viņa apstrāde ir samontējusi sliedes, pa kurām viņam jāvirzās. Viņš pats tur neko nevar darīt; viņš ir iepriekšnolemts. Pat pēc izliešanas viņš joprojām paliek pudelē — neredzamā infantilu, embriotisku fiksāciju pudelē. Protams, ikviens no mums, Pārraugs domīgi turpināja, visu mūžu nodzīvo pudelē. Taču, ja mēs esam alfas, tad mūsu pudeles, salīdzinoši izsakoties, ir milzīgas. Mēs briesmīgi ciestu, ja tiklu ierobežoti šaurākā telpā. Augstākās kastas šampanieša aizstājēju nevar liet zemākās kastas pudelēs. Teorētiski tas ir acīm redzams. Bet tas ir pierādīts arī praksē. Kipras eksperimenta rezultāts bija pārliecinošs.
— Kas tas bija? Mežonis jautāja.
Mustafa Monds pasmaidīja. Ja vēlaties, varat to dēvēt par pārpudeļošanas eksperimentu. Tas sākās Mūsu Forda četrsimt septiņdesmit trešajā gadā. Pārraugi bija attīrījuši Kipras salu no visiem iemītniekiem un rekolonizējuši to ar īpaši sagatavotu grupu — divdesmit diviem tūkstošiem alfu. Viņiem tika izsniegts viss lauksaimniecības un rūpniecības aprīkojums, un viņiem vajadzēja tikt galā vieniem. Rezultāts precīzi apstiprināja visus teorētiskos paredzējumus. Zeme netika pienācīgi kopta; visās rūpnīcās notika streiki; likumi tika nonievāti, rīkojumi pārkāpti; visi tie, kas uz laiku bija norīkoti zemas kvalifikācijas darbā, nemitīgi vērpa intrigas, lai tiktu augsti kvalificētā darbā, bet tie, kas strādāja augsti kvalificētā darbā, par visu vari vērpa pretējas intrigas, lai paliktu savā vietā. Pēc sešiem gadiem pie viņiem gāja vaļā pirmklasīgs pilsoņu karš. Kad deviņpadsmit no divdesmit diviem tūkstošiem bija nogalināti, izdzīvojušie iesniedza Pasaules Pārraugiem vienprātīgu lūgumu pārņemt salu savā pārvaldē. To Pārraugi arī izdarīja. Tā beidza pastāvēt vienīgā alfu sabiedriba, ko pasaule pieredzējusi.
Mežonis dziļi nopūtās.
— Optimālā populācija, Mustafa Monds sacīja, ir leduskalna modelis: astoņas devītdaļas zem ūdens, viena devītdaļa virs ūdens.
— Un tie, zem ūdens, ir laimīgi?
— laimīgāki nekā tie, kas ir virs ūdens. Laimīgāki, piemēram, par jūsu draugiem. Viņš norādīja uz abiem.
— Par spīti tam drausmīgajam darbam?
— Drausmīgajam? Viņiem tā neliekas. Gluži otrādi, tas viņiem patīk. Tas ir viegls, bērnišķīgi vienkāršs. Nav jāsasprindzina ne prāts, ne muskuļi. Septiņarpus stundas viegla, nenogurdinoša darba, un pēc tam somas devas un spēles, un neierobežota kopošanās, un jūtfilmas. Ko vēl viņi var vēlēties? Tiesa, viņš piebilda, viņi varētu lūgt īsāku darbadienu. Un mēs, bez šaubām, varētu saīsināt šo darbadienu. Tehnoloģiski būtu ārkārtīgi vienkārši saīsināt visu zemāko kastu darbadienu līdz trim četrām stundām. Bet vai tāpēc viņi kļūtu laimīgāki? Nē, nekļūtu vis. Šāds eksperiments tika veikts vairāk nekā pirms pusotra gadsimta. Visā Īrijā tika ieviesta četru stundu darbadiena. Un kāds bija rezultāts? Nemiers un straujš somas patēriņa kāpums; tas arī viss. Šīs trīsarpus brīvās papildstundas sniedza tik maz laimes, ka cilvēki bija spiesti bēgt no tām brīvdienās. Izgudrojumu birojs ir pilns ar darbalaika ietaupīšanas procesu plāniem. To ir tūkstošiem. Mustafa Monds plaši novēzēja roku. Un kāpēc mēs tos neīstenojam? Strādnieku labad; būtu tīrā cietsirdība uzvelt viņiem pārmērīgu brīvā laika nastu. Tas pats notiek lauksaimniecībā. Ja vien gribētu, mēs varētu sintezēt visu pārtiku līdz pēdējai kripatai. Bet mēs negribam. Trešdaļu populācijas labāk ir paturēt laukos. Viņu pašu labad — jo pārtikas ražošana laukos prasa vairāk laika nekā ražošana rūpnīcā. Turklāt mums jādomā par savu stabilitāti. Mēs negribam mainīties. Katra pārmaiņa ir drauds stabilitātei. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs tik skopi ieviešam jaunus izgudrojumus. Katrs atklājums tīrajā zinātnē ir potenciāli graujošs; pat zinātni reizēm nākas uzskatīt par iespējamu ienaidnieku. Jā. pat zinātni.
