Helmholcs iesmējās. — Tad kāpēc jūs pats neatrodaties kādā salā?
— Tāpēc, ka beigu beigās esmu devis priekšroku šim te, Pārraugs atbildēja. Man piedāvāja izvēli: tikt nosūtītam uz salu, kur es varētu turpināt nodarboties ar savu tīro zinātni, vai tikt uzņemtam Pārraugu padomē ar izredzēm pēc noteikta laika iegūt īstu pārraudzības varu. Es izraudzījos pēdējo un zinātnei atmetu ar roku. Mirkli klusējis, viņš piebilda: Dažreiz es nožēloju, ka neturpināju nodarboties ar zinātni.. Laime ir bargs saimnieks — īpaši citu cilvēku laime. Un, ja cilvēks nav apstrādāts tā, lai pieņemtu to bez iebildumiem, tā ir daudz bargāks saimnieks par patiesību. Viņš nopūtās, apklusa, tad ierunājās mundrākā tonī: Nu, bet pienākums ir pienākums. Savas simpātijas nedrīkst ņemt vērā. Mani interesē patiesība, man patīk zinātne. Taču patiesība ir drauds, zinātne ir briesmas sabiedrībai. Tā ir tikpat bīstama, cik bijusi derīga. Tā ir sagādājusi mums pašu stabilāko līdzsvaru vēsturē. Salīdzinājumā ar to Ķīnā valdīja bezcerīgs drošības trūkums; pat pirmatnējie matriarhāti nebija stabilāki par mūsu sabiedrību. Atkārtoju — tā tas ir. pateicoties zinātnei. Tomēr mēs nevaram pieļaut, lai zinātne pati iznīcina savus labos darbus. Tāpēc mēs tik rūpīgi ierobežojam tās pētījumu apjomu — tāpēc mani gandrīz vai nosūtīja uz salu. Zinātnei mēs ļaujam nodarboties vienīgi ar vissteidzamākajām tagadnes problēmām. Visi pārējie pētījumi tiek cītīgi apkaroti. Interesanti palasīt, viņš pēc īsas pauzes turpināja, ko cilvēki Mūsu Forda laikos rakstījuši par zinātnes progresu. Viņi laikam bija iztēlojušies, ka tai var ļaut attīstīties bezgalīgi, neņemot vērā neko citu. Zināšanas bija lielākais guvums, patiesība'— augstākā vērtība; viss pārējais bija otršķirīgs un pakārtots. Tiesa, priekšstati sāka mainīties jau tolaik. Mūsu Fords pats daudz darīja, lai patiesības un skaistuma vietā galveno lomu piešķirtu ērtībām un laimei. Šo pārmaiņu prasīja masu produkcija. Vispārēja laime uztur zobratus pastāvīgā kustībā; patiesība un skaistums to nespēj. Un, bez šaubām, ikreiz, kad masas sagrāba politisko varu, pats svarīgākais bija laime, nevis patiesība un skaistums. Tomēr par spīti visam joprojām tika atļauti neierobežoti zinātniski pētījumi. Cilvēki turpināja runāt par patiesību un skaistumu tā, it kā tās būtu visaugstākās vērtības. Līdz pat Deviņgadu karam. Tos beidzot lika viņiem dziedāt citu dziesmu. Kāda jēga patiesībai, skaistumam vai zināšanām, ja tev apkārt sprāgst Sibīrijas mēra bumbas? Tieši tolaik — pēc Deviņgadu kara — zinātni pirmo reizi sāka pārraudzīL_Tolaik cilvēki bija ar mieru, lai tiek pārraudzītas pat viņu noslieces. Bija ar mieru ziedot jebko mierīgas dzīves labā. Kopš tā laika mēs nodarbojamies ar pārraudzīšanu. Patiesībai tas, bez šaubām, nav nācis par labu. Toties tas milzīgā mērā ir nācis par labu laimei. Neko nevar iegūt par velti. Par laimi ir jāmaksā. Un jūs par to maksājat, mister Vatson, — maksājat, jo tā nu ir sagadījies, ka jūs pārlieku interesējaties par skaistumu. Es reiz pārlieku interesējos par patiesību; un samaksāju arī es.
— Bet jūs nepārcēlāties uz salu. Mežonis ierunājās, pārtraukdams ilgo klusumu.
Pārraugs pasmaidīja. Tieši tā es samaksāju. Izvēlēdamies kalpošanu laimei. Citu cilvēku laimei, nevis savējai. Cik labi, viņš pēc mirkļa piebilda, ka pasaulē ir tik daudz salu! Nezinu, ko mēs bez tām iesāktu. Droši vien iespundētu jūs visus gāzes kamerās. Starp citu, mister Vatson, vai jums patiktu tropu klimats? Piemēram, Marķīza vai Samoas salas? Vai varbūt kaut kas skarbāks?
