— Tātad jūs uzskatāt, ka Dieva nav?
Nē, es uzskatu par ļoti iespējamu, ka Dievs ir.
— Tad kāpēc…
Mustafa Monds viņu apklusināja. Taču dažādiem cilvēkiem viņš parādās dažādos veidos. Senos laikos viņš parādījās kā būtne, kas aprakstīta šajās grāmatās. Tagad…
— Kā viņš parādās tagad? Mežonis jautāja.
— Nu, viņš parādās kā prombūtne; itin kā viņa nemaz nebūtu.
— Tā ir jūsu vaina.
— Sauciet to par civilizācijas vainu. Dievs nav savienojams ar mašīnām, zinātnisko medicīnu un vispārēju laimi. Ir jāizvēlas. Mūsu civilizācija ir izvēlējusies mašīnas, medicīnu un laimi. Tāpēc man šīs grāmatas jāglabā, ieslēgtas seifā. Tās ir neķītras. Ļaudis justos šokēti, ja…
Mežonis viņu pārtrauca. Bet vai tad nav dabiski just, ka Dievs ir?
— Tikpat labi var jautāt, vai ir dabiski aizdarīt bikses ar rāvējslēdzēju, Pārraugs sarkastiski attrauca. Jūs man atgādināt vienu no tiem senajiem zeļļiem, vārdā Bredlijs. Viņš definēja, ka filosofija ir nepietiekama iemesla atrašana tam, kam cilvēks tic instinktīvi. Itin kā cilvēks kaut kam ticētu instinktīvi! Viņš kaut kam tic tāpēc, ka ir apstrādāts tā. lai tam ticētu. Atrast nepietiekamu iemeslu tam, kam cilvēks tic kāda cita nepietiekama iemesla dēļ, — tā ir filosofija. Cilvēki tic Dievam, jo ir apstrādāti tā, lai ticētu Dievam.
— Un tomēr, Mežonis neatlaidās, — ir dabiski ticēt Dievam, kad esi viens — pilnīgi viens, naktī, un domā par nāvi…
— Bet tagad cilvēki vairs nekad nav vieni, Mustafa Monds noteica. Mēs panākam, lai viņi ienīst vientulību, un viņu dzīvi veidojam tā, lai viņiem būtu gandrīz neiespējami justies vientuļiem.
Mežonis drūmi pamāja. Malpaisā viņš bija cietis no tā, ka tika izstumts no pueblo kopīgajiem pasākumiem, Londonā viņš cieta no tā, ka nekad nespēja izvairīties no šiem kopīgajiem pasākumiem, nekad nevarēja mierīgi palikt viens.
— Vai atceraties to vietu "Karalī Lirā"? Mežonis pēdīgi ierunājās. "Ir dievi taisnīgi: no mūsu saldiem grēkiem tie izkal ieročus mūs nosodīt. Tā tumšā, kārā viela, kur tu radīts, tam acu gaismu ņēma," — un Edmunds atbild —jūs atceraties, viņš ir ievainots un mirst: "Tu teici taisnību; tā tiešām ir. Rats pilnu apgriezienu ir apmetis. Un tagad esmu šeit." Un kā ir ar to? Vai tad nav tā, ka Dievs virza notikumus, soda, atalgo?
— Un vai tā ir? savukārt jautāja Pārraugs. Ir taču iespējams, cik vien tīk, izbaudīt saldus grēkus ar neauglīgu sievieti un itin nemaz neriskēt, ka viena no tava dēla mīļākajām izdurs tev acis. "Rats pilnu apgriezienu ir apmetis. Nu tagad esmu šeit." Bet kur Edmunds būtu šodien? Sēdētu pneimatiskā krēslā, roku aplicis meičai ap vidu, gremotu dzimumhormonu košļājamo gumiju un skatītos jūtfilmas. Ir dievi taisnīgi. Nav šaubu. Tomēr viņu likumu kodeksu augstākajā instancē diktē cilvēki, kuri organizē sabiedrību: Providence seko viņu norādījumiem.
— Vai jūs esat pārliecināts? Mežonis jautāja. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka Edmunds tajā pneimatiskajā krēslā nebūtu sodīts tikpat smagi kā Edmunds, kurš ir ievainots un noasiņo līdz nāvei? Ir dievi taisnīgi. Vai tad viņa saldos grēkus tie neizmantoja kā ieroci, ar kuru viņu pazemot?
— Kādā ziņā pazemot? Kā laimīgs, strādīgs, preces patērējošs pilsonis viņš ir pati pilnība. Protams, ja izraudzītos citu standartu, nevis mūsējo, tad varbūt varētu teikt, ka viņš ir pazemots. Tomēr ir jāturas pie vieniem un tiem pašiem postulātiem. Elektromagnētisko golfu nevar spēlēt pēc Centrbēdzes bumbošanas noteikumiem.
— Nav vērtē tur, kur kādam ienāk prātā, Mežonis teica.
— Tās vērtējums un cieņa glabājas gan viņā pašā, gan tās vērtētājā.
— Pagaidiet, pagaidiet, Mustafa Monds iebilda, vai tas nu nav par daudz?
— Ja jūs paši ļautu sev domāt par Dievu, tad nepieļautu, lai jūs pazemo saldi grēki. Jums rastos iemesls pacietīgi panest ciešanas, rīkoties drosmīgi. Esmu to vērojis pie indiāņiem.
— Ticu, ka esat, Mustafa Monds sacīja. Bet mēs neesam indiāņi. Civilizētam cilvēkam nav nekādas vajadzības paciest kaut ko tādu. kas ir nopietni nepatīkams. Un tas par to rīkošanos — lai Fords pasargā, ka viņam tas iešautos prātā! Izjuktu visa sociālā kārtība, ja cilvēki sāktu rīkoties uz savu roku.