— Zinātni? Mežonis sarauca pieri. Šo vārdu viņš pazina. Taču nevarēja precīzi pateikt, ko tas apzīmē. Šekspīrs un pueblo vecie vīri nekad nebija pieminējuši zinātni, un no Lindas viņš bija dzirdējis tikai gaužām neskaidrus mājienus: zinātne bija kaut kas tāds, ar kā palīdzību ražoja helikopterus, kaut kas tāds, kas lika cilvēkiem smieties Kukurūzas deju laikā, kaut kas tāds, kas pasargāja no grumbām un zobu izkrišanas. Viņš izmisīgi centās izprast Pārrauga teiktā nozīmi.
— Jā, Mustafa Monds sacīja, — tas ir vēl viens upuris stabilitātes labā. Ne jau tikai māksla nav savienojama ar laimi; tāpat ir arī ar zinātni. Zinātne ir bīstama; tā ārkārtīgi rūpīgi jātur važās un uzpurnī.
— Ko? pārsteigts iesaucās Helmholcs. Bet mēs vienmēr sakām, ka zinātne ir viss! Tas ir gluži banāls hipnopēdisks teiciens!
Trīsreiz nedēļā no trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadiem. Bernards piebilda.
— Un zinātnes propaganda, ko mēs apgūstam koledžā…
— Jā; bet kādas zinātnes? Mustafa Monds sarkastiski noprasīja. Jūs neesat apguvuši nevienu zinātni, tāpēc nevarat spriest. Es savā laikā biju visai labs fiziķis. Pārāk labs — pietiekami labs, lai aptvertu, ka visa mūsu zinātne ir tikai pavārgrāmata, kurā ietverta ortodoksa kulinārijas teorija, ko nevienam nav ļauts apšaubīt, un ēdienu recepšu saraksts, ko nedrīkst papildināt, ja nav saņemta šefpavāra atļauja. Tagad šefpavārs esmu es. Taču reiz es biju jauns, ziņkārīgs virtuves zēns. Un sāku šo to vārīt pats uz savu roku. Vārīt neortodoksi. nelikumīgi. Patiesībā es nodarbojos ar īstu zinātni. Viņš apklusa.
— Kas notika tālāk? Helrnholcs Vatsons jautāja.
Pārraugs nopūtās. Gandrīz vai tas pats, kas tagad notiks ar jums, jaunie cilvēki. Mani bezmaz nosūtīja uz kādu salu.
Šie vārdi izraisīja Bernardā spēcīgu un nepiedienīgu satraukuma uzplūdu. Nosūtīt mani uz salu? Viņš pielēca kājās, metās pār istabu un, rokas vicinādams, nostājās Pārrauga priekšā. Jūs nevarat nosūtīt mani! Es neko neesmu izdarījis! Vainīgi ir pārējie! Es zvēru, tie bija pārējie! Viņš apsūdzoši norādīja uz Helmholcu un Mežoni. Ak, lūdzu, nesūtiet mani uz Islandi! Apsolu, ka darīšu visu, kas man jādara. Dodiet man vēl vienu izdevību! Lūdzu, dodiet man vēl vienu izdevību! Sāka plūst asaras. Kad es jums saku, tā ir viņu vaina! viņš elsoja. Un tikai ne uz Islandi! Ak, lūdzu, jūsu fordība, lūdzu… Un pazemības lēkmē viņš nokrita ceļos pie Pārrauga kājām. Mustafa Monds lūkoja viņu piecelt; bet Bernards tiepīgi turpināja zemoties; vārdu straume plūda nepagurdama. Beigās Pārraugam nācās piezvanīt savam ceturtajam sekretāram.
— Atvediet trīs vīrus, viņš pavēlēja, un nogādājiet misteru Marksu kādā guļamistabā. Iedodiet viņam krietnu devu somas tvaiku, pēc tam apguldiet un atstājiet tur.
Ceturtais sekretārs izgāja un atgriezās ar trim dviņiem sulaiņiem zaļos formastērpos. Viņi iznesa ārā Bernardu, kurš joprojām kliedza un šņukstēja.
— Varētu nodomāt, ka viņam kāds grasās pārgriezt rīkli, Pārraugs sacīja, kad aizvērās durvis. Toties, ja viņam būtu kaut drusciņa saprāta, viņš apjēgtu, ka šis sods patiesībā ir apbalvojums. Viņu sūta uz salu. Tātad — uz vietu, kur viņš sastaps visinteresantāko vīriešu un sieviešu komplektu, kāds vien pasaulē atrodams. Visus tos, kuri kaut kāda iemesla dēļ kļuvuši pārāk pašapzinīgi individuāli, lai iederētos Kopienas dzīvē. Visus tos, kuri nav apmierināti ar ortodoksiju, kuriem radušās pašiem savas, neatkarīgas idejas. Vārdu sakoti — visus, kuri ir kaut kas. Es gandrīz vai apskaužu jūs, mister Vatson.