Helmholcs piecēlās no pneimatiskā krēsla. Man patiktu ļoti slikts klimats, viņš atbildēja. Manuprāt, rakstīšana labāk veiktos sliktā klimatā. Piemēram, ja gaudotu vējš un plosītos vētras…
Pārraugs piekrītoši palocīja galvu. — Man patīk jūsu noskaņojums, mister Vatson. Tiešām, ļoti patīk. Bet oficiāli es to tikpat ļoti nosodu. Viņš pasmaidīja. Kā būtu ar Folklendu salām?
— Jā, man šķiet, tas derēs, Helmholcs atbildēja. — Un tagad, ja neiebildīsiet, es iešu un paskatīšos, kā klājas nabaga Bernardam.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
— Māksla, zinātne — šķiet, par savu laimi jūs esat samaksājis visai augstu cenu, Mežonis sacīja, kad viņi bija palikuši divatā. Vai esat upurējis vēl kaut ko?
— Nu, protams, reliģiju, Pārraugs atbildēja. Pirms Deviņgadu kara pastāvēja kaut kas tāds, ko sauca par Dievu. Bet man piemirsās — par Dievu jūs droši vien zināt.
— Nu… Mežonis sastomījās. Viņam gribējās pateikt kaut ko par vientulību, par nakti, par plakankalnu, kas palss dus mēnesnīcā, par aizu, par ieniršanu ēnainajā tumsā, par nāvi. Viņam gribējās runāt; taču nebija vārdu. Pat Šekspīram ne.
Tikmēr Pārraugs bija aizgājis kabineta pretējā pusē un slēdza vaļā lielu seifu, kas bija iebūvēts sienā starp grāmatplauktiem. Smagās durvis atvērās. Vandīdamies pa seifa tumšo iekšieni, viņš sacīja: Šis temats mani allaž ir ļoti interesējis. Viņš izņēma biezu, melnu sējumu. Piemēram, jūs nekad nebūsiet lasījis šo.
Mežonis paņēma grāmatu. Titullapā viņš skaļi izlasīja: "Bībelē. Vecās un Jaunās derības Svētie raksti".
Un arī šo ne. — Tā bija maza grāmatiņa, kam noplēsti vāki.
"Kristus imitācija".
Un šo. Viņš sniedza citu sējumu.
Viljams Džeimss. "Reliģiskās pieredzes veidi".
— Un man ir vēl daudzas citas, Mustafa Monds teica, atkal apsēdies savā krēslā. Vesela kolekcija vecu, pornogrāfisku grāmatu. Dievs seifā un Fords plauktos. Viņš iesmiedamies norādīja uz savu atklātībai pieejamo bibliotēku — uz grāmatu plauktiem, uz statīviem, pilniem ar lasāmmašīnu spolēm un skaņu ierakstu rullīšiem.
— Bet, ja jau jūs zināt par Dievu, tad kāpēc nepasakāt to viņiem? Mežonis sašutis noprasīja. Kāpēc jūs nedodat viņiem šīs grāmatas par Dievu?
— Tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs viņiem nedodam "Otello", — tās ir vecas; tās stāsta par Dievu simtiem gadu tālā pagātnē. Nevis par Dievu tagadnē.
— Bet Dievs nemainās.
— Toties cilvēki gan.
— Kāda tur starpība?
— Milzīga. Mustafa Monds noteica. Viņš atkal piecēlās un devās pie seifa. — Reiz dzīvoja vīrs, vārdā kardināls Ņūmens, viņš sacīja. Kardināls, viņš skaļā balsī piemetināja, bija kaut kas līdzīgs Kopienas arhidziesmotājam.
— "Es, Pandulfs, Milānas kardināls". Par tiem es esmu lasījis Šekspīrā.
— Protams, esat. Nu, kā jau teicu, reiz dzīvoja vīrs, vārdā kardināls Ņūmens. Ā, te tā grāmata ir! Viņš to izcēla no seifa. Un pie viena paņemšu arī šo. To sarakstījis cilvēks, vārdā Meins de Birāns. Viņš bija filosofs, ja zināt, kas tas tāds.
— Cilvēks, kurš sapņo par retu lietu no tām, kas atrodamas debesīs un uz zemes, Mežonis nevilcinoties atbildēja.
— Tieši tā. Tūliņ es jums izlasīšu par vienu no lietām, par kurām viņš sapņoja. Tikmēr paklausieties, ko teicis šis senais Kopienas arhidziesmotājs. Atvēris grāmatu vietā, kur bija ielikta papīra strēmelīte, viņš sāka lasīt: "Paši sev mēs piederam tikpat maz, cik maz mums pieder mūsu manta. Mēs neesam sevi radījuši, mēs nevaram būt augstāki par sevi. Mēs neesam paši sev saimnieki. Mēs esam Dieva īpašums. Vai tā nav mūsu laime — uzlūkot to šādi? Vai gan uzskats, ka mēs piederam sev pašiem, sniedz laimi vai mierinājumu? Tā varētu domāt jaunie un labklājības lutinātie. Viņi var domāt, ka ir lieliski visu darīt pa savam prātam — kā viņiem šķiet — un nebūt atkarīgiem ne no viena, neprātot ne par ko tādu, ko neredz skats, izvairīties no aizkaitinājuma, ko sagādā pastāvīga pateikšanās, pastāvīgas lūgšanas, pastāvīga savas rīcības pielāgošana kāda cita gribai. Taču, laikam ritot, viņi, tāpat kā visi cilvēki, atskārtis, ka neatkarība nav paredzēta cilvēkam — ka tas ir nedabisks stāvoklis — , ka zināmu laiku tā der, bet nespēj droši vadīt mūs līdz galam…" Mustafa Monds apklusa, nolika pirmo grāmatu, pacēla citu un sāka šķirstīt lapas. Paklausieties, piemēram, šo! viņš noteica un savā dobjajā balsī atkal sāka lasīt: "Cilvēks noveco; viņš apjauš sevī to kraso vājuma, gurduma, neomulības sajūtu, kas rodas, gadiem ritot; un. to juzdams, viņš iztēlojas, ka ir vienkārši saslimis, kliedē savas bailes ar iedomu, ka šis mokošais stāvoklis radies kāda noteikta iemesla dēļ, un cer no tā izveseļoties kā no slimības. Veltīgas iedomas! Šī slimība ir vecums; un tā ir šaušalīga slimība. Mēdz sacīt, ka tieši bailes no nāves un no tā, kas seko nāvei, liek novecojošiem cilvēkiem pievērsties reliģijai, bet mana paša pieredze ir radījusi manī pārliecību, ka, it nemaz neņemot vērā šādas šausmas un iztēles ainas, reliģiskām jūtām ir slieksme attīstīties, kad kļūstam vecāki; tās attīstās, jo, kaislībām norimstot, iztēlei un jūtīgumam kļūstot mazāk satrauktiem un mazāk satraucamiem, mūsu saprāts kļūst mazāk duļķains, to mazāk aizēno tēli, tieksmes un izklaides, ar kurām tas agrāk mēdzis aizrauties; un šai laikā Dievs parādās itin kā no mākoņu aizsega; mūsu dvēsele jūt, redz, pavēršas pretim visas gaismas avotam; pavēršas dabiski un neizbēgami; jo tagad, kad viss, kas piešķīris mūsu sajūtu pasaulei dzīvību un burvību, ir sācis zust, tagad, kad fenomenu eksistenci vairs nebalsta nedz iekšēji, nedz ārēji iespaidi, mēs sajūtam nepieciešamību balstīties uz kaut ko pastāvīgu, kas mūs nekad nepievils, — uz realitāti, uz absolūtu un mūžīgu patiesību. Jā, mēs neizbēgami pievēršamies Dievam; jo šīs reliģiskās jūtas pēc savas dabas ir tik tīras, tik ļoti iepriecē dvēseli, kura tās piedzīvo, ka atsver mums visus mūsu zaudējumus". Mustafa Monds aizvēra grāmatu un atzvila krēslā. Viena no daudzajām lielām debesīs un virs zemes, par ko šie filosofi nesapņoja, bija šī (viņš pamāja ar roku), rnēs, modemā pasaule. "No Dieva tu vari būt neatkarīgs tikai tikmēr, kamēr tev ir jaunība un labklājība; neatkarība nespēs droši vadīt tevi līdz galam." Nu. jaunība un labklājība mums tagad ir līdz pat galam. Un secinājums? Ir acīm redzams, ka mēs varam būt neatkarīgi no Dieva. "Reliģiskās jūtas atsvērs visus jūsu zaudējumus." Bet mums nav nekādu zaudējumu, ko atsvērt; reliģiskās jūtas ir liekas. Un kāpēc lai mēs meklētu aizstājēju savām jauneklīgajām tieksmēm, ja šīs jauneklīgās tieksmes nekad neizzūd? Aizstājēju izklaidēm, ja visas sensenās aušības mēs izbaudām līdz pašām beigām? No kā mums būtu jāatpūšas, ja mūsu prāts un miesa turpina izbaudīt rosību? Kam mums mierinājums, ja ir soma? Kam mums kaut kas nesatricināms, ja ir sabiedriskā kārtība?